Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pār Vidzemi aust novembra saule. Tagad tā ir vienā līmenī ar Arņa Preisa bišu skapīšu jumtiem, kas kā lielpilsēta slejas podnieka pagalmā. Mēs ieejam ēkā, kurā atrodas ceplis, bet pa kreisi uz gara galda visas sienas garumā stāv podnieka darbi. Trauki ar kristālisko glazūru ir kā lūramcaurumi dažādos kosmosos. Ejot tālāk, pārkāpjam Preisa darbnīcas slieksnim. Tā ir visai paliela, bet gana pieblīvēta telpa ar visu darbam nepieciešamo.
«1975. gadā gaisā virmoja hipiju idejas. Līdz ar to arī man gribējās mīt savu brīvības taku. Kopš dienesta armijā sapratu, ka komunistiem nestrādāšu. Ja biji Mākslinieku savienības biedrs vai tautas daiļamata meistars, drīkstēji strādāt mājās. Mākslinieku savienību pakļāva centrālkomiteja, kas bija ideoloģiskais palīgs, tāpēc iestāties tur pat netiecos,» stāsta Arnis.
Jaunībā mani vilināja doma par jūras skolu, taču radurakstu dēļ šo iedomu atmetu un iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā.
«Tas bija impulss visai dzīvei, kas dienesta laikā arvien ņēmās spēkā.
Pavasarī, sēžot pie klēts, nolēmu būvēt cepli un 1981. gadā izdedzināju pirmo melno krāsni. Debijas darbi nonāca kaut kādā Maskavas izstādē, kurā par tiem saņēmu ordeņveidīgu veidojumu. Tāpēc turpmāk valdošās varas pārstāvjiem varēju teikt, lai mani neaiztiek, jo esmu apbalvots Maskavā.»
Preisa darbnīcā rīta saules stari laužas no visām pusēm, izceļot cigarešu dūmu mākoņus, kas karājas gaisā. Bet eļļotās koka sijas kā Partenona tempļa kolonas atgādināja par pirmatnīgumu, kas šajā darbnīcā mijas ar XXI gadsimta domāšanu.
«Mani interesē keramika kā etnogrāfisks veidojums. Piecdesmitajos gados Latvijā bija palikuši labi ja pieci podnieki. Šī nozare bija lemta iznīcībai. Padomju vara nevarēja ciest, ka mājās kāds strādā, turklāt vēl tirgojas, apejot sistēmu.
Liktenis mani saveda ar Eduardu Detlavu, kurš iedvesmoja ar Vidzemes keramiku. Mēs pētījām fondus, muzejos analizējām keramikas formas. Vidzemes keramika ir stilistiski atšķirīga, lai gan pamatformās velkamas paralēles ar Latgali. Tai piemīt lakoniskas un monumentālas formas. Pirmais Vidzemes podnieks, kurš izgāja pasaules arēnā, ir Jēkabs Dranda. 1906. gadā starptautiskajā mājrūpniecības izstādē Milānā Dranda ieguva sudraba medaļu. Viņa šķīvji bija pat cara galmā.»
Vīns vislabāk garšo no pudeles kakliņa, taču kafija Preisa saules piespīdētajā darbnīcā, protams, vislabāk iet pie dūšas no māla krūzēm. Kausējot un iemaisot kafijā medu, ko Arnim sarūpējusi viņa bišu saime, jūtu, kā karote uztausta nedaudz nelīdzeno glazūru krūzītes dibenā. Tā ir saikne ar īstumu.
Podnieka pacietību var salīdzināt ar augstas klases specdienesta kaujiniekiem. Viņš var būt labi fiziski sagatavots, ātrs un veikls, bet bez augstas psiholoģiskās sagatavotības kaujinieks ies bojā.
«Podniekam jābūt gatavam sastapties ar neveiksmi. Neviens nevar garantēt, ka mēneša ieguldījums, strādājot darbnīcā, vainagosies krāsnī. Dažkārt ar to visu var aizlāpīt ceļa segumu.
Līdz māla pika kļūst par trauku, tā vismaz simt reižu tiek paņemts rokās. Ja kaut vienā solī kļūdies vai nerīkojies pareizi – laikā trauku neapsedz, pārāk vēlu apstrādā vai pāragri ieliec krāsnī, rezultāts izpaliek. Piemēram, mālā iemīcīts gaiss, krāsnī trauku pārvērš par granātu, uzspridzinot visu.»
Māls ir arī ārstniecisks. Tas dziedē brūces. Pavisam augstās domās par šo iezi bijuši ļaudis pirms 2000 gadiem. Arnis stāsta, ka reiz arheologi uzgājuši mirstīgās atliekas – ir versija, ka galvaskausā, lai izlaistu dumjās domas, bijis izurbts caurums, kurš pēcāk aizdarīts ar mālu. Pēc kriminālekspertu domām, šis cilvēks nodzīvojis vēl piecus gadus.
«Māls ir fantastisks. Tas ir plastisks. Latvijā ar to strādā jau 6000 gadu. Podnieka profesija ir viena no senākajām, un mani kolēģi strādājuši jau 4000 gadu pirms Kristus. Strādājot ar mālu, jāatceras, ka tas nepakļaujas tādām metodēm, kādas pieļauj koks vai metāls.
Vērā ņemams izaicinājums ir liela izmēra trauki. Esmu taisījis vāzi, kura ir vairāk nekā metru augsta. Kaut ko tādu uzvirpot šobrīd Latvijā spēj daži cilvēki. Lai iemācītos virpot, tas ir jādara vismaz mēnesi no vietas, piecas stundas dienā. Tad tā lieta aiziet. Taču daudzi pie noteikta trauka lieluma apstājās, baidās iet tālāk. Strādāšana ar lielu masu ir rallijs. Viena nepareiza kustība un veidojums izjūk, jo centrbēdzes spēks ir milzīgs.»
Kad Arnis strādā, viņa darbnīcā ik pa laikam skan Boriss Grebenščikovs, jo viņa mūzikā ir brīnišķīgi sirreālie dzīves gadījumi. Citkārt darbnīcā skan Latvijas Radio 1 vai Radio Klasika. Atkarībā no garastāvokļa.
«Keramiķiem jāpārzina arī ķīmijas pamatprincipi. Mans pēdējais lielais izaicinājums ir kristāliskās glazūras. Prieks redzēt, ka ar savām zināšanām spēju panākt efektu, kas līdzinās aizsaluša loga stiklam. Leduspuķes uz loga rūts zied mīnus grādos.
Glazūrai šādu efektu panāk, temperatūru noturot 1000 līdz 1150 grādu robežās.
Lai kristāli veidotos, glazūras sastāvam jābūt pareizam, ko veido pluss un mīnuss – smilšu kvarca minerāls ar cinka minerālu. Šī tehnoloģija malkas krāsnij nav piemērota, tāpēc uzbūvēju jaunu krāsni no labākajiem materiāliem, kādi pasaulē pieejami. Mālu kristāla glazūras traukiem pērku no Vācijas. Kvarca smiltis ir vietējās. Tās ir lieliskas. Bet ekoglazūrai izmantoju jūras smiltis, ko maļu kopā ar pelniem.
Kristāla glazūras tehniku mācījos no grāmatas The Art of Crystalline Glazing, ko sarakstījuši divi brāļi amerikāņi Līrojs un Džons Praisi. Tagad, sverot komponentus darbnīcā, saprotu, kāpēc bērnībā aptiekā nedrīkstēja trokšņot. Svēršana ir atbildīgs process.»
Sēžot pie virpas, Arņa Preisa priekšā stāv divi spoguļi. Tas nav viņa izgudrojums. Viņš to aizguvis no Leonardo da Vinči. Reiz pie meistara atnākuši draugi, ieraudzījuši spoguļus un teikuši: «Preis, tu esi pilnīgs narciss. Tu, pat strādājot, skaties uz sevi divos spoguļos.» Virpojot meistars šajos spoguļos redz trauka līniju, formu un proporcijas. Tas atvieglo darbu, jo uz priekšmetu nav jāskatās no sāniem.
«Brīvība uzliek atbildību. Tu nekad nezini, pa kādu ceļu iesi. Vai tur būs labi asfaltēts ceļš vai arī nojaukts tilts. Tie, kuri strādā pie citiem no deviņiem līdz pieciem, izejot no darba, dara, ko vēlas. Es mostoties esmu darbā līdz brīdim, kamēr aizmiegu.
Rītu sāku vēlams vienatnē, izdzerot kafiju. Es kā pīpmanis esmu fizioloģiski tā iekārtots – kamēr neiedzeru kafiju un neuzpīpēju, kaut kādi faili nestrādā. Ar šo rituālu tie restartējas. Savukārt vienatnē izkurināt cepli nav iespējams. Tas ir divdesmit stundu process. Tāpēc man talkā jau 15 gadu nāk Viktors no Limbažiem. Cepli kurinām trīs reizes gadā, vienā piegājienā apdedzinot ap 700 darbu.»
Māls ir dzīvs un pakļāvīgs. Pelēkbaltais klucis, virpai griežoties zem Arņa rokām, pieplok un ceļas stāvus. Kad māls ir kļuvis plastisks, meistars tā centrā iespiež bedri un, ceļot malas augšup, izveido kaut ko līdzīgu puķupodam. Meistara skatiens ir ass un vērsts uz priekšu. Rodas sajūta, ka viņš caur pirkstu galiem skatās mālā. Tikai tad es saprotu, ka Preiss raugās spogulī. Trauka augšpuse sašaurinās, un tagad tas atgādina bumbu ar spicu snīpi. Tā būs vāze – vienziedīte.
