Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Daudziem sabiedrībā pazīstamiem, turīgiem cilvēkiem ir privāti asistenti. Protams, viņi gandrīz visu var sameklēt internetā un noorganizēt, bet es teikšu tā – kamēr asistents vai pats klients izdomās, kam piezvanīt, lai dabūtu galdiņu, piemēram, Mārtiņa Rītiņa restorānā, konsjeržs to visu būs sarunājis daudz ātrāk.
– Kāpēc?
– Tā ir mūsu darba specifika – kad saņemam pasūtījumu, mēs jau zinām, kuram cilvēkam jāpiezvana, lai visu noorganizētu. Ja es nezināšu, un tas gan ir ļoti reti, mums ir community – tā ir liela ģimene visā pasaulē. Ar vienu zvanu pietiks. Mums nav robežu. Tās ir tikai jūsu galvā.
Konsjeržs kādam ir partneris, kādam draugs vai pavadonis uz visu to skaistāko, gardāko, modernāko, kas ir pasaulē. Tas ir cilvēks, kurš saprot un seko līdzi visām tendencēm, viņš var visu noorganizēt ar vienu zvanu. Mūsu darbā nav sezonalitātes. Cilvēki izmanto servisu 365 dienas gadā.
– Vai tas nozīmē, ka zvans var būt arī naktī?
– Jā, zvans var būt arī naktī. Klienti gan parasti cenšas tā nedarīt, tikai tad, ja ir kaut kādi force majeure. Mēs mēģinām strādāt ar tiem, kuri ir godīgi arī pret mums. Bet, ja klients ir ASV, tev jābūt uz līnijas, jo viss kas var gadīties.
Aizpagājušogad pēdējo pasūtījumu saņēmu 31. decembrī desmitos vakarā. Piezvanīja klients un teica: «Pēc pusotras stundas nosēžos Parīzes lidostā, man vajag mašīnu ar šoferi un viesnīcu!» Šogad 1. janvārī mašīnu vajadzēja sešos no rīta, arī Parīzē.
Vēl pirms dažiem gadiem 31. decembrī ap astoņiem vakarā bija zvans no Apvienotajiem Arābu Emirātiem: klienti bija atlidojuši svinēt Jaungadu, bet čemodāns neatnāca – nebija ne uzvalka, ne kleitas, veikali jau slēgti. Protams, visu dabūjām. Panācām to, ka klienti var izvēlēties vakartērpus veikalā, kurš jau bija ciet.
– Kas ir jāzina labam konsjeržam?
– Pirmie konsjerži parādījās 17. gadsimtā, bet par to šobrīd nerunāsim. Pirmā konsjeržu asociācija tika dibināta 1929. gadā, kad pieci draugi no Parīzes pieczvaigžņu viesnīcām izveidoja neformālu asociāciju, lai cits citam palīdzētu ar klientiem, kuri prasa specifisku servisu. Šodien joprojām darbojas viesnīcu konsjerži, ir arī lielas profesionālas, privātas servisa organizācijas – Quintessence, American Express, John Paul.
Mūsdienās konsjeržam, pirmkārt, jābūt trendā, jāmāk orientēties gastronomijā, modē, kultūras pasākumos. Ja kaut ko nezini, tavā kontaktgrāmatiņā jābūt pareizajiem cilvēkiem, kuri var nodrošināt to vai citu servisu. Otrkārt, jāpārredz visas detaļas, process jāzina no virtuves puses. Visu vajag atkal un atkal redzēt, čekot. Tev personīgi jāatnāk uz to viesnīcu, restorānu vai ofisu un jāredz, kā viņi apkalpo. Labākais ir jāpieraksta un vienmēr, ja nepieciešams, jādod kāda atsauksme, lai viņi uzlabotu servisu. Tas no mūsu puses ir obligāti.
Mums ir daudz apmācību. Vienmēr esam in touch ar saviem kolēģiem, ir privāti čati, e-pasti, lasām, apmaināmies ar informāciju ne tikai šeit Latvijā, bet visā pasaulē – kas jauns atvēries? Kā ir ar noteikumiem – kur un kā var ceļot, ko drīkst darīt, ko ne? Februārī parādījās limitēta Louis Vuitton kolekcija, mums uzreiz atnāca katalogs, ne tikai zinājām to, kad būs pirmspārdošana, bet arī varējām no klienta pieņemt pasūtījumu.
Mēs reāli ķeramies pie jebkura pasūtījuma, kurš ir morāls, ētisks, attiecīgajā valstī likumīgs un ja ir vismaz daļa no procenta, ka tas vispār ir realizējams.
Protams, ja pateiksiet – gribu zvaigzni no debesīm, tas fiziski nav iespējams. Sertifikāts ir maksimums. Mēs sameklēsim cilvēku, kurš patiešām var dabūt sertifikātu.
– Tad jau zvans Vecgada vakarā par auto ir sīkums?
– Tas patiešām ir sīkums.
– Ja mūsu sarunas laikā piezvanītu klients…
– Ja es zinātu, ka mans klients kaut kur lido, viņa lidmašīna nolaižas un vajag pārbaudīt visus servisus, es ar jums tikšanos nerīkotu. Pirms katra ceļojuma, katra servisa pakalpojuma, piemēram, ja klients iet uz futbola maču, mēs pārbaudām, vai viss kārtībā, vai viņš ir sameklējis ieeju, apsēdies.
– Kā jūs to pārbaudāt?
– Mēs vienmēr čatojam vai zvanām. Ja piegādātas biļetes, vienmēr prasām nobildēt aploksni, lai saprastu, kam tā atdota. To neviens neredz, bet mēs patiešām pārbaudām katru soli.
Mūsu komandā ir četri cilvēki. Uzņēmumam ir divi domēni – Art of Travel un Conciergegroup – CG21. Art of Travel ir ceļojumu aģentūra, bet CG21 nodarbojas ar konsjeržpakalpojumiem. Kopš pagājušā gada septembra esam pirmā un vienīgā aģentūra Latvijā, kura ietilpst Virtuoso – starptautiska luksusa tūrisma produktu asociācijā. Tas patiešām ir augstākais standarts.
– Kā jūs tur tikāt?
– Tikt var tikai ar uzaicinājumu. Ir vairāki nosacījumi, pirmkārt, jāuzrāda noteikts apgrozījums: miljons eiro gadā – ar tiešajām rezervācijām, nevis booking.com, Expedia vai vaučeriem. Tās ir tiešās rezervācijas pieczvaigžņu viesnīcās, kuras ir Virtuoso asociācijā. Jābūt arī gandrīz trīs miljonu eiro lielai apdrošināšanai. Otrkārt, jāsaņem vairākas rekomendācijas.
Luksusa tūrismā Baltijā ir dažas kompānijas, kuras reāli strādā. Arī pasaulē šādu profesionāļu nav daudz. Virtuoso no Baltijas esam mēs un lietuviešu Glotera.
Par to katru gadu arī jāmaksā diezgan liela dalības maksa, un noteikti vajag parādīt to pašu apgrozījumu, saņemt vislabākās atsauksmes.
Ja runājam par tūrismu, esam pirmie no Baltijas arī Marriott Stars privilēģiju programmā. Ja atbrauksiet uz galamērķi, saņemsiet labāko ar mazām niansēm, bonusiem, servisu, kas jums patiks. Ja mani klienti brauc uz kādu viesnīcu, es tās personālu informēju – Aivaram patīk sarkanvīns no Argentīnas, ja liksiet numurā kādu pudeli, tad labāk šo.
Mēs zinām par saviem klientiem gandrīz visu. Jo bez tā nevarēsim jums noorganizēt patiešām labu ceļojumu.
– Cik no jūsu klientiem dzīvo Latvijā?
– Latvijas rezidenti ir tikai desmit procenti no kopējā skaita. Ja runājam ģeogrāfiski, apkalpojam klientus no Losandželosas līdz Almati. Ir klienti arī no Krievijas, Uzbekistānas, Kazahstānas, Ukrainas, pat Āfrikas.
– Jebkurš var kļūt par jūsu klientu?
– Teikšu godīgi, klienti pie mums nāk ar rekomendācijām. Jo mums nav reklāmas. Pārējie nāk ar esošo klientu starpniecību. Vienmēr dodam iespēju klientam izmēģināt. Dažiem varbūt nepatiks mūsu serviss vai cenas. Pēc pirmā pasūtījuma jau saprotam, vai piestāvam viens otram.
Lielākā daļa ir ļoti turīgi klienti, bet ir arī tādi, ar kuriem man ir ļoti komfortabli strādāt, līdz ar to nav budžeta, kritēriju, cik viņiem jāiztērē, cik pakalpojumu jāpasūta vai cik daudz viņš drīkst mums iznest smadzenes. Ar visiem klientiem strādājam vienādi.
Ir pasūtījumi par pieciem eiro, kad klients brauc uz Forum Cinema un prasa – kā uz turieni tikt? Un ir pasūtījumi, kad jāorganizē kāzas, kuras maksā pāris miljonu.
Garantējam visu servisu un par visu arī atbildam. Pret klientu izturamies korekti, un arī prasām to atpakaļ.
– Un visi tiešām šo principu ievēro?
– Man bija klients, liela Krievijas estrādes zvaigzne, kas atbrauca uz Lasvegasu. No rīta zvana telefons: Меня на рецепции не узнали!* Saku: «Saprotiet, tā ir Lasvegasa, tur katru dienu zvaigznes brauc. Jūs gribat, lai viņi sarkano celiņu izklāj?» «Nē,» zvaigzne saka, «es gribu, lai kāds no menedžmenta man atvainojas.»
– Izskatās pēc Kirkorova.
– Tā izdarīt var daudzi. Protams, sapratu, ka menedžments neko nedarīs. Lai zvaigznei būtu miers, šoferi aizsūtījām uz veikalu pēc lielās šampanieša pudeles Magnum līmenī, jo zinājām, ka zvaigznei tas patīk. Pielikām klāt fiškas no kazino, paņēmām recepcijā oficiālo kartīti, šoferis pats uzrakstīja I apologize!**, un ielikām to numuriņā. Klients bija patīkami pārsteigts.
– Viņš joprojām ir jūsu klients?
– Jā.
– Starp klientiem ir arī politiķi?
– Ar politiķiem mēģinām nestrādāt tāpēc, ka man ir pieredze banku sfērā. Negribas, lai bankām būtu jautājumi – no kurienes nauda, vai tā tīra, vai ir sankcijas? Katru dienu kaut kas var mainīties.
Šajos astoņos gados, kopš darbojas mūsu uzņēmums, esmu strādājis arī ar valsts pirmajiem cilvēkiem, pat organizējām oficiālas vizītes.
Personīgi esmu strādājis ar triju valstu prezidentiem. Bijām tiem kā labā roka. Mēs varam arī protokolu nodrošināt, visu servisu, sākot no lidmašīnas ierašanās, lidostas drošības pasākumiem, mašīnām, viesnīcām, ēdināšanas.
– Te jābūt lielai uzticamībai.
– Jā, noteikti. Starp citu, es vairs nemēģinu teikt, ka Latvija ir tilts starp Eiropu un Austrumiem. Mēs jau sen esam Eiropa, mums var uzticēties, jo ir kvalitāte, standarti, apdrošināšana. Un konfidencialitāte.
Līdz ar to cilvēki mums vairāk uzticas, turklāt uzticība ir abos virzienos. Ir labs teiciens – klientam jātic tam, kam ticam mēs, tad arī būs veiksmīga sadarbība. Piemēram, ja es ticu, ka Rūmenes muiža ir viena no unikālām vietām, kur jāpavada brīvdienas, tad klientiem jāuzticas mūsu izvēlei.
Parasti mēģinām piedāvāt vairākus variantus.
Mēs nepārdodam dārgāko produktu, bet visvairāk piemēroto.
Arī jūs taču zināt, ka Jaunajā Rīgas teātrī pirmā rinda nav tā labākā vieta, kur būtu labs skats. Labāka ir ceturtā, piektā rinda.
– Ja klients grib redzēt Barišņikovu, bet biļešu nav?
– Kad Barišņikovam Rīgā bija izrādes, mums vienmēr bija biļetes. Jaunais Rīgas teātris neparedz, ka tās var rezervēt, tāpēc mēs godīgi kopā ar visiem gājām uz kasēm, lai nodrošinātu biļetes saviem klientiem un viesiem.
– Bet, ja klientam ideja rodas pēkšņi – šodien viņš ielido Rīgā, un vakarā ir izrāde?
– Bija tāds gadījums. Atbrauca no Krievijas mana kolēģa klienti. «Valentīn, man vajag Barišņikovu!» Tas bija pasākums tikai ar ielūgumiem. Mēs dabūjām, sameklējām klientus, kuri pārdeva.
– Lai šādā situācijā to dabūtu gatavu, kādam, visticamāk, ir papildus jāsamaksā.
– Te Latvijā ir tikai personiskas attiecības, bet ārzemēs bez brokeriem gandrīz nekur netiksiet. Ja restorāns ir izpārdots, tad vajag administratoram iedot naudiņu.
– To var definēt kā kukuli?
– Nē, tā ir… (Pauze.)
– Dzeramnauda?
– Jā, jo konsjerži taču pamatā strādā par dzeramnaudu, nevis fiksētu maksu. Servisa piegādātājiem dažreiz vajag aizvest kādu dāvanu. Piemēram, Lielbritānijā tikko atvērts populārs restorāns, visi grib uz turieni tikt, tas papildus maksā apmēram 250–500 mārciņu. Mēs par to brīdinām klientu, sniedzam visu informāciju. Un tikai tad, ja klients piekrīt, veicam pasūtījumu! 99 procentos gadījumu visi maksājumi tiek veikti ar naudas pārskaitījumu.
Ja gribat dabūt pēdējo kolekciju no Hermes vai Louis Vuitton, jārēķinās, ka kāda naudiņa jāpiemaksā klāt. Tā neiet mums, bet servisa piegādātājam. Lai gan mums ir ļoti labas attiecības ar šiem un citiem luksusa zīmoliem, dažreiz tomēr vajag papildmaksu.
Bija pasūtījums – mēs meklējām klientam pulksteņus. Ja ir izvēle no dažiem modeļiem, tos var sameklēt kādā no veikaliem, bet, ja tas ir modelis, pēc kura jāstāv rindā pieci gadi? Ir speciāli brokeri, kuri ar to nodarbojas, tas ir bizness. Var dabūt ātrāk, bet klāt jāsamaksā apmēram 50% no pulksteņa cenas. Ar somiņām ir tas pats. Protams, būs arī visi dokumenti un garantijas.
– Un kāda ir iespēja pēdējā dienā dabūt biļeti uz Čempionu līgas finālu?
– Bija arī tāds gadījums. Madridē pirms diviem gadiem. Klients piezvanīja ap desmitiem no rīta, bet mačs bija vakarā. Es ar bērniem tobrīd biju Disnejlendā. Atceros, bērni vēl teica – tu taču solīji vismaz pāris dienu nestrādāt.
Uz to maču kļūdas dēļ bija sadrukātas dubultas biļetes, tās tirgoja pa 15–17 tūkstošiem eiro gabalā, uzreiz arī nevarēja pārbaudīt, vai tās ir īstas. Mums paveicās, dabūjām biļetes par 5000 eiro. Protams, tā nebija oficiālā cena. Reāli biļete, ja nekļūdos, maksāja 700 eiro.
Ja runājam par Krieviju, uz to pašu Riekstkodi Ziemassvētkos oficiālā cena ir 15 tūkstoši rubļu, mēģinām dabūt par nominālo cenu, bet ne vienmēr izdodas. Varam dabūt par 150 tūkstošiem, tā diemžēl ir tirgus vērtība. Esmu pārliecināts, ka klients nekur nedabūs lētāk. Un atkal – mēs tikai piedāvājam opcijas, pēdējais vārds ir klientam.
Vai, piemēram, visi grib tikt uz Jaungada koncertiem Vīnes operā, bet tur biļetes var dabūt tikai loterijā. Mēs klientam sakām – oficiālā cena ir 1000 eiro, bet par tādu cenu biļeti dabūt nevar. Varam piedāvāt par 2000 eiro – re, kur biļetes, oficiālas vietas, mēs garantējam, ka tās ir īstas.
Jebkurā gadījumā mēs garantējam, ka piedāvājam labāko cenu, kas ir tirgū. Tā ir mūsu ikdiena. Latvijā un Baltijā, protams, ir daudz vieglāk strādāt, jo gandrīz visus organizatorus pazīstam personiski.
– Vai no jūsu teiktā izriet – dabūt var pilnīgi visu?
– Dabūt var visu, jautājums ir par cenu. Vai esat gatavi to samaksāt.
No vienas puses, mūsu darbs ir bizness, no otras – konsjeržam viens no galvenajiem kritērijiem ir izaicinājums. Neviena diena nav līdzīga iepriekšējai.
Nesen viens cilvēks ar ģimeni ieradās Cīrihē. Mēs pasūtījām auto līdz viesnīcai, bet viņš izdomāja tos 2 kilometrus iet kājām. «Lai šoferis savāc čemodānus, bet es ar bērniem labāk pastaigāšu. Parunāsim, un jūs man pateiksiet, kur jāiet.»
Un patiešām kādu pusstundu mēs bijām uz līnijas, es viņam vienkārši teicu – ko jūs redzat? Kad būs šis veikals, tad griezieties pa labi vai pa kreisi.
– Un viņam bija interesanti pusstundu klausīties, kur jāiet?
– Mēs vienkārši pļāpājām. Kā iepriekš teicu, mēs ķeramies pie visiem pasūtījumiem, kas ir ētiski, likumīgi, un tad, ja vismaz ir kāds procents, ka varam to izpildīt.
Man ir klienti, kuriem, piemēram, nepatīk, ja šoferim ir ūsas. Visas nianses ir jāparedz iepriekš.
– Tās jau ir kaprīzes.
– Bet varbūt klientam vai bērnam ir alerģija. Ja klientam ir augsts statuss, viņš var izvēlēties.
– Kāda bijusi vistrakākā ideja?
– Visas crazy idejas, ko atceros, ir unikālas. Bija klients, kurš nopirka privātu lidmašīnu un teica: «Valentīn, sameklē man personālu, es gribu pilotus no Vācijas, bet stjuartes no Baltijas.» Protams, dabūjām, noslēdzām oficiālu līgumu.
Esam palīdzējuši klienta dēlam ar privātskolotāju, lai viņš var nokārtot eksāmenus universitātē Lielbritānijā. Esam meklējuši klīniku, lai klientam var veikt unikālu operāciju. Privātā pasākumā sarīkojām amerikāņu zvaigznes koncertu. Organizējām gleznu pirkšanu un piegādi, protams, ar visām muitām un novērtējumu.
– Bet, ja klients jautā – esmu tur un tur, gribu kokaīnu?
– Klients var tā jautāt, bet kāpēc riskēt? Noteikti nē.
– Droši vien jums cilvēkiem nācies palīdzēt arī pandēmijas ierobežojumu laikā?
– Tas nav grūtākais jautājums. Bija klienti, kuri laikā, kad parādījās ziņas par robežu slēgšanu, atradās tranzītlidostā, mēs ar to pašu lidmašīnu viņus atgriezām atpakaļ. Šodien masu tūrisms ir ļoti mazs, korporatīvais tūrisms arī ciet, bet luksusa tūrismā cilvēki patiešām lido. Varat paskatīties Rīgas lidostas statistiku – decembrī, janvārī bija četri, pieci regulārie lidojumi dienā. Privātie – četras, piecas reizes vairāk. Protams, lielākā daļa nebija Latvijas klienti. Tūrisms notiek, galvenais ir zināt noteikumus.
Vienmēr klientiem izstāstām visus riskus, ar kuriem jārēķinās. Mēģinām viņus sagatavot ceļojumam, ieskaitot nepieciešamo dokumentu nokārtošanu.
Piemēram, man ir klients, kurš nolēma aizlidot uz Šrilanku. To var, bet jāsaprot, ka viņš nedrīkst runāt ar vietējiem cilvēkiem, kamēr tur nav pabijis divas nedēļas, nedrīkst aiziet uz citu restorānu, ja mēs to nesam saskaņojuši, nedrīkst ar taksi kaut kur aizbraukt vai pastaigāt pa pilsētu. Mēs vadāmies pēc noteikta plāna. Bet jārēķinās, ka noteikumi katru dienu var mainīties, tāpēc jābūt plānam B.
– Vai tie, kuri Rīgā ielido ar privātajām lidmašīnām, veic kovida pārbaudes?
– Ja lido tranzītā, tad tās nevajag. Katrā valstī ir savi noteikumi, mums jāzina, kādi tie ir privātajai aviokompānijai, tranzītlidostai un kādi – galapunktā. Ja cilvēks iziet ārā, tad jāreģistrējas un jābūt izolācijā. Viss notiek saskaņā ar mūsu likumiem.
– Kā jūs pelnāt naudu?
– Mēs pelnām no komisijām. Piemēram, viesnīcas atmaksā komisiju. Tas pats ar aviokompānijām. Ne visi, bet arī restorāni, zīmoli maksā komisiju, ja tu atved klientu.
Mums nav abonentmaksas kā lielo zīmolu uzņēmumos, kur gada maksa ir 5–15 tūkstoši eiro. Sākumā arī mēs tā gribējām, bet viens klients var zvanīt reizi gadā, otrs gandrīz vai katru dienu.
– Cik Latvijā ir konsjeržu?
– Tādā līmenī kā mēs, ar tik lielu servisa klāstu un daudziem starptautiskajiem kontaktiem – es teiktu, ka vairs nav. Ir ļoti labs konsjeržs, piemēram, viesnīcā Grand Hotel Kempinski, bet viņš darbojas tikai lokāli. Konsjerži ir bankām – Luminor, Citadelei, Signet Bank un citām.
Lielākā daļa banku šo servisu pārpērk no ārzemju kompānijām, piemēram, Luminor varēsiet dabūt servisu tikai angļu valodā. Šobrīd tikai Citadele piedāvā lokālus speciālistus, kuri ir arī bankas darbinieki. Bankām ir daudz lielāki ierobežojumi.
Ja mēs kā neatkarīgi konsjerži, kaut vai piemaksājot tos 500 eiro, varam tikt elitārā restorānā, banka to neatļausies, jo tas ir reputācijas jautājums.
Kā jūs varēsiet pierādīt, ka tas nav kukulis? Bet mēs kā konsjerži varam pateikt – situācija ir tāda…
– Impulss konsjerža profesijai jums nāk no darba gaitām bankā Citadele?
– Tā vēl bija Parex banka un American Express. Tā kā man bija pieredze tūrisma, viesnīcu biznesā, pie manis 2008. gada februārī vērsās kāds no bankas pārstāvjiem un teica – tev ir labs CV, tu saproti, kā banka strādā, American Express paredz saviem Premium kartes lietotājiem konsjerža pakalpojumu. Mēs sākām to darīt jūnijā, bet novembrī Parex bankā sākās problēmas.
American Express ir labākā karte, ko esmu redzējis un lietojis. Tas patiešām ir uz klientu orientēts serviss. Es ļoti labi zinu American Express komandu, kura sēž Ņujorkā, Londonā vai Braitonā. Mēs vienmēr čatojam un palīdzam cits citam.
2010. gadā Citadele pārņēma Parex banku, un es, protams, tālāk strādāju Citadelē kā konsjeržu servisa vadītājs.
– Kā jūs parasti iepazīstināt ar sevi?
– Ja kāds prasa, ko es daru, saku – esmu konsjeržs, tas ir prestiži, ļoti forši. Ja runāju ar klientu, kuru interesē tikai tūrisms, tad esmu tūrisma dizainers.
– Kā sieva piecieš jūsu dzīvesveidu, kad tik ilgu laiku nākas būt prom?
– Tas ir grūti, īpaši, ja gadā 30% laika neesi mājās. Ir bijis tā, ka atgriezies no viena lidojuma, trīs stundās pārkrāmē čemodānus un lido atkal.
Tāpēc arī nopirku dzīvokli Zolitūdē, lai pēc trim minūtēm būtu lidostā.
Bija laiks, kad sieva, protams, teica – tas ir nenormāli, ja tev zvana desmitos vakarā, divos naktī. Kādreiz bija tāds grafiks, kad gulēju varbūt četras stundas. Sieva tagad jau ir pieradusi, viņa redz, ka man patīk tas, ar ko nodarbojos.
Profesijas dēļ man bieži vien ārzemēs nav sajūtas, ka esmu atvaļinājumā. Jo smadzenes uzreiz strādā profesionāli – tā, vajag apskatīties šo jaunumu, veikalu, restorānu, jāaizbrauc uz jauno arēnu, uz bērnu parka laukumu, lai varu to ieteikt klientiem.
Pēc manas un klientu pieredzes, varu teikt – ja atbraucat uz kādu viesnīcu, vienmēr pieejiet pie konsjerža, viņš ir viens no galvenajiem cilvēkiem, kurš pārzina visu un noorganizēs jums to labāko.
Visām pieczvaigžņu viesnīcām ir konsjeržu serviss. Ja viesnīcā redzat cilvēku, kuram uz žaketes atlokiem ir divas zelta atslēgas, tā ir kvalitāte, tas ir profesionāls konsjeržs. Tie ir īstie Les Clefs d’Or (Profesionāla viesnīcu konsjeržu asociācija – aut.) biedri. Latvijā nevienam pagaidām šādu zelta atslēgu nav.
Mūsdienās ir konsjerži, kuriem ir 80 gadu, un viņi strādā jau 50 gadu. Piemēram, Sanfrancisko Fairmont viesnīcā ir baigi labs konsjeržs – Toms Volfe, kuram pāri 80. Zinu konsjeržus, kuri dzīvo Londonā, pēc tam Amsterdamā, tad pārvācas citur, ceļo ar saviem klientiem.
Vakar saņēmu ziņu, ka viens no man labi zināmiem konsjeržiem strādās Dubaijā – Burj Al Arab viesnīcā. Viņš būs galvenais, apkalpos turīgākos klientus.
– Kā jūs redzat savu turpmāko dzīvi?
– Dažreiz domāju, cik ilgi es vēl šeit būšu, jo brīžiem šķiet – viss, vairs negribu strādāt šajā biznesā, viss apnicis.
Bet, no otras puses, – ko citu es darīšu? Vai man būs interesanti katru dienu sēdēt ofisā? Tagad mums ofiss ir jebkurā vietā. Varam strādāt no mājām, no pludmales, lidmašīnas. Pagaidām esmu šeit un neplānoju mainīt savu nodarbošanos.
Man patīk teikt, ka es nepārdodu jums pakalpojumu, preci vai ceļojumu, es pārdodu ideju, personisku pieeju.
Daudzi domā – tas ir romantiski un skaisti. Un tā tas patiešām ir, bet psiholoģiski šis darbs ir ļoti, ļoti grūts. Jo tev ir liela atbildība.
* Mani recepcijā nepazina!
** Es atvainojos!
