Ko nākamais gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -14°C 
Pagāja vēl 10 gadi, vīrs atkal ieskatījās citā. Sieva savukārt atkal atgādināja par ūdens glāzi. Tāda pati saruna viņiem bija vēl pēc 10 gadiem. Līdz patiesi pienāca TAS brīdis un vīrs, slims un nespēcīgs, gulēja savā laulības gultā. Juzdams nāves drīzo tuvumu, vīrs sāka raudāt un nevarēja rimties. «Kas ar tevi?» gādīgi vaicāja sieva. «A ūdeni ta negribas…» vīrs nočukstēja un nomira.
Sāku atcerēties bērnībā dzirdētās pieaugušo sarunas, no kurām par šo pašu tēmu palicis prātā tēva stāsts par viņa skolasbiedru. Agri apprecējies ar inteliģentu jaunkundzi, viņš visu dzīvi daudz strādāja un daudz pelnīja, sniedzot sievai un abiem bērniem pārtikušu dzīvi. Viņa roku un prāta darbu cienīja šīs jomas speciālisti ne tikai Latvijā vien, toties mājās… pazemojumi un nicinoša attieksme ne tikai no sievas, bet arī abiem bērniem; jo ko gan gaidīt no atvasēm, ja ikdienā viņu viedokli veido māte, kurai visi ar rokām strādājošie ir nicināma suga? Jau būdams mazliet pāri 40, kungs satika kundzi, ar kuru abiem bija līdzīgas intereses un sapratne. Skandālu un apvainojumu pavadīta šķiršanās, pēc kuras bijušajai sievai un abiem bērniem tiek atstāta lepna savrupmāja, lai varētu sākt jaunu dzīvi krietni pieticīgākā mītnē. Un pēc dažiem gadiem viņš domīgi noteica: «Es nezināju, ka arī tā var dzīvot… cieņā un saticībā.»
Kungs nomira pirms gada, cieņā un saticībā pavadījis gandrīz 40 gadu.
Pagājušajā pavasarī biju radinieka bērēs. Sirms, cienījams kungs īsi pirms 80. Sieva – tikpat sirma kundze, satriekta un apmulsusi par to, kā dzīvos tālāk. Jo abus atceros kā saticīgu pāri, kurā jaušama cieņa un mīlestība un kuri kopā ir ne tāpēc, ka hipotekārais kredīts, nav, kur palikt, ko cilvēki teiks. It kā nekas tāds, cik tādu nav, bet… abiem šī bija otra laulība, jo satikās viņi jau 40 gadu veci, un katram bija sava, lai arī kāda, ģimene. Padomju laikā tā nebija pieņemts – pamest ģimeni, kurā vismaz ārēji viss ir kārtībā, bet iekšā valda tāda gaisotne, ka mājās nākt negribas… Pieņemot smago lēmumu – šķirties, lai būtu kopā –, viņi dzīvi sāka no nulles: kungu no mājām izlika ar vienu koferi rokās un vairs neļāva tikties ar meitām, kundze ar savu mazo meitu pie rokas aizgāja ar mazliet vairāk mantām pūrā. Nebija, kur dzīvot (īres tirgus, vismaz oficiāli, nepastāvēja), zuda daļa draugu, bija jātaisnojas partijas komitejā. Viņi izturēja un kopā laimīgi baudīja vairāk nekā 35 gadus, tiekot pie kopēja dēla un sagaidot mazbērnus. Meitas pieauga un sāka tikties ar tēvu, kurš viņas ne mirkli nebija aizmirsis.
Vēl viens kungs, arī jau aizsaulē. Ciemojoties pie viņiem, bija prieks – vienmēr sirsnīga uzņemšana, un katrā viņa žestā jaušamas rūpes un mīlestība pret dzīvesbiedri. «Sieviņa, sieviņa…» citādi viņš viņu nemaz nesauca. Un viņa, vienmēr smaidīga, attrauca: «Jā, vīriņ,» – un noglāstīja viņa roku. Tai mājā vispār viss notika klusi, maigi un deminutīvos: pankūciņas, tomātiņš, malciņa, sieviņa, vīriņš… Un šķita neticami, ka
šis pats sirmais, mierīgais kungs pirmajā laulībā esot kliedzis, trakojis, galdautu ar visiem traukiem no galda norāvis, krāpis sievu un naktīm blandījies apkārt.
Kopā dzīvojuši un abi cietuši. Bērnu dēļ! Jo kā tad tā šķirsies, bērniem vajag vecākus! Kad bērni pieauga un abiem bija pāri 40, viņi beidzot izšķīrās. Kungs pēc kāda laika apprecējās otrreiz un sagaidīja pat sudrabkāzas. Pirmā sieva otrreiz neapprecējās. Atceroties laulības laika ciešanas, pat 20 gadu pēc tam vienmēr apraudājās un teica, ka nevienu vīrieti blakus negrib. Nevienam no viņu četriem bērniem tāda laba, saskanīga ģimene tā arī neizveidojās…
Kāpēc tik garš un lirisks ievads? Jo vēlos pateikt – nekad nav par vēlu sākt no sākuma. Kamēr esam dzīvi, viss ir labojams. Jo ne visiem podiņiem der visi vāciņi; dažkārt īsto atrodam tikai trešajā piegājienā. Un pusmūžs, ziniet, nav 50 vai 60, tie ir jau 35–40 gadi (jo diezin vai daudzi vīrieši reāli dzīvos ilgāk par 80). Pēkšņi nāk apjausma – vairāk laika nebūs. Ir gandrīz vai pēdējā iespēja kaut ko mainīt, būt tādam, kāds patiesi esi. Laiks dzīvot, nevis tikai gatavoties dzīvošanai… Apstājies, paveries apkārt un padomā – vai tas ir tas, ko es vēlējos un vēlos? Vai man patīk tā dzīvot? Vai es jūtos laimīgs? Šajā kontekstā domāju par ģimenēm, kurās ne jau pirmo gadu nav ne mīlestības, ne cieņas un saskaņas, kurās sadzīvo un samierinās, paciešas un piever acis, kurās paši vairs neatceras, kāpēc ir kopā, un domā, ka «tā jau tas ir…», jo viss taču ar laiku apdziest, pāriet, norimst. Ka nav jau vairs, kur skriet, cik tad atlicis. «Tā jau notiek, pāriet un norimst…» Tomēr viņi noklusē tālākās dziesmas rindas «bet, kad esi palicis viens… piever acis un atkal kā toreiz…» Un ko darīt, ja, pieverot acis, redzat kādu citu, nevis savu tagadējo partneri? Kā ir tiem daudzajiem pāriem, kuri aiz ikdienas, bērnu pulciņiem un kredītiem ir pazaudējuši savas attiecības? Kuros sieva uzmana vīru, saausās pie katra viņa telefonā nopīkstošā signāla, bet vīrs tik un tā paspēj katru gadu ieviest kādu slepenu mīļāko. Vai gan kāds kontrolē cilvēku, kuram uzticas? Vai tad kāds krāpj cilvēku, kuru mīl? Sievas, vērīgi uzmanot vīru un viņa gaitas, nojauš krāpšanu, tikai nav gatavas atklātai sarunai. Tāpēc viņas spēlē spēlīti «es neko nezinu», bet vīri izliekas, ka nekrāpj. Un abi kopā izliekas, ka ir laimīga ģimene. Bet ārsti saka – vairākums t. s. «sieviešu vainu» rodas tieši šādās, iekšēji sapuvušās attiecībās. Jo sievietes intuīcija te viņai gan palīdz, gan kaitē: vīrs nav pieķerts, bet viņa ar katru šūniņu jūt, ka tiek krāpta vai tiek samīlēta reizi mēnesī pienākuma pēc. Viņa aizžņaudz kaklu savai sievietes būtībai un pretim saņem slimības. Arī bērni jūt spriedzi un laimīgi nejūtas. Tie ir pāri, kuru dzīve skaista un iekārojama šķiet tikai sociālo tīklu foto, bet dažiem pat ne tur… Aizmirstiet «bērniem vajag vecākus!» – tas attiecas tikai uz vecākiem, kuri viens otru mīl vai vismaz ciena, nevis vairs neatceras un nesaprot, kāpēc ir kopā. Bērni izaugs un aizies. Kredīts būs izmaksāts. Ko divatā darīsiet zem viena jumta atlikušos 20–30 gadus? Katram sava istaba un savs televizors? Un, ja nu sieva pat 30 gadus pēc vīra sānsoļa sapratīs, ka to nekad nav varējusi piedot un aizmirst? Ir tāds teiciens par «jāšanu ar beigtu zirgu»… Attiecinot to uz kopdzīvi, ir brīži, kad uz tāda miroņa sēd visa ģimene un domā, ka kaut kur dodas. Un pilnīgi noteikti viens no partneriem sēd priekšpusē, izvēloties pārējiem neteikt, ka kustības nav.
Ka nekas nekur neved, ka tā ir tikai ilūzija. Iespējams, šis zirgs ir tikko miris, pagaidām to zina (vai nojauš…) tikai abi pieaugušie. Kad maita sāks trūdēt un smirdēt, to nenovēršami sajutīs bērni un visi apkārtējie. Domāju – vairumā gadījumu zirga nāvi cenšas neievērot tieši sieviete. Un katrai ir savs, ļoti pamatots iemesls to darīt: vīrs kā ģimenes galvenais apgādnieks, uzskati «bērniem vajag tēvu», «ģimene jāsaglabā par katru cenu», «ko cilvēki teiks», «kam es ar bērniem vēl būšu vajadzīga», «viena nevaru izdzīvot», «kam paliks māja?», «mums taču vēl 15 gadus hipotēka jāmaksā»… Vai dzirdējāt argumentu «es viņu mīlu un nevēlos zaudēt»…? Vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu? Un visiem ir tik ērti, ierasti un pierasti! Kurš pateiks «karalis ir kails», sorry, «zirgs ir beigts»? Kuram no abiem būs drosme? Manuprāt, tieši vīrietim būtu jāsaņemas spert pirmo soli, nokāpjot no zirga un galanti pasniedzot roku savai partnerei. Palīdzēt viņai paiet solīti malā un abiem vērīgi no malas paskatīties: tas zirgs ir beigts patiesi vai tikai miegaini gulšņā? Varbūt, ka abi apjautīs šī konkrētā zirga nāvi, bet vienlaikus konstatēs – mums joprojām ir kopēji mērķi un uz tiem vēlamies doties kopā. Un ies meklēt citu zirgu, turpmāk jāšanas procesā visu laiku uzmanot, kā zirgam ar veselību, jo beidzot sapratīs, ka profilakse ir efektīvāka nekā miroņa atdzīvināšana.
Apsēdieties viens otram abi pretim, un tad pavaicā savai partnerei: «Kāpēc tu esi ar mani kopā?»
Jo negaidītāk uzdosiet jautājumu, jo vērtīgākas būs atbildes – bez apdomas mēs pasakām to, kas patiešām ir prātā. Protams, būs pārsteigums un atrunas «kā, vai tad tu nezini… kas tas par jautājumu… tu esi jocīgs… kas noticis», bet neļaujieties tam! Tinciniet! Skatieties acīs un gaidiet tos vārdus, kurus cerat sadzirdēt! Katram tie būs citi, lai arī līdzīgi. Ja jums neatbild, ja izvairās no atbildes vai tā arī nesadzirdējāt īstos, gaidītos vārdus – nokāpiet! Nokāpiet no beigtā zirga jau šodien, neatlieciet uz rītu! Varbūt abi vēl atradīsiet citus, dzīvotspējīgus rikšotājus. Vēl varat paspēt satikt to, ar kuru kopā būs viegli un priecīgi, pie kuras steigsieties mājās un nevarēsiet iedomāties, ka viņu krāpjat. Jūs kopā nosirmosiet, iesiet, rokās sadevušies, smiesieties viens par otra jokiem un gaidīsiet ciemos mazbērnus. Garantiju gan nav. Tomēr iespēja pastāv, un tā ir desmitiem reižu lielāka nekā tā, ka tieši šis beigtais zirgs atdzīvosies. Egoistiski? Iespējams. Bet ticiet man, neviens upura nesējs ar savu uzupurēšanos citus nav laimīgus padarījis, par sevi nemaz nerunājot. Risks? Protams! Bet jūs vismaz būsiet mēģinājis. Jo to ūdeni, iespējams, tiešām negribēsies…
