Rīga +18°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Āķis lūpā
Kamēr nesteidzīgi pārjautāju: «Kāpēc tieši Gabona?», manā galvā drudžaini šaudījās kompasa adata. Āfrikas virzienā tā rādīja gan, bet apstāties kādā precīzā vietā negribēja neparko. Tikmēr atskanēja atbilde: «Tāpēc, ka pazīstami cilvēki stāstīja, ka tur ir ļoti skaista daba!» Ar šo frāzi āķis jau bija tuvu lūpai. Tikko nokļuvu pie datora, sākās virtuālā Gabonas iepazīšana.
Gabona, oficiāli Gabonas Republika, ir valsts Centrālajā Āfrikā rietumu krastā. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Ekvatoriālo Gvineju, ziemeļos ar Kamerūnu, bet austrumos un dienvidos ar Kongo Republiku.
Rietumos Gabonu apskalo Gvinejas līcis. Tās galvaspilsēta ir Librevila, kas ir arī lielākā pilsēta valstī. Platība 267 668 km². Iedzīvotāju skaits – 2,341 miljons. Salīdzinot šos un Latvijas attiecīgos rādītājus, uzreiz var secināt, ka tikai nedaudz vairāk iedzīvotāju apdzīvo četras reizes lielāku teritoriju nekā Latvija. Pat īpaši nepētot karti, nevarēju nepamanīt daudzos dabas parkus un salīdzinoši nedaudz pilsētu. Un tad mana datora pele apstājās pie nosaukuma Lambarene! Izlasīju vēlreiz, lai pārliecinātos, ka nekļūdos…
Tajā brīdī sapratu, ka tas āķis lūpā ir ieķēries pamatīgi.
Vēstules no Lambarenes – tā sauca studiju gados lasītu grāmatu, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Toreiz gan bija pilnīgi skaidrs, ka šāda ceļojuma sapņa spārni nevarēs pacelt pāri dzelzs priekškaram. Sameklēju savā bibliotēkā minēto grāmatu un izlasīju vēlreiz, starp citu, ar tādu pašu aizrautību kā pirmoreiz. Kas šai grāmatai tik īpašs? Galvenokārt jau autora Alberta Šveicera apbrīnojamā personība un arī spilgtā valoda.
Un vēl kāds apstāklis, kas lika izšķirties par labu ceļojumam uz Gabonu, bija klimatiskie apstākļi.
Izvēlēties ceļojuma galamērķi jūlijā, kad mūsu darba kolektīvs tradicionāli dodas atvaļinājumā, man vienmēr ir bijis diezgan sarežģīti. Kāds pārsteigums – Gabonas apmeklējumam vispiemērotākie izrādās tieši jūnijs, jūlijs un augusts, kad tur nav lietus sezona, nav arī karsts, un vēl, kas diezgan svarīgi, nav moskītu. Tātad izlemts!
Ar vīzu vai bez?
Tas bija maija sākumā. Turpmākajos mēnešos man daudzkārt nāksies atbildēt ne tikai uz jautājumu: «Kāpēc Gabona?», bet arī uz jautājumu: «Āfrika?! Jūlijā?!», kas parasti drīzāk izskanēja kā izsaukuma teikums, un jautātāja sejā skaidri redzamas šaubas, vai tik es nejokoju. Neesmu morāli izaugusi līdz ceļošanai vienatnē, bet zinu, ka mans vīrs (Harijs Sils – kaislīgs ceļotājs, ceļojumu grāmatu autors – red.) vienmēr ir gatavs jebkuram pasākumam ar avantūristisku piesitienu, bet… nepavisam negribējās no viņa dzirdēt abus iepriekšminētos jautājumus.
Tātad bija jāsagatavo īsa, bet pārliecinoša ceļojuma prezentācija.
Sāku meklēt informāciju internetā un – kāds pārsteigums – neviena raksta par ceļojumu uz Gabonu latviešu valodā! Facebook sadaļā Latvieši ceļo un Ceļo bez bēdu ievietoju lūgumu atsaukties, kas bijis Gabonā, un saņēmu 0 atbildes. Ļoti minimāla izrādījās informācija arī angļu valodā. Noklausījos interviju ar Gabonā dzīvojošu latvieti, un viss, ko uzzināju, ka tur sastopami dažādi dzīvnieki, viss dārgs – sevišķi puravi – un Gabona esot 1. vietā pasaulē šampanieša patēriņā. Ceļotājam tā ir praktiski nederīga informācija (par šampanieti izrādījās galīgi nepareiza), bet tajā brīdī – tieši tas, kas vajadzīgs, lai iekārdinātu ne tikai Hariju, bet arī mūsu uzticamos ceļojumu biedrus Andri un Juri.
Gandrīz pirmie ceļotāji no Latvijas, plaši mūžameži ar dažādiem dzīvniekiem, neizbraucami ceļi, tūristu pūļu neesamība un visur pludo šampanietis… Vai nav leiputrija?
Tad iegādājāmies Šona Konolija grāmatu par Gabonu, kas izdota ceļvežu sērijā Bradt. Šajā grāmatā Gabonas apceļotājiem angļu valodā iegūstama vispilnīgākā informācija, kas izrādījās absolūti precīza un neaizstājama visa ceļojuma laikā. Gabonas Republikas Imigrācijas departamenta mājaslapā valstu sarakstā, kuru pilsoņiem atļauts Gabonā ieceļot bez vīzas, diemžēl neatradu Latviju. Turklāt vīza vien nedod tiesības ieceļot valstī, jo obligāti nepieciešams uzrādīt dzeltenā drudža potes apliecinājumu un uzaicinājumu no biznesa partnerfirmas, viesnīcas rezervācijas apstiprinājumu vai valsts apstiprinātas tūrfirmas apliecinājumu par ceļojuma organizēšanu.
Par viesnīcām ir atsevišķs stāsts. Atverot klasiskās rezervāciju vietnes Booking.com un Airbnb, Gabonā paveras dramatisks skats – piedāvājums ir tikai pāris lielākajās pilsētās.
Ir pilnīgi skaidrs, ka gribam maksimāli ceļot pa valsti, nevis divas nedēļas uzturēties kādā galvaspilsētas viesnīcā.
Vēl ļoti neparasti, ka Bradt ceļvedī atrodamās ļoti daudzās naktsmītnes visā valsts teritorijā bija tikai sazvanāmas pa telefonu, nekādu iespēju sazināties internetā. Turklāt saziņa Gabonā notiek vienīgi franču valodā, kas ir valsts valoda. Ceļojuma laikā satikām vien pāris angliski runājošus gaboniešus. Tā kā nespēju iztēloties, kā varētu notikt viesnīcu rezervēšana pa telefonu franču valodā un kāds beigās būtu mans telefona rēķins, tad atlika izvēlēties tūrfirmu, kas uzņemtos menedžēt mūsu ceļojumu.
Gabonas tūrfirmu mājaslapas gan ir augstā līmenī un piedāvājums plašs un eksotisks, tikai cenas astronomiskas.
Izvēle krita uz 241 TOUR, kas arī piedāvāja eksotiku par kosmiskām cenām, bet atradu internetā labas atsauksmes no amerikāņiem par servisa līmeni, ar ko vairāk domāju nevis ērtas gultas, bet pieturēšanos pie sarunātajiem laikiem. Izvēlējāmies īrēt džipu ar šoferi uz visu ceļojuma laiku, kā arī nakšņošanu un safari divos dabas parkos, ko paši nekādi nespētu rezervēt. Pamazām tapa arī maršruts, kas galvenokārt balstījās uz informāciju par dabas parkiem un attālumiem starp tiem. Apdzīvotajās vietās plānojām atrast naktsmītnes ar ceļveža informācijas palīdzību, jo sarunāt jebko ar zīmju palīdzību ir daudz vieglāk nekā franču valodā pa telefonu.
Sadarbība ar tūrfirmu bija abpusēji apstiprināta, un varējām pildīt un iesniegt elektroniskās vīzas, norādot mūsu sagaidītāju datus. Sīkāk par e-vīzu var uzzināt Gabonas Republikas Imigrācijas departamenta mājaslapā, kur skaidrots, ka ar e-vīzu iespējams ieceļot valstī, tikai ielidojot ar lidmašīnu Librevilas Leona Mbas starptautiskajā lidostā.
Uztvēru to kā svētītu ar likuma spēku, un 2. jūnijā visi četri aizpildījām un nosūtījām pieteikumus e-vīzām.
Ceļojumu plānojām no 2. jūlija līdz 15. jūlijam. Tūrfirmas 241 TOUR vadītājs Fransuā neatlaidīgi vēlējās saņemt avansu, bet es tikpat neatlaidīgi atbildēju, ka maksāsim un pirksim lidmašīnas biļetes tikai tad, kad būsim saņēmuši vīzas. Viņš izteica minējumus par nekorekti aizpildītām vīzu formām, bet apstiprinājumi par saņemšanu taču pienāca. Uz manu vēstuli Gabonas Imigrācijas departaments vispār neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Sarakste turpinājās apmēram mēnesi, un bijām jau apmainījušies ar 40 e-pasta vēstulēm, kad man šķita, ka varbūt pietiek lauzties aizslēgtās durvīs un jānosaka deadline piecas dienas pirms plānotās izlidošanas, kad jāmet miers šai iecerei.
Tajā pašā laikā bija sajūta, ka šo ceļojumu nedrīkst atlikt uz nākamo vasaru.
Tagad jau zinu, kāpēc: 30. augustā Gabonā notika militārs apvērsums un robeža slēgta uz nezināmu laiku. Ja toreiz un arī pēc tam vēl vairākas reizes nebūtu nākusi palīgā kāda jauka meitene ar savām franču valodas zināšanām un attapību ielūkoties Francijas Republikas Ārlietu ministrijas mājaslapā, mēs šīs e-vīzas gaidītu joprojām… Informācija par to, ka 2023. gada 20. februārī Gabona parakstījusi vienošanos ar Franciju un vēl vairākām ES valstīm, tai skaitā Latviju, par bezvīzu režīmu, mūs sasniedza pēdējā dienā, kad bijām vēl gatavi tomēr pirkt biļetes, lai pēc piecām dienām izlidotu. Visizdevīgākais lidojuma maršruts izrādījās nu jau klasiskais – caur Stambulu.
Zelts, mangāns un nafta
Gabonā ir daudz naudas! Naftas ieguve ir ekonomikas mugurkauls, bet tā ir arī 3. vietā pasaulē pēc mangāna ieguves, kā arī ļoti nozīmīga koksnes eksportētāja. Smagos baļķu vedējus uz ceļiem sastopam ik dienas, un baļķu diametrs tā arī nebeidz šokēt visu ceļojuma laiku. Uzzinām, ka vērtīgās koksnes koku ir apmēram 20 sugas, ne tikai sarkankoks un rožukoks, kā sākotnēji maldīgi domājām. 85 procentus valsts teritorijas joprojām klāj tropiskie lietus meži, un nekur neredzējām masveida mežu izciršanas pazīmes.
Šie milzīgie mežu masīvi kopā ar Kongo un Kamerūnas mežiem tiek saukti par Zemes otro zaļo plaušu pēc Amazones baseina.
Gabonā iegūst zeltu, dimantu, dzīvsudrabu u. c. minerālus. Vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir daudz augstāki nekā vidēji Centrālāfrikas valstīs, tomēr šis rādītājs neatspoguļo patieso situāciju, ko nožēlojamas nabadzības izskatā sastopam ik uz soļa. Cilvēki dzīvo koka būdās un būdiņās, veido improvizētas mājvietas arī no auduma. Bērni pagalma smiltīs spēlējas ar akmentiņiem un, iespējams, pat nesapņo par Lego, jo nemaz nezina, kas tas ir. Gribētos domāt, ka vismaz badā gan viņi nav, jo zeme ir ļoti auglīga un valsts bagāta ar ūdenstilpēm, kurās noķeramas visdažādākās zivis. Skaidrs, ka kaut kur ir arī pilis, kurās dzīvo veiklie un izredzētie.
Nacionālie parki
Kopš 2000. gada Gabonā ir izveidoti 13 nacionālie dabas parki, kas kopumā aizņem 11 procentus no visas sauszemes teritorijas. Kad visi ziņu kanāli stāstīja par Gabonas prezidenta Ali Bongo gāšanu un tika minēti tādi nepiedodami fakti kā viņa pasakainā bagātība 60 bankas kontos un vēlēšanu rezultātu falsifikācija, mani nepameta doma, ka viņš un viņa priekšgājējs tēvs ir paveikuši arī ko ļoti, ļoti labu, izveidojot nacionālos parkus. Tajos sastopami meža ziloņi, nīlzirgi, bifeļi, gorillas, antilopes, leopardi un dažādas pērtiķu sugas. Mums nākas izvēlēties tikai dažus parkus, ko varētu paspēt iepazīt mums paredzētajās divās nedēļās.
Loģiski likās izvēlēties UNESCO vērtējumu ieguvušo Lopes nacionālo parku, kas īpašs ar to, ka daļu teritorijas aizņem savanna un šī dažādība to padara īpaši ainavisku.
Pēc līdzšinējās pieredzes zinām, ka savannā ir daudz lielākas izredzes ieraudzīt dzīvnieku barus nekā džungļos. Tomēr šeit tā nenotika un divos safari braucienos, kas kopā ilga apmēram septiņas stundas, tālumā redzējām tikai divus ziloņus, tādā pašā tālumā dubļu peļķē pāris bifeļus, bet augstu kokā gan diezgan daudz pērtiķu. Vilšanās. Safari gidi centās iegalvot, ka visi dzīvnieki dzīvo dziļāk mežā, bet mums bija lielas aizdomas, ka viņi ir nevis kautrīgi no dabas, bet gan malumednieku pamatoti iebiedēti.
Šo pārliecību vēl vairāk nostiprināja fakts, ka kādās pusdienās ceļmalas ēstuvē Harija šķīvī atradās kaut kas, kas ļoti atgādināja Bradt ceļvedī attēloto aizsargājamo dzīvnieku pangolīnu.
Harijs pats gan tam negribēja piekrist, apgalvojot, ka tas ir tikai parasts krokodils.
No Lopes nacionālā parka toties atmiņā paliks jaukie bungalo ļoti skaistā upes ielokā ar brīnišķīgu baseinu un garšīgās, bet ļoti dārgās vakariņas. Pārsteidza, ka šajā burvīgajā viesnīcas kompleksā mēs četri un divas amerikānietes bijām vienīgie tūristi. Uzzināju, ka viņas dosies uz apmetni dziļāk dabas parka teritorijā, jo tur esot daudz lielākas iespējas sastapt savvaļas dzīvniekus. Vēl uzzinu, cik lielu summu viņām izmaksājis ceļojums pa Gabonu un pamazām sāku aptvert, ka mūsu izdevumos vaina nav manā plānošanā.
Taču mūsu plānos ietilpst doties uz nākamo nacionālo parku – Ivindo, kas ievērojams ar krāšņo 60 metrus augsto Kongou ūdenskritumu.
Šis izvēršas par iespaidīgu piedzīvojumu, kurš sākas ar vairāku stundu ilgu braucienu pirogā pa Ivindo upi līdz Kongou nometnei pie tāda paša nosaukuma ūdenskrituma. Nometnē pavadām divas dienas un šajā laikā lieliski iztiekam bez elektrības un citiem civilizācijas sasniegumiem. Nakšņojam šķirbainā būdiņā, kurā vienīgā mēbele ir gulta. Moskītu tīkls sniedz drošības sajūtu pret visiem iespējamiem džungļu mazajiem mošķīšiem, bet to koncerts lieliski iemidzina. Diezgan daudzus kilometrus nostaigājam pa džungļiem turpmākajās dienās, bet dzīvnieki spītīgi slēpjas un vienīgais, ko gids spēj mums parādīt, ir to pēdu nospiedumi un iecienītie kārumi.
Man gan šķiet, ka krāšņais ūdenskritums, kas iesaukts par Gabonas Niagāru, to kompensē.
Dodamies tālāk, un džungļu mieram seko kārtējais skarbais pārbrauciens, kura 400 kilometri prasa astoņas stundas un divus no četriem džipa amortizatoriem. Vispār pēc Gabonas ceļojuma Latvijas ceļus saukt par sliktiem šķiet milzīga zaimošana. Visu dienu kratoties, mierinu sevi ar domu, ka rīt beidzot būšu savā sapņu galamērķī Lambarenē!
Daktere Anna no Rīgas
Lambarenē iebraucam jau tumsā un lietū, bet veiksmīgi ceļveža norādītajā adresē atrodam viesnīcu, kas pilnībā atbilst aprakstam, pat cena. Kaut arī komunikācija notiek dažādās valodās, lieliski izdodas vienoties.
Alberta Šveicera muzejs attaisno uz sevi liktās cerības – tam ir plaša ekspozīcija un ēkas saglabātas tādas, kā bija laikā, kad tur darbojās Alberts Šveicers ar saviem palīgiem. Šveicers, ko Vinstons Čērčils nodēvēja par humānisma ģēniju, bet laikraksts Times par lielāko cilvēku pasaulē, 1913. gadā netālu no Lambarenes franču misijas telpās nodibināja hospitāli. 1924. gadā Alberts Šveicers par Eiropā sapelnīto un arī saziedoto naudu Lambarenē uzcēla jaunu hospitāli, kurš mūsdienās ir pārtapis par muzeju.
Viņš bez atlīdzības visu mūžu ārstēja vietējos iedzīvotājus.
1952. gadā Šveiceram tika piešķirta Nobela miera prēmija par ētikas teoriju par godbijību pret dzīvību. Viņš bija izcila 20. gadsimta personība – teologs, ērģelnieks, filozofs un ārsts, kurš spēja pacelt vispārcilvēciskās vērtības pāri personiskajām. Par savas dzīves moto Šveicers bija izvirzījis «cieņu dzīvības priekšā» un to realizēja dzīvē, izglābjot no nāves simtiem vai pat tūkstošiem gaboniešu, kas meklēja viņa palīdzību. Alberts Šveicars nomira 1965. gadā un apglabāts turpat hospitāļa dārzā.
Mani īpaši interesēja uzzināt ko vairāk par dakteri Annu Vildikani no Rīgas, kura strādāja Lambarenes hospitālī vairākus gadus un, pēc paša Šveicara rakstītā grāmatā, veica praktiski neiespējamu kuģojumu no Eiropas uz Gabonu kara laikā. Lai kā censtos muzeja direktore, nevienā no muzejā eksponētajām grāmatām vai dokumentiem šāds vārds nebija atrodams. Pēc pusstundas veltīgiem meklējumiem metām mieru.
Toties Andris pa šo laiku bija izpētījis Alberta Šveicera biogrāfijas faktus un atklājis, ka nekur nefigurē informācija par viņa medicīnas izglītības iegūšanu.
Nabaga muzeja vadītājai stress turpinājās, jo arī šādu liecību nekur neizdevās atrast. Andra spriedums bija nežēlīgs: «Viņš bija šarlatāns, nevis diplomēts ārsts!» Tā beidzās mūsu muzeja apmeklējums.
Āfrikā loģistika darbojas citādi
Jāpiemin, ka ceļojuma maršrutu nācās nedaudz pārplānot pēc Fransuā ieteikuma, jo tik sliktus ceļus nebijām iztēlojušies. Tāpēc divus pārbraucienus nomainījām ar kuģošanu pa Ogoves upi. Pirmais mūs aizveda uz Portgentilu un Ombue, bet nākamais noslēdza ceļojuma loku Librevilā. No ceļojuma noslēguma siltā atmiņā palikusi Ombue, kur apmetāmies Saīda jaukajā Olako hotelī. Šī bija visdraudzīgākā un mājīgākā vieta no visām, kur pabijām Gabonā, un vienīgā vieta, kur brokastīs pasniedza īstu malto kafiju!
Joprojām karstas vēlēšanās līmenī bija palikusi iespēja tuvumā un dabīgā vidē sastapt gorillas.
Diemžēl šeit tā aplauzās, kaut arī pavisam tuvu bija Loango nacionālais parks, kurā, kā solīja Bradt ceļvedis, šāda iespēja pastāv par 100 procentiem, jo dažiem dzīvniekiem pierīkoti raidītāji. Saīds man laipni paskaidroja, ka šāds pasākums jārezervē vismaz divas nedēļas iepriekš un to noorganizēt divās dienās esot pilnīgi nereāli. Kad es viņam pa stundām izklāstīju, ka tas tomēr būtu iespējams, minēju, ka visos ievērojamākajos apskates objektos līdz šim esam sastapuši tikai dažus tūristus, tāpēc noteikti nav pilnas grupas, un arī atgādināju, ka mēs katrs par to taču esam gatavi maksāt ļoti sāpīgo 400 eiro summu, vai tad viņiem tiešām nevajag naudu, Saīds paskatījās uz mani un mierīgi atbildēja: «Vajag, bet šeit ir Āfrika un loģistika tā nedarbojas.»
Atlika samierināties, ka gorillas valstī, kurā mīt 25 procenti no visiem šiem Āfrikas milzeņiem, mums redzēt nav lemts… Tā vietā lagūnā vērosim putnus un krokodilus. Mums būs iespēja redzēt arī Gustava Eifeļa projektēto baznīcu. Tā izrādījās iespaidīga būve un tikpat savdabīga kā Eiropā redzētie dižā inženiera objekti.
Nav tūristu!
Vēl mēs peldējāmies Atlantijas okeānā. Katru dienu baudījām gatavos un sulīgos ananasus, mango un avokado, ēdām garšīgās upju zivis. Portgentilas viesnīcā visu vakaru bija iespēja klausīties brīnišķīgu spiričuelu dziedājumu baznīcā pāri ielai.
Librevilā iepazināmies ar galvaspilsētas moderno arhitektūru un apmeklējām Vēstures un kultūras muzeju, kurā vispārsteidzošākā ir ekoloģiskā mistērija – D’Abandas pazemes alas aklo oranžo krokodilu populācija. Tūristiem gan tur liegta piekļuve.
Librevilas Botāniskajā dārzā tikām teorētiski iepazīstināti ar Gabonas nacionālo augu ibogu, kura sakne, attiecīgi pagatavota un lietota, iedarbojas līdzīgi kā indiāņu ajavaska.
«Gabonā nav pieņemts fotografēt cilvēkus,» tā man pirmoreiz aizrādīja policists uniformā. Otrajā reizē kuģa piestātnē satrakojies pūlis uz mani jau bļāva tā, ka likās: tūlīt atņems mobilo telefonu vai arī kopā ar to iemetīs mani jūrā. Tas nostrādāja, un no ceļojuma beigām fotoliecību tiešām ir maz.
Bija arī vilšanās, jo, salīdzinot ar Tanzānijas, Namībijas un DĀR dzīvnieku bariem savannā, šeit sastaptos varējām saskaitīt uz pirkstiem. Laikam jau ar to bija jārēķinās, zinot, ka dodamies uz lietus mežu valsti.
Toties mēs redzējām ļoti tuvu laivai peldošu ziloni!
Par vilšanos varētu nosaukt arī manu ceļojuma biedru sajūtu, ka viņi visi trīs, būdami lieliski šoferīši, netika pie džipa stūrēšanas, bet dabūja aprobežoties ar kratīšanos aizmugures sēdeklī un vietējā šofera pamatotu braukšanas stila kritizēšanu. Iemesls tam – katrā apdzīvotā vietā ar vismaz piecām būdām mūsu džipu apturēja bruņoti ierēdņi formastērpos, pieprasīja uzrādīt dokumentus un sniegt paskaidrojumus franču valodā, kur un kāpēc braucam. Mūsu šoferītim šo dzejolīti nācās skaitīt katru dienu daudz reižu.
Pēdējā ceļojuma dienā, kad atvadāmies no Fransuā, es sadūšojos uzdot tiešu jautājumu, kas mocīja manu ekonomista prātu: «Kāpēc tūrfirmām ir tik augstas cenas, ka apmeklēt Gabonu var atļauties tikai bagāti cilvēki vai arī ne tik bagāti, bet tad tas prasa milzumu nervu, laika, enerģijas un izdomas? Ja cenas būtu draudzīgākas, būtu daudz vairāk tūristu un jūs arī nopelnītu vairāk!»
Fransuā atbildēja, ka tad viņš neko nenopelnītu un neparko nebija pārliecināms par pretējo, ka tieši tagad viņš neko nenopelna, jo uzņem maz tūristu.
Tā varēju apgalvot tāpēc, ka viesnīcas bija tukšas, muzeji arī un visā uzturēšanās laikā sastapām tikai astoņus cilvēkus ar gaišāku ādas krāsu nekā pamatiedzīvotājiem. Var teikt, ka Gabonā piepildās katra tūrista sapnis: te nav tūristu!
Tomēr notika arī neiespējamais un es redzēju gorillas! Tas skats, kā gorilla skrēja un ar dūrēm sita sev pa krūtīm – ne animācijas tēls, bet tik īsts, liels un lepns –, ir tikpat neaizmirstams kā viss šis ceļojums uz Gabonu.
