Vietas baudpilnam garšu ceļojumam. 4 estētu iemīļoti restorāni un kafejnīcas Rīgā

Mīļā vienkāršība

Restorāns Baltā kaza

Iezīmīgā kultūras pieminekļa ēkā blakus Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam iegūlis jauns latviešu virtuves restorāns. Vēsturiskais mantojums te savīts ar acij un taustei tīkamu mūsdienīgu lauku estētiku.

Skārņu iela 4

Senās ēkas statuss nav kavējis izveidot telpas, kas iepretim daudzām citām vecpilsētas vietām piesaista ar siltu mājīgumu – pirmās asociācijas aizved uz gaišu, saulesgaismas pielietu klētiņu, kurā smaržo siens un māla krūzēs saliets tikko slaukts piens.

Interjera dizainerei Andai Ozoliņai jau sākotnēji bijis skaidrs – ja reiz jāiekārto latviešu restorāns, te it visā – mēbelēs, gaismekļos, traukos un interjera akcentos – jābūt pašmāju dizainam. Arī nosaukums Baltā kaza ir viņas ideja. Lai gan restorāna saimnieki to uzreiz nav pieņēmuši ar sajūsmu, interjera konceptu, cik vien iespējams neaiztiekot vēsturiskās vērtības, dizainere veidojusi, sekojot latviskā dzīvnieciņa identitātes vadmotīviem: noapaļotās formas, mazliet nobružātās virsmas un dabiskie materiāli te mīļā vienkāršībā papildina it kā ar baltu pienu pārlietās sienu, mēbeļu un interjera priekšmetu tekstūras. Piesaistot grafisko dizaineri Elīzu Marjutenkovu (IS NOT), telpas atdzimušas jaunā – gaišā, vieglā un priecīgā – noskaņā, kas pasvītro latviskās vērtības.

Pirms tam daudzus gadus šīs bijušas arhitektu biroja Arhis mājas. Lai mākslinieciski tumšajās telpās ienestu saules gaismu, vispirms lielie logi atbrīvoti no smagajiem vēsturiskajiem slēģiem. Skulpturālos restorāna gaismekļus radījusi keramiķe Irita Tīlane-Pakalniņa (Boterra Studio). Telpas centrālo daļu rotā gaisīga dizaina gaismas objektu kompozīcija, idejiski – baltu kazu pulciņš, radīta no zīdpapīra, kurā iestrādāti pļavas augi. Savukārt pie sienām izvietoti keramikas gaismas objekti, kuru forma atgādina miltu maišeļus vai siena siešanas sainīšus. «Izvēlējos dabiskus materiālus, kas nedominē, tomēr stāsta savu stāstu,» saka keramiķe.

Remonta gaitā uz sienām vietām negaidot atklājušies vēsturiski musturi. Gadu desmitiem paslēpti aiz vairākām krāsu kārtām, tagad tie kalpo par šarmantiem mājas vēstures lieciniekiem, taču pārējās zonās izmantots sākotnēji iecerētais māla apmetuma risinājums. «Vēlējos atturīgi latvisku, taču mūsdienīgu interjeru – nepārspīlēt ar liekiem aksesuāriem. Lai runā vecie mūri, nevis dekorācijas,» skaidro dizainere.

Restorāna dziļumā, aiz bāra zonas, izveidota privātāka svinību telpa. Te vecie mūri, sijas un spodrās dēļu grīdas kalpo par fonu vieglajiem papīra gaismekļiem un latviešu amatnieku darinājumiem. Te keramiķe Irita Tīlane-Pakalniņa radījusi unikālu risinājumu bāra letes fasādei – noapaļotu neregulāru formu flīzes, no kurām veidoti vertikālu joslu raksti.

Senā akmens plātņu grīda restorāna lielajā zālē atstāta neskarta. Kā pretstats tās dzīves pieredzei likti jauni Latvijā radīti oša koka galdi. Plauktos pie sienām sarindoti pašmāju keramiķu un kokdarbnieku darinājumi, kurus restorāna apmeklētāji var iegādāties.

Raksts tapis ar VKKF atbalstu.