Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
0
-
– Cik suņu pie jums šobrīd strādā?
– Šobrīd Latvijas muitas dienestā ir 46 darba suņi, kas apmācīti narkotisko vielu, tabakas izstrādājumu un kopš 2012. gada arī skaidras naudas meklēšanā (intervija notika 2018. gada izskaņā – red.). Aktīvi strādājošo darba suņu skaits ir 40, pārējie ir pensionētie darba suņi. Dažiem kinologiem ir pa diviem suņiem – viens ir pensionārs, bet otrs jaunais apmācītais suns. Starp citu, pirms 14 gadiem, kad mūsu nodaļa tika izveidota, darbā izmantoja tikai trīs suņus. Pa šiem gadiem esam kolosāli auguši profesionalitātes ziņā, un vēlmi mācīties pie mums izsaka arī kolēģi no citām Baltijas valstīm.
– Cik gados suns dodas pensijā?
– Tas atkarīgs no vairākiem faktoriem. Taču, ja suns ir vesels, spējīgs un kvalitatīvi strādā, viņu piespiedu kārtā pensijā neviens nesūta. Ja sunim darbs dara prieku un tas viņam labi padodas, viņš var strādāt arī desmit un pat divpadsmit gadu vecumā.
– Kad suns dodas pelnītā atpūtā, kinologam uzreiz iedod jaunu suni?
– Sākumā tiek izvērtēts, kā kinologs šajos gados strādājis. Viņa attieksme, izrādītā iniciatīva, rezultativitāte, attiecības ar suni, dzīves apstākļi. Un, ja kinologs darbā ir pierādījis savas profesionālās spējas, kinologam tiek piešķirts jauns suns.
– Kā jūs pamanāt, ka suns sācis strādāt sliktāk?
– Sunim karjeras augstākais punkts parasti ir sešu līdz astoņu gadu vecumā. Un pēc tam rādītāji sāk pamazām iet uz leju. Kā to pamanīt? Ja jūs diendienā esat ar kādu kopā, jūs taču manāt, viņš kaut ko vēl var vai nevar – vai tas būtu suns vai vīrs.
– Vai suņiem, līdzīgi kā policistiem, maksā izdienas pensiju?
– Nezinu, vai to var saukt par pensiju, bet muitas darba suņiem līdz mūža beigām tiek nodrošināta barība un veterinārie pakalpojumi. Suns savu darbu ir izdarījis, un apzinīgi valsts labā nostrādājis, tāpēc uzskatu, ka viņš to ir nopelnījis.
– Vai suņiem ir specializācija? Proti, vai viens un tas pats suns var nodarboties gan ar narkotiku, gan, piemēram, sprāgstvielu meklēšanu?
– Citiem suņiem pie narkotiku meklēšanas nāk klāt arī cigarešu meklēšana vai skaidras naudas meklēšana. Taču pastāv specializācijas, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar kombinēt.
– Pēc kā smaržo nauda?
– Pēc naudas. (Smejas.) Tās sastāvā ir ļoti daudz kokvilnas šķiedru un krāsvielu, kas rada šo aromātu.
Narkotikas jau arī pēc kaut kā smaržo, bet tas ir smaržu kopums kopā ar papildvielām, iepakojumu utt. Tieši šo visu kokteili saož suns.
– Suņi var kļūdīties? Ja es pirms izlidošanas saēdīšos magoņu bulciņas, viņi nesajutīs, ka esmu lietojusi opiju?
– Neviens pagaidām magoņmaizītes ar opiju nav sajaucis! (Smejas.) Ja tu ilgāk šajā profesijā strādā, tu jau pēc suņa redzi, vai persona ir lietojusi narkotiskās vielas vai nav. Bet cilvēki jau parasti mēdz melot, un, kad viņiem pajautā, esi lietojis vai ne, viņi saka – nē, nekad, nemūžam. Suns sajutīs narkotikām raksturīgo aromātu arī tad, ja tu blakus esi stāvējis, bet draugs pīpējis.
– Un kas tad ar to cilvēku notiek?
– Kā kucēnus atlasa šim darbam?
– Mēs muitā nestrādājam ar kucēniem. Pērkam suņus no desmit mēnešu vecuma un vecākus. Lielākoties mēs viņus iepērkam suņu zemē Holandē.
No sākuma mēs suņus testējam, pārbaudām, vai viņi ir ar tādām darba spējām, kuras mums nepieciešamas, un tikai tad pērkam, jo šāds suns nemaksā lēti – aptuveni 4000 eiro. Sunim jābūt socializētam, jājūtas droši uz slidenām grīdām, trepēm, augstumā, starp cilvēkiem, jāspēj meklēt tumšās telpās.
– Kādā valodā jūs ar viņiem runājat?
– Kad man bija pirmais suns, es cītīgi centos ar viņu runāt angļu valodā, bet ātri vien aptvēru, ka viņš tīri labi saprot arī latviski. Suņi taču ir šausmīgi gudri, viņi cilvēku spēj nolasīt pēc ķermeņa valodas, intonācijas, pat pēc domām.
– Kuras šķirnes narkotiku meklēšanā parāda vislabākos rezultātus?
– Tas nav atkarīgs no šķirnes. Zviedru muita suņus iegādājas pat no privātpersonām, ja suns ir hiperaktīvs, mājās grauž visu pēc kārtas, jo viņam trūkst aktivitāšu un rotaļu.
Bet narkotiku meklēšanai tieši tāds ir vajadzīgs, kurš bumbiņas un rotaļas dēļ gatavs izdarīt visu.
Lielākoties muitā strādā vācu aitusuņi, beļģu aitusuņi jeb malinuā un medību suņi – spanieli, labradori, veimārieši un vižlas. Bet arī bezšķirnes suņi rāda labus rezultātus.
– Jūs pieķeraties konkrētai šķirnei? Ja jums viens suns bijis spaniels, tad arī nākamo gribas šīs pašas šķirnes pārstāvi?
– Lielākā daļa pieķeras, arī es neesmu izņēmums. Darba suņu apmācību instruktori gan uzskata, ka tas nav īsti pareizi, jo kinologs neapzināti gaida, ka nākamais suns būs tikpat talantīgs kā iepriekšējais. Bet tas ir cilvēcīgi. Mēs taču neesam mašīnas. Protams, tiklīdz sāc strādāt ar nākamo suni, tu viņu salīdzini ar iepriekšējo. Prasības jau aug.
– Kas labāk šai profesijai der – kucītes vai suņi?
– Par šo jautājumu ir ļoti dažādi viedokļi. Ir valstis, kur darbam policijā atlasa tieši suņu puikas, jo tur vajadzīga košana, spēks un jauda. Mēs suņus pēc dzimumiem lielākoties neatlasām, izvēlamies dzīvniekus, kas nav agresīvi. Ja runājam par beļģu aitusuņiem, tad, protams, dodam priekšroku kucītēm, jo viņas ir mazākas, vieglākas, komunikablākas, viņām agresija nav tik izteikta – ar tādu suni ir vieglāk sastrādāties.
– Kādi ir lielākie stereotipi par suņiem, kas meklē narkotikas?
– Ka mēs suņus barojam ar narkotikām. Man pat citreiz pienāk veči, kas izkāpuši no lepnām mašīnām, un prasa – jūs sunim dodat narkotikas? Es parasti saku, padomājiet pats – viens grams kokaīna maksā 50 eiro. Iedomājieties, cik tas izmaksātu, ja es suni ar to barotu! Ir taču suņi, kuri meklē ieročus, bet neviens taču nedomā, kas viņi ar automātiem tiek baroti.
Visinteresantākais, ka šādas aplamības runā ne tikai tie, kam ar kinoloģiju maz sakara, bet arī tādi, kas uzskata sevi par suņu speciālistiem.
Cilvēki, kuri uzskata mūsu suņus par narkomāniem, nesaprot vienu – visi mūsu darba suņi dzīvo pie kinologiem mājās un ir ģimenes mīluļi.
Turklāt, lai sagatavotu un uzturētu dienesta suņus, tiek tērēti lieli līdzekļi, bet, kā mums visiem zināms, narkomāni neizceļas ar labu veselību un dzīvildzi. Narkotiku meklēšanas darbs ir ļoti grūts, un, lai to darītu, sunim jābūt lieliskiem fiziskiem dotumiem, spēcīgai nervu sistēmai un lieliskai ožai.
Visi šie stereotipi nāk vēl no padomju laikiem, kad par to stāstīja televīzijā, teica, ka šie suņi dzīvo ne ilgāk par diviem gadiem utt. Nezinu, varbūt viņi tur eksperimentālos nolūkos suņus arī potēja ar narkotikām, bet mūsdienās nekas tamlīdzīgs nekur nenotiek. Tas ir absurds.
Ņemiet vērā – ja suns apēstu narkotisku vielu, viņš momentā nomirtu, jo tā viņa organismam ir ārkārtīgi toksiska.
Nereti piedalāmies tā sauktajās kratīšanās, palīdzot policijai, un vienā tādā reizē ieraudzīju, ka vienam automašīnā uz paneļa stāv karote ar amfetamīnu – visa balta! Mēs nekavējoties pārtraucām meklēšanu, iekams to visu izvāca. Ja suns, meklējot narkotikas un ostot tās, nosmērētu ar šo vielu degunu un to nolaizītu, tas, visticamāk, beigtos letāli.
– Kā tad suņus apmāca meklēt narkotikas?
– Sākumā suns tiek iepazīstināts ar narkotiku smaržu. Bet to meklēšanu veicina ar rotaļas palīdzību. Suns zina, ja viņš atradīs smaržu, saņems rotaļu vai kārumu.
– Vai Latvijā likums atļauj apmācībā izmantot īstās narkotikas?
– Jā! Policijas laboratorija izsniedz mums paraugus, ar kuriem mēs strādājam. Citādi nevar. Ir, protams, arī narkotiku imitatori, kas sunim smaržo kā narkotikas, bet tās nav narkotikas.
– Ir kāds aromāts, kas spēj nomākt narkotiku smaržu tā, ka suns apjūk?
– Ir cilvēki, kuri maldīgi domā, ka ieliks narkotikas kafijā vai piparos un tas nomāks narkotiku smaržu. Muļķības! Ir citi veidi, bet neatklāšu – kas tieši.
– Suņi strādā maiņās vai uz darbu iet katru dienu septiņas dienas nedēļā?
– Parasti kinologi ar suņiem strādā maiņās. Manā gadījumā mums parasti saliek grafiku, izvērtējot, kad ienāk, kad iziet prāmji, kā ielido un izlido reisi. Gluži jau mūs uz darbu nesauc, ja nav, ko darīt, – pasēdēt jau mēs arī mājās varam. Braucam strādāt, kad ir kaut kāda kustība. Starp citu, lidostā narkotikas visbiežāk cenšas ievest no Amsterdamas, bet mūsu suņiem nekas nepaslīd gar degunu, varat būt droši.
– Jūsu pārinieks Honors uzrādījis lieliskus rezultātus narkotiku meklēšanā. Vai jūs kaut kā viņu lutināt par lieliski pavadītu darba dienu?
– Ikdienā dzīvojam Liepājā, tādēļ pēc darba, pārbraucot mājās, mēs visbiežāk vienkārši atpūšamies. Apguļos dīvānā, skatos televizoru, tad Honors pienāk pie manis un uzliek uz ceļa galvu. Paglaudu, un viņa acīs redzama tāda laime un prieks no tā vien, ka esam kopā. Viņš jau ir ne tikai mans pārinieks darbā, bet arī labākais draugs.
– Kad dodaties ar Honoru vienkārši pastaigā, nav tā, ka viņš strādā arī tad, ja sajūt kaut kur tuvumā narkotiku smaržu?
– Tā ir. Braucot uz Rīgu, parasti piestāju Saldus benzīntankā. Uzpildos, iedzeru kafiju un arī suni obligāti izlaižu ārā paskraidīt. Reiz es nāku atpakaļ pie mašīnas un skatos, ka Honors jau kaut ko šiverē riņķī, un tad vienā mirklī pazūd ap stūri.
Eju viņu meklēt un redzu – jā, sēž pie divām meitenēm. Es viņām prasu – nu, meitenes, ko tad pīpējat? Viņas lielām acīm uz mani skatās un saka – neko. Es prasu – kas tad rociņā? Man tobrīd nebija līdzi, ar ko suni apbalvot par atradumu. Kamēr gāju uz mašīnu pakaļ, jums vajadzēja redzēt, kādā ātrumā meitenes aizskrēja uz autobusu. Neatskatoties!
– Vai pa šiem gadiem nav bijis gadījuma, kad kāds būtu gribējis sunim atriebties?
– Par laimi, man tā nav bijis, jo suns visu laiku ir kontrolēts.
Manam vecajam sunim gan viens mēģināja degunā stumt degošu cigareti. Viņš nekavējoties tika atbruņots.
– Kā pasažieri izturas, kad suns sāk viņus apostīt?
– Lielākoties ļoti pozitīvi. Gan tie, kam nav nekas slēpjams, gan tie, kam ir. Otrie gan vienmēr stāv ar izstieptām rokām, lai suns viņiem netiek klāt. Bet suns jau nav muļķis, apiet no otras puses un nosēžas, apzīmējot – te ir narkotikas.
– Vai ar gadiem atrasto narkotiku skaits samazinās? Cilvēki kļuvuši prātīgāki?
– Ko jūs! Tieši otrādi. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz cilvēku lieto. Tas, kas tagad publiskajā telpā tiek apspriests, ka vajadzētu legalizēt marihuānu medicīnas nolūkos, manuprāt, nav prāta darbs. Jau šobrīd uz desmit mašīnām, ir viens divi lietotāji.
Narkotiku daudzums, salīdzinot ar laiku, kad es tikai sāku strādāt, ir nenormāli palielinājies. It sevišķi jauniešu vidū tā ir pilnīga sērga.
Pirms trim dienām kopā ar policiju bijām reidā kopmītnēs, kur atradām septiņus cilvēkus, kas glabā aizliegtas vielas, plus vēl tos, kas ir salietojušies turpat kopmītnēs. Procentuāli tas ir milzīgs daudzums, ņemot vērā, ka tur bija tikai 30 cilvēku. Tāpēc prieks, ka mūsu komandā ir tik profesionāli suņi, kas palīdz mums apkarot kontrabandu un mazināt šo vielu izplatību valstī.
