Rīga +3°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stāsta Mārtiņš Kalnbērziņš, Hiking in Latvia izveidotājs un grupu vadītājs
- GR20 šķērso Korsikas salu, un to iespējams veikt no ziemeļiem uz dienvidiem vai – otrādi – no dienvidiem uz ziemeļiem.
- Trases oficiālais garums ir aptuveni 180 kilometru, bet latvieši no piedzīvojumu organizācijas Hiking in Latvia, divreiz veicot trasi, katru reizi izmērīja ap 250 kilometru.
- Maršruts vijas cauri nacionālajam parkam, tāpēc drīkst nakšņot tikai oficiāli atļautās vietās.
- Trase atvērta no jūnija sākuma līdz septembra vidum. No novembra līdz maijam trases klāj sniegs un tās kļūst ārkārtīgi bīstamas.
- Trase ir sadalīta 15 posmos tā, lai tīri teorētiski katru posmu ietu vienu dienu, ejot 4–8 stundas. Tikai nevajag domāt, ka tas ir viegli. Noiet ātrāk nozīmē to, ka vienā dienā jāpaspēj noiet tik, cik citi iet divas vai pat trīs dienas.
- GR20 ir unikāls pārgājienu maršruts, jo piedāvā iespēju divas nedēļas iet, gandrīz nesatiekoties ar civilizāciju. Citas GR trases, kas atrodas Francijā, Beļģijā, Nīderlandē un Itālijā, visbiežāk ved cauri ciematiem un gar ceļiem vai šosejām.
Laikapstākļi
Divus gadus pēc kārtas GR20 ejam vienos un tajos pašos datumos – jūnija sākumā. Tas ir sezonas sākums, tāpēc, iespējams, kādā daļā vēl būs sniegs. Šī iemesla dēļ izvēlamies iet no dienvidiem uz ziemeļiem cerībā, ka, kamēr kulsimies cauri dienvidiem, ziemeļos sniegs jau būs nokusis. Pirmajā gadā bija ap trīsdesmit grādu karstums, tāpēc strautu bija maz un trūka ūdens.
Otrajā gadā mūs sagaidīja nenokusis sniegs un migla. Puse gājiena bija lietus pavadībā. Tas nozīmē, ka uz laikapstākļiem daudz paļauties nevar un pareiza ekipējuma izvēle ir ļoti būtiska. Katru reizi, dodoties kalnos, jāgatavojas sliktākajam un jāpriecājas par labāko. Vienmēr ir jābūt gatavam, ka temperatūra var noslīdēt ap nulli vai uzkāpt līdz 30 grādiem. Un tad ir labi, ja esi gatavs visam un vari izbaudīt ceļojumu. Ja brauc šortos un gatavojies, ka tā būs viegla pastaiga saulītē, bet sākas lietus, tas būs nepatīkams pārsteigums. Savukārt, ja esi gatavs šādām situācijām, iespējams izbaudīt arī lietainu laiku.
Sarežģītība
Pēdējā reizē GR20 trasē devāmies 10 cilvēki. Visu trasi pilnībā nogāja četri. Pārsvarā cilvēki izstājas traumu vai mikrotraumu dēļ, un pēc pieredzes varu teikt, ka visbiežāk pieviļ tieši ceļi. Un ne jau kāpjot augšā, bet – lejā, jo iet uz leju ir pat bīstamāk un traumatiskāk. Liekas, ka smagākais jau beidzies, līdz ar to uzmanība atslābst, jo vairs nav tik liela fiziskā piepūle un iespējams kustēties ātrāk. Tomēr nepārtrauktie belzieni, kas rodas no lejupejošajiem soļiem, ir liela slodze ceļiem un mugurai.
GR20 skaitās grūts. Grūtākais Eiropā. Tomēr tas ir relatīvs jēdziens.
Mēs ejam pa trasi, un pretimnākošie cilvēki jautā, cik dienās plānojam noiet. Atsakām, ka 12. Cilvēki šokā, ka tik ātri var noiet, jo grasās iet 15 dienas. Pēcāk mums pretim nāk ceļotāji, kuri plāno noiet trasi deviņās dienās. Mēs šokā, ka tik ātri. Kādā brīdī garām paskrien čalis, kurš plāno pieveikt trasi trijās dienās. Viss ir relatīvs. Arī grūtības.
Kādam arī GR20 liksies viegls, bet šo trasi labāk definēt kā grūtu, nevis vieglu.
Dienas beigās labāk, ja trase bijusi par vieglu, nevis par grūtu, jo fakts paliek nemainīgs – ne pret vienu kalnu pārgājienu nedrīkst izturēties ar vieglprātību. Visi pārgājieni, kas ir ārpus civilizācijas, dabas varenībā, var kļūt bīstami. Ir vietas, kur tev kilometrs jākāpj lejā, bet tu nesaproti, kā to izdarīt. Skaties uz leju, un slīpums tik liels, ka viss kilometrs tev ir kā uz delnas.
Ieskatoties rūpīgāk, jau saproti, kur jāliek kāja, kur jālien un jākāpj, lai lēnām to kilometru pievārētu. Pamani, ka slīpumā jau iestaigātas mazas, neveiklas taciņas. Pēdējā reizē meitene no citas grupas bija noslīdējusi lejā un salauzusi vai savainojusi kāju. Jezga liela, un sastrēgums tāds, ka garām netikt. Visi stāv pārbijušies uz šaurās takas un netiek ne augšā, ne lejā. Stundu pastāvi, sagaidi, kad viss tiek nokārtots, un lēnām dodies tālāk. Kalnos gadās visādi.
Ziemeļi vai dienvidi
GR klasiski iedala divās daļās – ziemeļu un dienvidu. Internetā var palasīt bezjēdzīgas gājēju cīņas par to, no kuras puses labāk sākt. Ziemeļu daļa skaitās tehniski grūtāka – tā ir augstāka un izaicinošāka. Dienvidu daļa ir zemāka.
Cilvēki reizēm nicīgi izsakās par dienvidu daļu, ar domu: ja esi nogājis ziemeļus, tad dienvidos vairs nav, ko darīt, un – neveiksminieki sākot iet no dienvidiem.
Jā, dienvidu daļā virsotnes ir 200 metru zemākas un tehniski nav tik sarežģītas, bet daba un ainavas ir nepārspējamas. Ziemeļi ir reāls kalnu pārgājiens, bet dienvidu daļa ar mežiem un pļavām ļoti nepelnīti tiek novērtēta zemāk. Turklāt, ja neesi pietiekami sagatavojies, pastāv iespēja ziemeļu daļu nemaz nenoiet, jo fiziski tā ir daudz izaicinošāka un prasa zināšanas, īpaši, ja trase ir slapja. Jāpiemin gan, ka nevienā brīdī alpīnisma iemaņas nav nepieciešamas, bet tās var noderēt.
Populārākie raksti
Nakšņošana un sadzīve
Pirmajā gadā visas mantas nesām līdzi, bet otrajā mums bija atbalsta busiņš, kas mūs gaidīja vietās, kur trase šķērso ceļu. Tad papildinājām pārtikas krājumus un nomainījām mantas, ja bija nepieciešams. Teltis gan nesām līdzi, jo mums patīk būt neatkarīgiem. Tas gan nenozīmē, ka drīksti palikt jebkur. Arī ar teltīm drīkst palikt tikai oficiālajās nometnes vietās, kurās, ja pašam nav telts, to iespējams noīrēt.
Var palikt arī mājiņās ar divstāvu gultām vai lāvām. Jāsaka gan, ka uz sezonas beigām šajās vietās vairs nav patīkama gulēšana, jo ir savairojušies dažādi apakšīrnieki – blusas un utis. Pa ziemu tās izsalst, bet sezonas laikā pietiek atnākt vienam ceļotājam, kurš paķēris līdzi šīs mazās radības, lai tās savairotos.
Ja nekad neesi bijis kalnu nometnēs, vari piedzīvot nelielu kultūršoku. Dienvidu pusē nometnes ir mazāk pieklājīgas nekā ziemeļos. Tur aizej uz pirmo nometni un redzi divas bēdīgas tualetes, akmens būdu, kurā ir mazs veikaliņš ar kolu, snikeri un aliņu. Tad tu meklē dušu, jo kāpiens ir bijis 900 sviedrainu metru augsts. Izrādās, lai tiktu uz dušu, jākāpj 30 metri uz leju, kas pēc kāpienā pavadītas dienas nemaz nav tik viegli. Kad atrodi dušu, izrādās, ka tā ir netīra koka būda ar durvīm, kuras nevar aizvērt.
Duša ir melna šļūtene ar krānu, no kuras tek blakus esošais stindzinoši aukstais kalnu avota ūdens.
Tomēr, ja kalnu pārgājienos esi uzkrājis zināmu pieredzi, tad zini, ka var būt arī trakāk.
Ēšana
Labs ekipējums parasti ir ļoti viegls, tāpēc vissmagākā nešļava parasti sanāk tieši pārtika, tāpēc to ņemam līdzi ļoti maz. No kopējās pārtikas katram sanāk neliels daudzums putras un kāds gaļas konserva pikucis. Porcija ir aptuveni dūres lielumā. Pirmajās dienās cilvēki ļoti dalās ar līdzpaņemtajiem našķiem, jo saprot, ka tieši tie veido lielāko smagumu. Otrajā arī dalās. Trešajā un ceturtajā dienā cilvēki beidz dalīties, jo pārtika iet uz beigām, bet slodzes dēļ ēst gribas visu laiku.
Kad pienāk pēdējā diena, visi atkal sāk dalīties, jo izrādās – katrs sev nebaltam brīdim vēl bija kaut ko taupījis.
Pēc šiem pārgājieniem vienmēr atbraucu mājās par kilogramiem pieciem vieglāks. Var jau ēdienu vispār neņemt līdzi un pirkt nometnēs esošajos veikaliņos, tomēr jāņem vērā, ka tā ir Francija. Tā ir sala. Un tā ir augstiene. Tātad viss maksā bargu naudu. Vakariņas, kas sastāv no šķidras pastas, tējas un maizes, var maksāt pat 25 €. Alus – ap 6 €. Ja pašam nav līdzi nekādu pārtikas krājumu, dienas izmaksas var būt diezgan pamatīgas.
Emocijas un lūzuma punkti
Pirmā diena parāda cilvēka fiziskās sagatavotības pakāpi. Trešajā vai ceturtajā dienā manāms vislielākais sagurums. Ja cilvēks ir fiziski stiprs, nākamās dienas viņš vienkārši automātiski iet. Soli pa solim. Ja cilvēkam nav fiziskās sagatavotības bāzes, viņš var arī nesaņemties tālākam ceļam bez garākas atpūtas. Un tad ir jāatpūšas.
Gājienam ir jābūt atbildīgai izklaidei, nevis atnākt nomirt pasākumam.
Ja gājiens sagādā nevis baudu, bet ciešanas un sāpes, tas nav jādara. Ir jāapstājas, jāatpūšas un jādara tad, kad to iespējams izdarīt, lai izbaudītu. Un jāatceras, ka trase nevar būt vainīga pie tā, ka tev tā nepatīk. Tu vienkārši neesi izdarījis pētniecisko mājasdarbu un esi atbraucis uz nepareizo vietu. Ja nav baudas un patīkami pavadīta laika, vari vainot tikai pats sevi, nevis kalnus, takas vai cilvēkus.
Cilvēki GR20 iet tādu pašu dziņu vadīti kā visu citu taku gājēji – lai attīrītu prātu, gūtu jaunus iespaidus, priecātos, izaicinātu sevi fiziski. Pēdējās dienās dēkaiņi parasti izvēlas iet vieni paši, lai saliktu punktiņus un pārdomātu to, kas pēdējās dienās piedzīvots un pārdzīvots. Tas ir patīkams moments. Beigās patiesībā tieši necilas situācijas ir tās, kas paliek prātā daudz spilgtāk nekā elpu aizraujošas ainavas. Pēc piedzīvojumiem bieži vien sapņos redzu nevis grandiozās ainavas, bet mazās taciņas, pa kurām iets.
Popularitāte
GR20 ir grūts. Un populārs. Tāpēc cilvēki to drosmīgi sauc par visgrūtāko. Tam ir laba infrastruktūra un pārdomāts maršruts – skaidri var saprast, kad braukt, kur nakšņot un ko ņemt līdzi. Vietas kļūst populāras, jo tās ir pieejamas. Tajā pašā laikā Rumānijā Fagaras kalnu trase ir ne mazāk interesanta, ar aizraujošiem skatiem, taču trasē neviena cilvēka nav, jo to neviens nezina – tai nav tik labi pārdomātas infrastruktūras.
Ejot GR20 otrajā gadā, jau bija divreiz vairāk cilvēku, nekā kad gājām pirmo reizi.
Satikām vecu vīru, kas GR20 iet katru gadu.
Viņš nopūtās un sacīja, ka šis ir pēdējais gads, kad iet šo maršrutu, jo trasē esot pārāk daudz cilvēku. Pārgājieni pašreiz ir ļoti pieprasīts atpūtas veids, un tie kļūst aizvien populārāki, līdz ar to visās Eiropas pārgājienu trasēs palielinās cilvēku skaits. Īpaši te – slavenajā GR20. Lielākajā nometnē naktī paliek ap 100 cilvēku. Tomēr, trasē ejot pa dienu, daudzos cilvēkus tik ļoti nevar just. Pirmajā gadā satikām vienu latvieti. Otrajā – jau sešus. Tātad arī pie mums GR20 kļūst aizvien populārāks.
