Saimniekot bioloģiski – sirdslieta un radošs process

“Indrānos saimniekojam kopš astoņdesmito gadu beigām. Šo krūmu aizaugušo zemes pleķi ar vecu ēku drupām mūsu vecāki apmainīja pret Līvānu tipa māju. Mans tēvs Miķelis Antāns bija viens no pirmajiem tā dēvētajiem “Breša zemniekiem” Cēsu rajonā, bet no 2007. gada te saimniekojam mēs ar vīru,” stāsta Indrānu saimniece Liene Margēviča. Indrānu darbos palīdz arī Lienes meita un znots.

Gandarījums dvēselei

Indrāni nemaz tik mazs zemes “pleķis” nav – saimniecības platība ir 43 ha, bet lielāko tās daļu aizņem mežs. Lauksaimniecībai paliek 8 ha – pļavas un dārziņš, no kurienes nāk gan dabas veltes, gan dārzeņi un zaļumi. “Bietes, burkāni, garšaugi, tējas, pāris vagas ar kartupeļiem, topinambūri, rutki, ķirbji. Pati mazākā dārza platība ir sierāboliņš, to pievienojam mūsu gatavotajai majonēzei. Garšas niansei pilnīgi pietiek ar mūsu dārzā ievāktajām sēkliņām, ko paši samaļam. Augu seku neizmantojam, stādām tā, lai pietiek vietas, un augi arī vienmēr labi sadzīvo. Neiztikt arī bez košumdobēm, kur acis papriecēt. Indrānos nav algotu strādnieku, pat nav sezonas strādnieku. Visus darbus paveicam paši,” lepojas Liene. Viņa teic, ka naudas izteiksmē izdevīgāka būtu gaļas liellopu audzēšana, taču, kaut būdama lauku bērns jau sešās paaudzēs, kā “nopietnu” zemnieci viņa sevi neredzot – viņai tuvāks radošais process un darbs, kas dod gandarījumu dvēselei.

Citi lasa

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Elza Krūmiņa

Mode

Siliņa pastāsta par saviem tērpiem, kurus apspriež visa Latvija: Reizēm sanāk, reizēm nē

Evija Kalnbērza

Slavenības

Sieva neierodas uz Virgas apaļo jubileju. Mūziķa teiktais pārsteidz…

Tādēļ, kaut pie klientiem ceļo arī zaļumi, dārzeņi un citi tradicionālie dārza un dabas labumi, Lienes lepnums ir marmelādes – bioloģiskās želejkonfektes, kuru klāstā nu jau ir ap 20 veidu un visas neparastas, piemēram, pieneņu, sarkanā āboliņa, kļavu ziedu, viršu un pat alus un vermuta konfektes. Tapusi arī konfekšu sērija no skuju ekstrakta Skujene – nosaukums dots gan izmantoto sastāvdaļu dēļ, gan par godu novadam, savukārt festivālam Zāģis tapa konfektes ar rudzu maizi. Sastāvā tiek labākais, ko daba piedāvā!

Jāiet līdzi laika garam

“Vācam ražu no agra pavasara līdz vēlam rudenim, un tā pārtop vai nu tējās, vai sīrupos, ievārījumos vai konfektēs. Vai tas ir bizness? Es teiktu – mēs vienkārši rūpējamies par savu zemi! Mums ir interneta veikaliņš, sadarbojamies arī ar tiešās pirkšanas pulciņiem. Mūsu pircējs pārsvarā ir rīdzinieks, ģimenes cilvēks 30–40 gadu vecumā. Nebraucam uz tirgiem – pārāk laikietilpīgs pasākums un nekad nevar zināt, ko pirks un cik pirks. Mums ir vairāki simti produktu veidu un mēs nevaram tos visus aizvest uz tirgu. Saimniekošanas pirmsākumos gan mūs varēja sastapt gan Berga bazāra eko tirdziņos, gan daudz kur citur. Taču laiki mainās, un jāmeklē tie ceļi pie pircēja, kas izdevīgāki arī pašiem,” pastāsta Indrānu saimniece.

Saimnieko vienā ritmā ar dabu

Kāpēc saimniekot bioloģiski? “Tas nebija kaut kādu īpašu apsvērumu diktēts lēmums, bet vienkārši turpinājās iesāktais saimniekošanas veids, kādā uzaugu. Savukārt, kad radās iespēja sertificēties, to izdarījām. Nostrādāja savā ziņā likteņa pirksts – man patīk dažādi kursi, pieteicos bioloģiskās lauksaimniecības kursos, un tur saņēmu vairāk informācijas arī par sertificēšanos,” skaidro Liene.

Mežs un pļavas ir sertificētas, savulaik tāda esot bijusi visa Indrānu teritorija, bet pirms gadiem bioloģiskās sertificēšanas maksājumi palielinājies veselas trīs reizes, tādēļ tās platības, kuras nav noderīgas ražas ievākšanai, sertificētas netiek.

Katru gadu ir kaut kas tāds, kas neizaug, bet citreiz atkal labi padodas. Liene par to neuztraucas – viena neizdevušās dārzeņu veida dēļ jau neesot jākar zobi vadzī!

“Zeme Indrānos dārzeņu audzēšanai ir ļoti neauglīga, dārzs šai pat vietā ir kopš pirmsākumiem, jo no visas platības šī ir dārzam piemērotākā vieta, ja ne auglīga, tad vieglāk apstrādājama augsne. Viss pārējais ir ciets, smagnējs māls. Esmu pieņēmusi, ka tā tas būs – kaut kas izaugs, kaut kas neizaugs. Dabā ir tieši tāpat! Šogad, piemēram, ir švaki ar pīlādžiem. Citus gadus atkal maz aveņu mežā, citus – brūkleņu. Līdz ar to mainās arī produkcija,” stāsta saimniece.

Draudzīgi ar kaimiņiem

Līdzās ir daudz bioloģisko saimniecību. Margēviči sadarbojas ar kaimiņiem – ņem kūtsmēslus mēslošanai, citi savukārt tiek pie siena no Indrānu pļavām. No kaimiņiem tiek pirktas arī olas, milti, piens. Tie noder gan ražošanai, gan tiek izmantoti ģimenes virtuvē.

Liene stāsta, ka pašiem interesantāk izdomāt jaunus produktus un eksperimentēt ar garšām, taču klienti pieturas pie ierastajām vērtībām: “Kad sākām ražot ievārījumus, mums bija labi padevušies ķirbji, arī pilni koki pīlādžu. Vārīju zaptes no ķirbjiem, bet tradicionālās zemeņu un aveņu cilvēkiem garšo daudz labāk. Zemenes nevaram šeit izaudzēt, tāpēc tās piepērkam klāt, arī plūmes, bumbierus, rabarberus kādreiz nopērkam no citām bioloģiskajām saimniecībām.”

Ražotnei atvēlētā ēka ir neliela, taču aprīkota ar visu kaltēšanai, smalcināšanai, cepšanai un vārīšanai nepieciešamo. Vispirms tiek sagatavotas pamatsastāvdaļas –ogas sasaldētas vai savārītas burkās bez cukura, arī kaltētas un vajadzības gadījumā top nepieciešamais produkts. Tā, piemēram, mellenes var pārtapt gan par sīrupu, gan ievārījumu vai želejkonfektēm. Visi pārstrādes produkti ir bioloģiski sertificēti, arī pārējās sastāvdaļas lielākoties ir bioloģiski sertificētas.

Indrānos fasē bioloģiskos kviešu un rudzu miltus un auzu pārslas no graudiem, kas izaug netālā saimniecībā.

Cep arī maizīti, izgatavo mīklas produktus un pircējiem piedāvā arī mīklu picām, makaroniem, piparkūkām u.c. Maizi sākotnēji cepuši savām vajadzībām, taču izdevusies ļoti garšīga un nolemts to piedāvāt arī klientiem.

Labprāt uzņem ciemiņus

Indrāni ir arī iecienīts ekskursantu galamērķis. Esot interesenti, kas brauc tieši pēc profesionālām zināšanām – Lauku Konsultāciju centrs rīko izbraucienus apmācību ietvaros uz dažādām saimniecībām, un Indrāni ir iekļauti viņu maršrutā.

Otrs apmeklētāju veids ir tūristu grupas. “Stāstām un rādām, kā top marmelāde un dažādi citi gardumi. Saku, ka esam, iespējams, vienīgā rūpnīca pasaulē, kur ražo āboliņa marmelādi, biešu marmelādi, liepu ziedu marmelādi. Neatņemama ekskursijas sastāvdaļa ir degustācija, to visi gaida! Un tā kā mana meita ir pavāre, ciemiņus arī pacienājam ar ko interesantu – piedalījāmies arī novada Mājas kafejnīcu dienās. Vienā no ēkas daļām esam ierīkojuši tādu kā vasaras kafejnīcu, kur var ieturēt maltītes,” lepojas Indrānu saimniece.

Saimniecībā ir arī vairāki dīķi ar zivīm, Liene stāsta, ka kādreiz atbrauc arī kāds makšķernieks. Dīķos dažkārt tiek ielaisti zivju mazuļi, taču zivju Indrānu produktu klāstā nav – tās paliek pašu galdam.

Visam sava vieta

“Arī ziemā nesēžam gluži rokas klēpī salikuši. Protams, vasarā darbs steidzas pēc darba un dažkārt gluži vai jāzīlē – iet lasīt mežā avenes vai vākt liepziedus, taču ziemā pievēršamies rokdarbiem. Ir gan tamborējumi un adījumi, gan rotas,” atklāj Liene.

Ziemā ir laiks arī atpūtai un ģimenes sirdslietai – ceļošanai: “Vasarā skaisti tepat, Latvijā. Iespējams, ikdienā ir jau tik pierasts, ka daudz ko uztveram kā pašsaprotamu. Taču ceļojot ne tikai iepazīsti pasauli, bet arī vari paskatīties uz savu vidi ar citu perspektīvu. Skaisti mums te Indrānos! Daba ir ne tikai blakus – mēs jūtamies kā tās daļa. Mežs ir tepat aiz stūra, zvērus sastapt pagalmā ir ikdiena. Dārzā mieloties gan viņi neiet, mūsu suņi neļauj. Mežā esot manīti lāči, dažkārt, kad viena eju ogot, man sametas bail, taču tāda ir daba – ir gan ērces, gan čūskas, visam sava vieta!”

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.