Rīga +23°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jana iemetas pie mums pavisam sarkana. Viņa var pat neko neteikt. Tāpat ir skaidrs. Jaunumi būs. Un ne tie labākie.
– Artūrs… – viņa elso.
– Kas?
– Artūrs…
– Kas ir – saki tā, lai var saprast!
– Artūrs klāj atvadu galdu. Virtuvītē. Ar kliņģeri un vīnogām.
Šis jaunums liek apstāties pilnīgi visu datoru taustiņu klaboņai. Anete ir vistiešākā.
– Nevar būt! Tikai ne Artūrs!
– Jā! Viņš arī!
Mums pēdējā laikā divi kolēģi ir tik skaisti pārpirkti. Ar lielāku algu. Un labāku darba laiku. Konkurenti. Un tagad… arī Artūrs?
Ja nu ir kāds gada kolēģis un labākais darbinieks, tad tas ir viņš. Pie kafijas automāta Artūrs vienmēr tevi palaidīs pa priekšu. Un, kamēr gaidīsi kafiju, jau būs atvēris ledusskapi, lai piedāvātu pienu. Bet, runājot par darbu… Kurš man tagad palīdzēs ar pārskatiem? Jo, ja nu kādam ir talants visu ātri atrast datu sistēmās… Un savienot divus vai trīs ekseļus vienā…
– Un ko tad šefs? – Rutas balss ir tāda, ka stiklu var griezt.
– Kādā ziņā – šefs?
– Kad te beidzot kāds sāks arī domāt?
– Nu… Rutiņ..
– Anna, izbeidz te kādu aizstāvēt! Cik cilvēkiem vēl ir jāaiziet no šā kolosālā kolektīva, lai kāds mazliet ieslēgtu smadzenes?
– Rutai taisnība! – pieslēdzas Ilze. – Tu zini, kāds man ir rēķins? Par ūdens uzsildīšanu?
– Bet vasarā tur cits algoritms…
– Anna, bet ziema nāk! Tu baigi spēsi visu samaksāt? Varbūt vēl iekrāj no mūsu fantastiskās darba samaksas?
– Es… nu, man bērniem skola…
– Tur jau tā lieta! Un kuram nav skola? Cik tev abiem rudens ekskursijas izmaksāja? Nu, saki!
– Man… nu, trīsdesmit vienam. Un divdesmit otram. Bet tur divas klases vienu autobusu ņēma…
– Lūk, Anna! Piecdesmit eiro tā… vienā sekundē, vai ne? Un kāda tev ir stundas likme te, ko? Piecdesmit eiro stundā?
– Nē, nu nav…
– Un Artūram arī nav. Un nevienam nav! Kaut kā turpinām gaidīt, kad mums vismaz inflāciju segs… Bet nesedz, vai ne?
– Man vīram alga katru gadu pieaug. Par pieciem līdz desmit procentiem. Bet viņam starptautisks uzņēmums…
– Bet mums lokālais veiksmes stāsts… Sūds uz kociņa patiesībā! Kad šefs pēdējo reizi mums ir paskatījies acīs un pateicis, ka beidzot būs lielāka alga?
– Ruta!
O, izrādās, ka mūsu šefs laikam iestājies zemessargos. Vai pat armijā. Jo pielavīties nemanāmi ir viņa specialitāte. Un tagad viņš to ir izdarījis. Velns, cik daudz no šitā visa viņš ir dzirdējis? Ja visu, tad ir dimbā…
– Ruta, lūdzu, beidz te tagad mētāt arodbiedrību! Es esmu ziņojis valdei, ka situācija nav laba. Esmu rakstījis, ka mums iet prom labi kadri. Un ka noskaņojums dramatisks… Bet ne jau visi aiziet uz lielāku algu. Artūram taču…
Kā vilku piemin, vilks klāt. Bezgala smaidīgs durvīs parādās Artūrs.
– Nu? Visi uz virtuvi! Ir šampis, auksts! Un baigi foršie groziņi!
– Artūr, nu kāpēc tu neteici? Kā mēs bez tevis? Tevi arī… Ja? Tu arī?
Biroja dzeguzes metas viņam virsū tā, ka paliek redzams tikai melnais matu ērkulis.
– Nu, meitenes… Kamēr es nebiju drošs… Tomēr dubultā…
– Johaidī! Dubultā! Viņš aiziet uz divas reizes lielāku samaksu? Es tūlīt gaudošu!
Artūrs staro:
– Bet tagad viss droši! Jānis un Anna! Latviešu spēka vārdi!
Kļūstu domīga:
– Jānis un Anna? Es par tādu uzņēmumu pat dzirdējusi neesmu…
– Anna, nu gan joki ar tevi! Labais! Tak dvīņi mums! Un es ņemu bērnu kopšanas atvaļinājumu! Jā, uz gadu! Nu netiks sieviņa galā. Jau tagad netiek! Bet te man alga reāli laba! Tak būšu atpakaļ! Ko jūs sadomājāties?
«Mamm! Nekad nekas nav tā, kā izskatās!» tā dusmīgi teica mans bērns, kad uzkliedzu, domājot, ka viņš ēd puņķi. Bet tā bija kaut kāda jaunā tipa želejkonča. Jā… nekad nekas nav tā, kā izskatās…
