Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad jūs ejat uz restorānu, kā izvēlaties, ko pasūtīt?
Pirmkārt, to, kas man garšo. Bet, protams, ir mazliet arī profesionālais skatījums, piemēram, es visdrīzāk izvēlēšos sezonālus produktus, teiksim, Latvijas restorānā ziemā ēst tomātus nav prātīgi, jo tie vienkārši garšo pēc plastmasas. Vai siltajās zemēs, restorānā pie jūras noteikti labāk ir pasūtīt zivis, nevis gaļu. Reizēm ir restorāni, kuros kaut ko labi māk gatavot. Piemēram, ja ir meksikāņu restorāns, kurā, lai izpatiktu dažiem apmeklētājiem, ir arī suši, labāk tomēr pasūtīšu meksikāņu ēdienus.
Un vēl jau ir noskaņojums. Kādreiz gribas kaut ko stiprāku, kā saka, piesiet dūšu, citreiz – kaut ko vieglāku, lai paliek vieta vēderā desertam un varbūt glāzei vīna.
Kas ir šausmīgākais restorāna apmeklējums, ko esat piedzīvojis?
Laikam es tās šausmīgās lietas ilgi neturu prātā. Bet es tā vispārīgi varu pateikt, kas man var sabojāt restorāna apmeklējumu. Restorānā, no vienas puses, svarīgs ir ēdiens, no otras – apkalpošana. Un man parasti vislielākā vilšanās saistās tieši ar apkalpošanu. Mēs visi esam drusciņ egoisti un vēlamies, lai mums pievērš uzmanību, bet, ja viesmīlis tevi ignorē, tas var sabojāt visu pasākumu.
Kas ir trakākā situācija, kas atgadījusies jūsu paša restorānā?
Teātra bāra laikā ir bijusi situācija, ka atnāku uz darbu un redzu – bārmenis ir nevis tā viegli iereibis, bet tik pamatīgi silts, ka knapi turas kājās. Skaidrs, ka tajā brīdī tas it nemaz nešķita smieklīgi, jo nav jau citu cilvēku, ko uzreiz pasaukt, lai aizstāj.
Savukārt Venecuēlā, kur man savulaik bija restorāns, gadījās situācija, ka dienas vidū, kad restorāns bija pilns, pie divdesmit galdiņiem nebija nevienas brīvas vietas, un pavārs norāva priekšautu, nometa nazi un paziņoja, ka ies mājās un nekad vairs nenāks atpakaļ.
Tad reizēm ir jāatrota piedurknes un jārīkojas pašam. Ir gan trauki mazgāti, gan virtuvē palīdzēts, gan strādāts par bārmeni. Tā gadās.
Vai ir kāds restorāns, kurā jūs gribētu nonākt, izbaudīt tā piedāvājumu?
Lai cik tas varbūt banāli skanētu, man vienmēr ir liels prieks apmeklēt ar Mišelina zvaigznēm apbalvotos restorānus. Tas vienmēr ir liels notikums. Jo ir grūti atrast restorānus, kas ir izcili, bet Mišelins viņiem nav pievērsis uzmanību, es tādus nemaz nezinu. Zvaigžņotajos restorānos ir grūti tikt, jo tur ir rindas mēnešiem uz priekšu. Doties uz šādu restorānu ir, kā braukt uz slavenu teātra vai operas izrādi, kad īpaši šim notikumam tiek plānots ceļojums.
Bet ir kāda vieta, kur es noteikti gribētu atgriezties. Sicīlijā pie mazas ostiņas ir zivju tirgus, kas vakarā pārvēršas par restorānu. Tas ir tāds flīzēts paviljons, no kura vakarā novāc zivju vitrīnas un izliek milzīgus galdus. Katrs apmeklētājs samaksā vienu fiksētu summu, un viņš nevis pasūta ēdienu, bet viņam atnes to, kas nu todien svaigs saķerts. Tas bija neaizmirstams piedzīvojums! Tur viesmīļi ir sešdesmitgadīgi vīri, kuri apkalpojot sev par prieku dzied itāļu operu ārijas un atļaujas arī ar rokām ielīst tavā šķīvī, ja kaut ko ļoti garšīgu neesi apēdis: «Kas tas ir? Kāpēc šis nav apēsts?!» Izvelk kaut kādu mošķīti ar pirkstu no šķīvja un saka: «Kamēr neapēdīsi, es traukus nenovākšu!»
Protams, tas viss notiek ar tādām sicīliešu dusmām, kuras ir kopā ar mīlestību.
Kā jums šķiet, kādi bērnības notikumi ir jūs tā ietekmējuši, ka esat pievērsies restorānu biznesam?
Mans restorānu bizness sākās ar Teātra bāru, kas bija tāda bohēmas vieta. Un man bērnībā ir daudz atmiņu, kas saistītas ar bohēmu, jo esmu audzis teātra vidē. Varbūt ne gluži katru dienu, bet gan manu vecāku, gan vecvecāku mājās vienmēr bija daudz cilvēku, vienmēr ballītes, vienmēr svinības vai vienkārši pasēdēšana un pļāpāšana virtuvē.
Savukārt mīlestība pret ēdienu varbūt ir saistīta ar to, ka manas abas vecmāmiņas un mans tēvs izcili gatavoja, un tādā veidā bērnībā es esmu baudījis daudz laba.
