Rīga -10°C 
No žurnāla Klubs arhīva.
Reiz kāds Kluba intervēts kungs minēja, ka viņa atbilde uz jautājumu kā tev iet? vienmēr ir labi vai ļoti labi. Tas viņam nākot pūrā no vecmammas, kas bija zaudējusi bērnu un allaž mācījusi saviem mazbērniem, ka slikti ir tikai tad, kad tu piedzīvo ko tādu.
Esmu triju bērnu tēvs. Meitai Paulai ir 12 gadu, Martai – 6 gadi, un manam mazajam dēliņam Miķelim vienmēr būs 5 mēneši.
Mēs viņu zaudējām pērnā gada martā, ļoti ilgi – tiešām gadiem – gaidītas un šķietami nevainojamas grūtniecības piektajā mēnesī.
Tajā marta dienā pasaule mūsu ģimenei sabruka. Apjukums, dusmas, sāpes, skumjas, asaras, bezpalīdzība – neaprakstāms un neaptverams izjūtu sajaukums. Tik ilgi gaidītais bērns mums pēkšņi tika atņemts, līdz ar to arī visi sapņi par to, kāds viņš būs, kā viņu audzināsim, kāds būs viņa dzīves ceļš.
Turklāt bija daudz apkārtējo faktoru, kas radīja vairākus citus emocionālus triecienus, par kuriem kāds, kurš nav zaudējis bērnu, neiedomājas. Mēs viņu zaudējām Dzemdību namā, kur sastopams simtiem grūtnieču, ir dzirdams, ka cits pēc cita pasaulē nāk mazuļi, un tur nav iespējams izvairīties no laimīgiem vecākiem, kas kopā ar jaundzimušajiem dodas uz mājām. Turklāt tajā gadā ģimenes pieaugums tika gaidīts astoņu mūsu tuvinieku un draugu ģimenēs. Statistika izpēlējās absolūti praktiski – Latvijā pati no sevis pārtraucas katra 7–8 grūtniecība. Saprotams, ka mūsu traģēdija ietekmēja mūsu attiecības – bija jāpaiet krietnam laikam, kamēr spējām ienākt atpakaļ lokā, kur ir mazuļi, kas vienmēr atgādinās mums mūsu zaudējumu. Traumējošs ir arī tuvo cilvēku labi domātais, bet realitātē postošais atbalsts, kad viņi saka tādas lietas kā mēs zinām, kā jūs jūtaties; gan jau viss būs labi; jūs vēl esat jauni; jums vēl būs citi bērni; Dievs tā gribēja; varbūt jūs esat pasargāti no kā ļaunāka utt.
Tas ir visbriesmīgākais, ko var pateikt, labāk vienkārši pasēdēt blakus un paklusēt. Sāpīgi var būt arī tad, ja visa apkārtējo uzmanība un rūpes tiek vērstas tikai uz sievieti, it kā vīrietim nesāpētu un viņš nepārdzīvotu.
Zaudējot bērnu līdz 6. grūtniecības mēnesim, tu saskaries arī ar zaudējuma praktisko jeb birokrātisko pusi. Latvijā, lai vecāki, kas to vēlas, varētu cieņpilni atvadīties un apglabāt savu zaudēto bērnu, bērniņam ir jāizpilda divi kvalifikācijas kritēriji – viņam ir jābūt 22 nedēļas vecam un jāsver 500 gramu. Ja viens no šiem kritērijiem netiek izpildīts, un tieši tā bija mūsu gadījumā, bērns tiek utilizēts kopā ar medicīniskajiem atkritumiem. Tie dažkārt ir tikai nieka 10 grami – vienas pildspalvas svars –, kas izšķir to, vai vecākiem būs vai nebūs šādas tiesības. Par laimi, mūs ārstējošais personāls atsaucās maniem emocionālajiem lūgumiem ļaut mums atvadīties un apglabāt mūsu dēliņu. Taču tai nav jābūt šādai palaimēšanās vai nepalaimēšanās spēlei! Ja vecāki tā vēlas, tad nevarētu būt nekādu iemeslu viņiem to atteikt. Ikviens psihologs vai psihoterapeits piekritīs, ka atvadas ir būtisks sērošanas elements un priekšnosacījums spējai virzīties tālāk.
Statistika ir nežēlīga – ik gadu vecāki Latvijā zaudē vairāk nekā 3000 bērnu dažādās grūtniecības stadijās vai uzreiz pēc dzimšanas. Lielākoties viņiem netiek sniegts emocionāls atbalsts, arī sociālā palīdzība, kaut arī esi nodokļu maksātājs. Piemēram, Vācijas prakse ir tāda, ka atkarībā no grūtniecības laika, kurā zaudējums noticis, sievietei pienākas atveseļošanās atvaļinājums un pabalsts.
Kas man palīdzēja pieņemt šo zaudējumu un sadzīvot ar to? Pirmkārt,
lai arī cik smagi mums klājās, es apzinājos, ka man ir jābūt tam stiprajam plecam, jābūt blakus sievai un meitām mājās.
Otrkārt, uzreiz pēc zaudējuma man bija pieejama augsti kvalificēta garīga palīdzība, kas ievirzīja visu sērošanas procesu tādā gultnē, ka es sapratu – jā, ir drausmīgi sāpīgi, nežēlīgi, negodīgi, taču es dzīvošu un man priekšā ir divas apzinātas izvēles. Pirmā – sarūgt, noslēgties, lēnām zāģēt sev kājā ar neasu zāģi, saindēt un eventuāli izpostīt arī savu ģimeni. Otrā – ārdīties, dusmoties, pārdzīvot, bet katru dienu tomēr pa milimetram stūrēt ārā no bedres, kurā biju negaidīti un nepelnīti iesviests. Tā kā pašattīstība un garīgā izaugsme ir man ļoti svarīgs ceļš, es izvēlējos otro. Tagad, pēc gada, es saprotu, ka šis notikums mani, mūs ar sievu, ir būtiski mainījis. Mēs nezūdāmies par lietām, par kurām nav vērts uztraukties, esam pateicīgi par katru mirkli, ko mums lemts pavadīt kopā, esam saskatījuši dzīves daudz plašāko mērogu, ko ieraugi tikai lielā mīlestībā vai lielās ciešanās. Es nedomāju, ka kāds – Dievs – ir tieši atbildīgs par šādu pārbaudījumu uzlikšanu man un tūkstošiem citu cilvēku, bet garīgi atvērts skats uz dzīvi palīdz pat šādu traģēdiju izmantot tavā dzīvē jēgpilni. Tas vienmēr būs briesmīgākais notikums manā dzīvē, taču arī mani visvairāk uz labu mainošais.
Šogad jūnijā mēs savu dēliņu apglabājām šajā Dvēseļu dārzā, kura tapšanu neapšaubāmi ir ietekmējis mūsu Miķelis. Kā teica mācītājs Linards Rozentāls, kurš izvadīja Miķeli, – varētu pat tā sacīt, ka viņš ir šī Dvēseļu dārza tāds kā patrons. Bez viņa šīs vietas nebūtu.
Es izsaku līdzjūtību visiem tēviem, kas zaudē un zaudēs bērnu, un tādu ir un būs daudz, un novēlu saskatīt to lielo jēgu, ko mūsu dzīvē var ienest šāds mazs, pat šīs pasaules gaismu neskatījis cilvēks. Neviens mums neatbildēs, kāpēc tā notika. Taču mēs paši varam meklēt atbildi uz jautājumu – kur un kā tas mani var aizvest tālāk? Mans dēliņš ir devis mums piecus laimīgākos mēnešus kopā ar sievu, padarījis mūsu laulību par vēl dziļāku un stiprāku savienību, piešķīris dziļāku jēgu manai dzīvei.
Mūziķa Ērika Kleptona traģēdija
1991. gadā Ērika Kleptona četrus gadus vecais dēlēns Konors izkrita pa 53. stāva logu. Slavenais ģitārists nonāca smagā depresijā un ilgu laiku viņš vairs nepieskārās instrumentam. Pēc gada Kleptons savas jūtas un sāpes ielika divās izcilās dziesmās – Tears in Heaven un My Father’s Eyes. Albums, kurā tika iekļauti šie darbi, saņēma divas Grammy balvas. Kopš Kleptons kļuvis par triju meitu tēvu, viņš atkal var teikt – esmu laimīgs. Bet… «Es vairs nevaru izpildīt Tears in Heaven, kad esmu laimīgs.» Tā arī ir atbilde, kāpēc dažos Kleptona koncertos neskan vispārzināmi hīti.
Linards Rozentāls, mācītājs un kapelāns
Vīriešu sēras
Katrs cilvēks sēro atšķirīgi. Arī vīrietis un sieviete.
Mūsu kultūrā ir grūti saskarties ar sievietes sērām, bet vēl grūtāk ir atrast pareizo pieeju sērojošiem vīriešiem. Mēs neesam raduši pieņemt kā pašsaprotamu to, ka arī vīrieši sēro. Piemēram, kad nomirst bērns, visi parasti interesējas, kā klājas bērniņa mātei, bet par tēvu atceras reti.
Es sacītu, ka mums ir bail no vīriešu asarām, mēs nezinām, ko ar tām iesākt.
Jo mūsu kultūra vīriešiem neatļauj raudāt. Tāpēc sabiedrība bieži ar neizpratni un noliegumu izturas pret vīrieti, kurš sēro. Mūsu kultūrā uzaugušam vīrietim lielākoties nav ierasts runāt ar kādu par savām domām, izjūtām, rūpēm, izkratīt sirdi, just, ka esi sadzirdēts, pieņemts, uzklausīts. Un tas ir iemesls tam, ka vīrieši daudz sliktāk prot apieties ar sērām nekā sievietes.
Sērojoša vīrieša nestā nasta ir dubulta. Viņš izjūt paša bēdas, taču līdzās tām arī sāpes par to, ka sēro sieva vai attiecību partnere. Daudzi vīrietim sit uz pleca un mudina būt savas sievas stiprajam balstam. Šo balsi vīrietis dzird sevišķi labi, jo tā mēs, vīrieši, esam mācīti. Un tad mēs savas bēdas ieslēdzam sevī, lai ar tām neapgrūtinātu jau tā zaudējuma satriekto otro pusi. Tomēr nevar arī noliegt, ka, no ārpuses raugoties, bērna zaudējums grūtniecības laikā vīrieti skar daudz mazāk nekā nedzīvi dzimušā bērniņa māti. Sāpju intensitāte, neapšaubāmi, ir saistīta ar to, cik intensīva un cik ķermeniska ir bijusi saite ar to, ko esi zaudējis. Tāpēc sieviete sēro ilgāk un dziļāk. Visbiežāk tieši sievietei ir sajūta, ka ar nedzīvi dzimušā bērniņa nāvi ir nomirusi kāda daļa no viņas pašas. Daudzi vīrieši saikni ar bērnu pa īstam piedzīvo tikai līdz ar viņa piedzimšanu. Pirms tam saite starp tēvu un bērnu ir drīzāk intelektuāla. Taču neatkarīgi no tā, vai šī neemocionālā nesērošana un lietišķā pieeja notikušajam ir mākslīga un būvēta uz tā vajag izturēties vai arī tās patiešām ir daudz mazākas bēdas nekā bērniņa mātei, sieviete to bieži tulkos kā vienaldzību, neieinteresētību, nespēju just līdzi un mīlestības trūkumu pret mirušo bērnu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī vīrietim veidotos nozīmīgā saite ar bērnu, saite ar to, ar ko sieviete jutās savienota. Saite ar mirušo bērnu var būt arī labs tilts, kas abus cilvēkus bēdās vēl vairāk savienotu, nevis atstumtu vienu no otra. Tikpat svarīgi kā piedalīties bērna gaidīšanā vīrietim ir arī piedalīties visā, kas saistās ar atvadīšanos no mirušā bērniņa, ar bērēm (ja tādas ir iespējamas), kopīgu atmiņu veidošanu un visu citu, kas ar to saistīts.
Bieži pirmā vide, kurā atgriežas vīrietis pēc bērna zaudējuma, ir darbs. Taču nākamajā dienā pēc zaudējuma neviens nevar būt tik produktīvs kā iepriekš. Lai arī tieši aktivitāte un darbs vīriešiem ļoti palīdz iet cauri sērām, tas nedrīkst kļūt par vietu, kur no sērām paslēpties, vai veidu, kā no tām aizbēgt, tas ir rīks, ar kā palīdzību pēc iespējas labāk izsmelt sēru un bēdu katlu. Sērām ir jābeidzas, un tās beidzas, ja vien mēs tās nenoliekam kaut kur zem tepiķa un nebūvējam virsū jauno dzīvi, pirms ir iziets un beidzies šis posms. Vispirms kaut kam ir jābeidzas, lai varētu sākties kas jauns. Un atļaut sev sērot, pieļaut savu ievainojamību, izveidot kādu telpu dzīvē, kur drīksti un spēj to atklāt, ir nevis vājuma, bet stipruma zīme.
Tieši tas cilvēks ir stiprs, kurš uzdrošinās atklāt savu vājumu, asaras, emocijas.
Varbūt tieši šādas krīzes laikā vīrietis atrod sev īstus draugus – tos, kas pacietīgi uzklausa, kad atkal un atkal stāsti savu stāstu, cilvēkus, kam nav bail no tevis tāda, kāds šobrīd esi, kas respektē tavas sāpes un tavas asaras.
Bērna zaudējums daudziem pāriem ir liels pārbaudījums. Nereti sērojoši vecāki izšķiras. It īpaši, ja netiek radīta telpa domu un jūtu izpausmēm un beznosacījumu pieņemšanai. Godīga dalīšanās savās domās un emocijās ir veids, kā abiem šajā krīzē palikt tuviem. Vīrietis – nevis stiprais, bet tāds, kāds viņš tajā brīdī ir, – izmisīgi ir vajadzīgs bērniņa mātei. Viņai jāzina, ka viņa nav viena. Viņai jāzina, ka vīrietis viņu joprojām mīl. Sievietei jājūt šī mīlestība, kad skumjas viņu plēš uz pusēm. Tāpēc ir svarīgi vīrietim nevis palikt malā, bet būt blakus. Arī vīrieti šajā skumjajā brīdī un sāpēs neviens tik labi nesapratīs kā sieviete. Pārdzīvojot bērna zaudējumu kopā, pāris var stiprināt savas attiecības un kļūt par apliecinājumu mirušā bērna piemiņai.
Zaudējums bieži attiecības padziļina. Ir svarīgi pieņemt, ka katrs sēro atšķirīgi, un ļaut otram sērot tik ilgi un tā, kā viņam tas nepieciešams. Ja viens var strādāt un rīkoties, par to nevajadzētu pārmest, jo ir labi, ka vismaz kāds ir spējīgs funkcionēt. Ja otrs nespēj neko, tas ar pacietību jāpieņem, jo sēru ilgums un intensitāte katram cilvēkam atšķiras. Ir svarīgi šīs atšķirības pamanīt un respektēt, necenšoties mainīt otra cilvēka sērošanas ceļu. Tieši atšķirīgie sērošanas veidi un nespēja šo atšķirību otrā pieņemt var kļūt par galvenajiem krīžu iemesliem pēc bērna zaudējuma.
Tāpēc tad, kad mūri starp abiem sērojošajiem vecākiem kļūst pārāk augsti un konstruktīva komunikācija vairs nesokas, kad dusmas uz otru vairs nav pārejošas, kad otrs ir sācis jaunas attiecības vai iegrimis kādā citā sēras noliedzošā aktivitātē un tevi atstājis sērās vienu, kad draugi vairs nevar palīdzēt uzbūvēt starp abiem jelkādu tiltu, ir jāmeklē palīdzība ārpusē. Un arī no tā nevajag kaunēties. Jo neviens no mums nav tāds, kas ar visu dzīvē var tikt galā pats. Spēja meklēt palīdzību ir zīme, ka esi uzņēmies atbildību par to, kas notiek ar tevi un ar tavu ģimeni.
