Rīga -13°C 
Pirms 25 gadiem uz ekrāniem smalkā Amēlija no Parīzes Monmartras rajona risināja gan savas, gan nejauši sastaptu cilvēku likteņus un burtiski apbūra skatītāju sirdis. Amēlija Pulēna ir viesmīle ar bagātu iztēli un dzīvu optimismu – viņu padara laimīgu vienkārši dzīves prieciņi, piemēram, filmu vakars piektdienā, roku iegremdēšana lēcu maisā un krēmbrulē kraukšķīgās virmas sadauzīšana ar karoti. Tomēr viņa bieži jūtas izolēta un vientuļa, tādēļ viņa izmisīgi meklē saikni ar apkārtējiem. Amēlija ik uz soļa sastop neparastas personības un īsi ieskatās viņu dzīvēs.
Varētu teikt, ka šai kinolentei ir divi nozīmīgi trumpji – šarmantā franču aktrise Odrija Totū, kura atveido pašu Amēliju, un Parīze. Filmā Parīzes tēls tiek tik garšīgi pasniegts, ka teju katrs kadrs izskatās kā pastkarte no Francijas - sākot no Amēlijas dzīvokļa un darbavietas kafejnīcā, beidzot ar metro, ieliņu un bulvāru ainām. Tās režisors Žans Pjērs Ženē tik meistarīgi ietērpis, ka Parīze no filmas skatupunkta patiešām izskatās kā pasaules mīlestības galvaspilsēta.
Diemžēl mūsdienu Parīze ir iemesls, kādēļ Amēlijas filmai nesekos otrā daļa. «Filma vairs nebūtu tā pati, jo būtu cita aktrise, tā būtu lētāka, jo būtu mazāks budžets, un Parīzē ir grūti kaut ko nofilmēt, jo visur kaut kas tiek būvēts, visur ir būvlaukumi. Parīze šodien ir neglīta,» skarbs ir Žans Pjērs Ženē.
