Rīga -9°C 
Kas ir pozitīvas afirmācijas?
Šo pašapliecināšanās teoriju astoņdesmito gadu beigās ierosināja psihologs Klods Stīls. Viņa teorija uzsver, ka patiesībā ikvienam no mums ir slēpta dziļa vēlme pierādīt, ka esam vērtīgi un pasaulei cienīgi. Tomēr sāpīgas pieredzes, kas izraisa kaunu vai vilšanos, piemēram, sliktas atzīmes skolā, kļūdas darbā vai šķiršanās, demotivē sevi pierādīt pozitīvā veidā. Cilvēki kļūst paškritiskāki, tas var palielināt trauksmes, depresijas un pat paškaitējuma iespējamību. Nav arī noslēpums, ka cilvēki pakļaujas savām sāpīgajām pieredzēm un sāk regulāri sevi kritizēt un noniecināt.
Savukārt Stīls uzsvēra, ka sevis kritizēšanu var aizstāt ar pozitīvu ideju atkārtošanu un sevis slavēšanu, tādā veidā pasargājot savu garīgo veselību, uzlabojot garastāvokli un pašvērtējumu.
Vai ir pierādīts, ka pozitīvas afirmācijas patiešām strādā?
Jā – daži pētījumi patiešām apstiprina Stīla teoriju. Pavisam nesen, 2025. gada pētījumā tika apkopoti un analizēti citi 67 pētījumu rezultāti par šo tēmu. Tajos tika pētīta pozitīvu afirmāciju rakstīšanas vai skaļas atkārtošanas ietekme uz dalībnieku labsajūtu.
Pārskatā tika atklāts, ka pozitīvām afirmācijām bija nozīmīga ietekme uz to, kā dalībnieki uztvēra sevi. Daži pētījumi liecina, ka pozitīvu afirmāciju atkārtošana var aizsargāt sociālo mediju lietotāju pašapziņu un pasargāt sevi no kritikas, kā arī uzlabot universitātes studentu vispārējo garīgo veselību.
Vienā 2025. gada pētījumā tika pētītas sievietes, kurām tika veikta ķīmijterapija krūts vēža ārstēšanai. Tajā tika atklāts, ka tās, kuras klausījās mūziku līdzās pozitīvu afirmāciju ierakstiem, jutās mazāk nomāktas un nogurušas, salīdzinot ar tām, kuras klausījās tikai mūziku.
Citā 2025. gada pētījumā piedalījās pieaugušie ar depresijas simptomiem, bet bez uzstādītas oficiālas diagnozes. Tajā tika atklāts, ka tie, kas divas reizes dienā rakstīja sev pozitīvas afirmācijas, pēc 15 dienām jau ziņoja par labāku pašapziņu, salīdzinot ar tiem, kas to nedarīja.
Viens bieži citēts 2009. gada pētījums atklāja, ka pozitīvu afirmāciju atkārtošana (piemēram, «Esmu mīlams cilvēks») redzami respondentiem uzlaboja garastāvokli. Tomēr jāpiebilst, ka tas attiecās tikai uz cilvēkiem, kuriem jau bija augsta pašapziņa. Tie, kuriem bija zema pašapziņa – citiem vārdiem sakot, tie, kuriem bija zems pašapziņas un vērtības līmenis – tāpat sūdzējās par nomāktu garastāvokli.
Uzspiestās pozitivitātes trūkumi
Bet vai pozitīvām afirmācijām ir arī kāds kaitējums? Zinātne norāda, ka tāds patiešām ir.
Toksiskā pozitivitāte
Neviens nav ideāls un pasaule bieži vien ir netaisnīga. Izlikšanās par pretējo var novest pie toksiskas pozitivitātes, kas nozīmē sarežģītu sajūtu apspiešanu vai pat noliegšanu. Kad pārņem nomāktas sajūtas, toksiski pozitīvam cilvēkam rodas iekšējs spiediens pārformulēt savu domāšanu. Var rasties kauns par bēdām vai izmisumu, kas savukārt par atturēt kādu vērsties pēc profesionālas palīdzības.
Dzīšanās pēc dopamīna
Atkārtotas pozitīvas afirmācijas laika gaitā iemāca smadzenēm saņemt ātru dopamīna devu. Dopamīns ir hormons, kas saistīts ar prieku un atalgojumu, un tas rada pašpārliecības sajūtu. Taču vēlme vienmēr justies labi nav reālistiska. Un, ja tā nonāk līdz galējībai, tā var cilvēku ieraut ciklā, kurā pastāvīgi tiek meklēta nākamā dopamīna deva, arī ne sevišķi veselīgā veidā.
Reālu problēmu noniecināšana
Sevis paskubināšana ar pozitīvisma devu ir noderīga tikai drošā vidē. Nedrošās situācijās (piemēram, vardarbīgās attiecībās) pozitīvas attieksmes saglabāšana var nodarīt reālu un pat bīstamu kaitējumu. Pārmērīga paļaušanās uz pozitīvām afirmācijām var attālināt no notiekošā un ignorēt intuīciju, kurā labāk būtu ieklausīties
