Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais stāsts. Hokejs laukos
Svētdiena. Ziema, sals, mani Latgales lauki. Vietējā ciema slidotavā pie Eglaines pamatskolas todien notika čempionāts hokejā, veči nopucējuši ledu kā galdu. Mājupceļā no ciemošanās laukos izlēmām uz brīdi tur iebraukt. Vīrs teica: «Kā man gribētos noskatīties visu lauku hokeja čempionātu!» Diemžēl bija jāsteidzas – vīram pēcpusdienā svarīga tikšanās, māsai jālabo kaudze skolēnu darbu, man arī kaut kas ieplānots…
Abas ar māsu, silti satuntulējušās, aizgājām pie laukuma. Mazajam dēlam bija līdzi slidas, viņš gribēja iemēģināt lauku ledu.
Vīrs izņēma no mašīnas bagāžnieka slidas, uzvilka tās puikam, ielika mašīnā zābakus, aizcirta bagāžnieku, un… saprata, ka tajā palikušas arī mašīnas atslēgas.
Protams, nekādu rezerves atslēgu nebija, jo atradāmies gandrīz trīssimt kilometru no mājām, kur tās glabājās. Visas somas, arī mans un vīra telefons bija atstāts mašīnā, tagad – ieslēgts. Man džinsu kabatā – pieci eiro, puika – slidās, bet ārā – sals.
Apdrošināju apmaksātais mašīnas slēdzenes atmūķēšanas meistars atbrauca pēc astoņām stundām. Lai nenosaltu, mēs ar māsu un bērniem visu dienu nosēdējām savā bijušajā skolā. Vienīgos piecus eiro iztērējām maizē, čipsos un kolā, puikam skolas garderobē slidas nomainījām pret čībām.
Visu dienu dziedājām dziesmiņas un izklaidējāmies ar mazām, mīļām muļķībiņām.
Toties vīrs to astoņu stundu laikā noskatījās visu ciemata hokeja čempionātu no atklāšanas līdz pat apbalvošanai. Mana māsa viņam toreiz teica: «Vienmēr apdomā, ko vēlies, – tu taču minēji, ka to gribi!»
Toreiz pirmoreiz tā pa īstam noticēju zelta brīdim, par ko man reiz stāstīja kāda vieda sieva.
Otrais stāsts. Kuģis Daugavā
Šovasar žurnāls IEVA rakstīja par cilvēkiem, kas iesaistīti Dziesmusvētku tapšanā, tāpēc ciemojos pie pūtēju orķestru koncerta Laiks iet pāri režisores Elīnas Apsītes Jelgavā.
Sēdējām ābeļdārzā, un Elīna stāstīja, kuras koncerta scenogrāfiskās ieceres viņai nav izdevies piepildīt.
Viņa esot gribējusi, lai pa Daugavu peld kuģīši vai plosti ar pūtēju orķestriem, bet… tas nav izdevies. Abas nopūtāmies – kad nav, tad nav.
Pūtēju orķestru koncertuzvedumu Andrejsalā skatījos televīzijas tiešraidē. Kad orķestru izpildījumā skanēja Pūt, vējiņi!, operatora kamera pagriezās prom no orķestriem, un es to ieraudzīju…
Pa Daugavu peldēja kuģis. Liels, milzīgs kruīza kuģis devās prom uz jūru un nevis kaut kad, bet tieši skanot pūtvējiņiem.
Paķēru telefonu un rakstīju Elīnai: «Elīna, kuģis! Dzen laiviņu! Skatos un brīnos! Tik skaisti! Tas bija ieplānots?»
Viņa atjokoja – protams, tas piederas scenogrāfijai, bet es aizkustinājumā apraudājos. Nezinu, cik reižu pēc tam noskatījos visus iespējamos video ar kuģi Daugavā Pūt, vējiņi! pavadījumā.
Cilvēki soctīklos to sauca pat par Dieva pieskārienu, jo ko tādu saplānot nav iespējams. Bet man tā bija vēl viena noticēšana zelta brīdim. Elīna tajā bija ievēlējusies Daugavā kuģīšus, un dabūja kuģi.
Trešais stāsts. Lielais laimests
Šiem abiem stāstiem pa vidu piedzīvoju arī pati savu zelta brīdi. Gāju pa ielu un pēkšņi skaidri sapratu – šī ir tā diena, kad man laimēsies loterijā. Pilnīgi skaidri sajutu zelta brīdi – tas ir tepat un tagad, tikai jāpastiepjas un jānoplūc kā ābols.
Daudz nedomādama, iegāju lielveikalā un izvēlējos divas preces: šokolādi, kuru pērkot varēja laimēt ceļojumu uz Brazīliju, un vēl kaut kādu nieku, kurš solīja laimestā mašīnu.
Ceļā no veikala līdz darbam jau redzēju ar šampanieti laistām savu jauno, skaisto, sarkano auto un to, kā kopā ar vīru un bērniem kāpjam lidmašīnā uz Brazīliju. Atcerējos viedās sievas teikto un brīnījos, kā dienas zelta brīdi var sajust tik taustāmi!? Fantastiski!
Diemžēl ne mašīnu, ne ceļojumu nedabūju.
Tikai darbā atjēdzos, ka divi nevajadzīgie pirkumi manā somā gan ir, bet čeku, ko reģistrēt loterijām, tā arī neesmu paņēmusi.
Iet atpakaļ uz veikalu un rakņāties papīrgrozā pie kases negribēju.
Tā paliku bez laimesta. Un labi vien ir. Ja čeks būtu, bet tas neko nelaimētu, mana ticība zelta brīdim būtu sagrauta. Bet tagad tam joprojām ticu kā maza meitene ķirbim, kas var pārvērsties par karieti.
