Rīga +9°C 
Sociālā uzņēmuma Sonido īpašniece un sociālā projekta Parunāsim? izveidotāja Inga Muižniece stāsta, ka tas ir mobilais tālrunis un par šo zvanu nav papildu maksas.
«Uz zvaniem atbild cilvēki ar invaliditāti, kuriem ir 50+ gadi un kuri ir pieņēmuši savu invaliditāti, kuri mīl dzīvi un kuri spēj pieņemt zvanītājus tādus, kādi viņi ir, un nemesties virsū ar padomiem vai pamācībām. Šis trešais punkts parasti ir visgrūtāk izpildāmais, bet mūsu tālruņa būtība ir vienkārši uzklausīt. Mēs nedodam padomus, nestāstām, kā dzīvot un ko darīt. Mēs pieņemam, ka tam, ko cilvēks stāsta, ir vieta būt šeit un tagad, un šim stāstam jātiek uzklausītam. Taču, ja cilvēks kaut ko vēlas darīt, varam iedrošināt un mudināt iet, rīkoties un pēc tam piezvanīt un pastāstīt, kā sanāca.
Tāpat, ja cilvēks meklē, piemēram, sociālo atbalstu kādā konkrētā reģionā, varam paskatīties mājaslapā, kāds atbalsts šajā vietā ir pieejams, un savas kompetences ietveros ieteikt, kur vērsties. Starp citu, bieži cilvēki vaicā transporta kustības sarakstu, un arī to mēs pasakām,» tālruņa darbības jomas ieskicē Inga Muižniece.
Īpašs atbalsts onkoloģijas pacientiem
Šobrīd uz zvaniem atbild septiņi cilvēki, kas strādā maiņu darbā – no pulksten 11 līdz 19, arī brīvdienās un svētku dienās. Savukārt piektdienās no pulksten 12 līdz 16 atbalstu, zvanot uz šo pašu tālruņa līnija, var saņemt onkoloģijas pacienti, uz kuru zvaniem atbild žurnāliste Inese Supe, kura pati jau ilgāku laiku cīnās ar vēzi. Viņa uzklausa un vajadzības gadījumā iesaka, kur un kādu palīdzību var saņemt.
Piemēram, ja cilvēks meklē kādu ārstu vai nezina, kā rīkoties, viņam iesaka konkrētas vietas, kur vērsties, jo katram onkoloģisko slimību veidam ir savas biedrības, kas fokusējas uz konkrēto vēža veidu.
«Inese vienreiz kā brīvprātīgā atnāca pie mums pamēģināt un atzina, ka viņa mūsu projektā ir iemīlējusies. Redzot problēmu un saprotot, ka vēža pacientiem vajag palīdzēt, Inese piedāvāja atbildēt uz zvaniem un parunāt ar cilvēkiem, jo viņi tāpat jau viņai zvana. Piekritu, un tagad mēs domājam, vai šo līniju nepaplašināt, jo būtu labi, ja atbildētu arī speciālisti, piemēram, ārsti, ja varētu izveidot datu bāzes, kur cilvēkus sūtīt, taču tam nepieciešams fnansējums.
Gribu uzsvērt, ka sociālais projekts Parunāsim? naudu nepelna, bet tiek uzturēts no Sonido biznesa klientu peļņas daļas.
Tā ir mana nodeva, kā dāvinājums valstij un cilvēkiem, kuri jūtas vientuļi. Inese Supe šobrīd vēlas turpināt šo zvanu līniju, pēc marta apkoposim rezultātus, lai saprastu, ko darīt tālāk – vai meklēt fi nansējumu, lai onkoloģijas jomu paplašinātu, vai šo jomu vajadzētu uzņemties kādai medicīnai tuvākai iestādei,» norāda Inga Muižniece.
Vientulību neizvēlas
«Manuprāt, vientulība ir lieta, ko cilvēki neizvēlas, un, arī spriežot pēc cilvēkiem, kas mums zvana, vientulība nav viņu izvēle. Šeit nevajag jaukt vienatni, kad cilvēks viens pats jūtas labi, ar vientulību, kad viņa draugi ir nomiruši, ģimenes nav, viņš reāli ir viens un viņam ikdienā nav neviena, ar ko parunāt un kaut vai pastāstīt par to, kur viņš iet, ko dara, pārrunāt kādu seriālu vai izdarīt kaut ko, kas prasa ārēju atbalstu.
Man bērnībā bija bail, ka kādreiz es varētu būt vientuļa, un, iespējams, šis ir veids, kādā dodu savu resursu, lai zinātu – ja būšu vientuļa, man būs, kam piezvanīt. Jo tiešām ir skumji, ja nav draugu, cilvēku, ar ko parunāt un kam pajautāt, kā tev klājas, un pastāstīt, kā man klājas. Tiem, kam tas ir pieejams, tas nešķiet nekas īpašs, bet īpašs tas kļūst brīdī, kad šī iespēja ir atņemta. Starp citu, lielākoties mūsu zvanītāji ir izglītoti, dzīvē veiksmīgi cilvēki, kuri kādu iemeslu dēļ palikuši vieni.
Protams, paliek tā daļa cilvēku, kam arī ir grūti, bet kas nezvana un kurus nevar uzrunāt.
Arī kad veidoju tālruni, stereotipiski domāju, ka mums zvanīs tādi, kuriem vajag palīdzēt sagādāt ēdienu, medikamentus vai kuri ir uz izdzīvošanas sliekšņa. Bet sapratām, ka šie cilvēki mums tomēr nezvana, jo viņiem nav atrisinātas pamata vajadzības – ja ir jādomā par to, kā tikt pie ēdiena un samaksāt rēķinus, ticamākais, nav vēlmes zvanīt, lai parunātos.
Tiem, kam parunāšana ir emocionālā barība, pamata lietas ir sakārtotas. Jā, tās var būt lielākas vai mazākas, dāsnākas vai pieticīgākas, bet viņiem tās ir un viņi var veltīt laiku sarunai,» atzīst Parunāsim? izveidotāja.
Tālrunis – vienīgais draugs
Inga Muižniece arī vēlas lauzt mītus par to, kas ir biežākie zvanītāji. Arī viņa sākumā domāja, ka tie pārsvarā būs seniori, bet realitātē zvana cilvēki no 18 gadiem līdz pat sirmam vecumam. Vecākajai kundzei, kas piezvanīja un gribēja parunāt, bija 103 gadi.
«Stereotipiski varētu šķist, ka mūsu zvanītājs ir sieviete, bet pēdējā gada tendence rāda, ka dalījums ir puse uz pusi – zvana tikpat daudz kungu, cik dāmu. Taču paiet apmēram pusgads no brīža, kad cilvēks ir uzzinājis par šādu iespēju, līdz brīdim, kad viņš piezvana. Cilvēkam ir ļoti jāsaņemas, lai atzītu, ka viņš vēlas zvanīt. Tāpat daudzi piezvana, sasveicinās, tad zvana vēlreiz, papēta situāciju, sāk pierast un lēnām veido attiecības. Ir diezgan daudz regulāro zvanītāju, kuriem mēs esam vienīgais draugs. Par ko seniori stāsta? Par ļoti dažādām tēmām.
Bieži stāsta par saviem hobijiem – fotografēšanu, arhitektūru, baletu, mākslu, ceļošanu.
Daļai svarīgi atcerēties jaunības notikumus vai kādus pārdzīvojumus, kas viņus ilgi nomoka, taču viņi nav gatavi strādāt ar speciālistu, lai šo situāciju atrisinātu, – vēlas par to runāt, bet vēl nav gatavi risinājumam. Pateikt, kuri jautājumi senioriem ir sāpīgākie, nav īsti iespējams, bet man šķiet, ka vientulība jau pati par sevi ir sāpīga. Grūti apkopot tēmas, jo nereti cilvēks piezvana un sāk ar to, kā no rīta sev gatavojis brokastis, un beidz ar to, kā jaunības mīlestība viņu piekrāpa.
Līdz ar to pateikt, kā saruna ievirzīsies, ir neiespējami, un nekad nevar zināt, kur savstarpējā mijiedarbība novedīs. Starp citu, viens no populārākajiem pieprasījumiem ir vēlme iepazīties ar pretējo dzimumu. Ja kādā reģionā ir senioru iepazīšanās vakars, mēs pasakām – jūsu novadā būs iepazīšanās vakars, varat aiziet. Reiz zvanīja kungs, kurš neprata tik labi lietot internetu, un vaicāja iepazīšanās sludinājumus. Tad skatījāmies konkrētā reģiona mājaslapā un, ja tur bija iepazīšanās sludinājumi, tos nolasījām.»
Nedodam padomus, bet uzklausām!
Varētu domāt, ka biežāk cilvēki zvana kādā dzīves krīzes brīdī, bet Inga Muižniece uzsver, ka viņu mērķis ir uzrunāt cilvēkus, pirms viņi vēl nonāk līdz krīzei. Jo krīze nozīmē, ka slikti bijis jau ilgu laiku. Tāpēc svarīgi sākt laikus runāt un raisīt domas, kādi varētu būt potenciālie risinājumi.
«Gadās cilvēki, kuri zina, ka negrib risinājumu, un arī tam ir vieta būt. Ir cilvēki, kas dzīvo savās ciešanās un mīl tās, un negrib neko mainīt, bet arī viņiem ir svarīgi, lai kāds zina, ka viņi cieš. Ikviens var zvanīt un runāt par to, kā jūtas, un neviens viņu par to nenosodīs, nepamācīs un neteiks: hei, aizej pie ārsta vai beidz ciest un ej pie psihologa.
Nē, mēs to nedarīsim, tāpēc ka mēs nedodam padomus, bet uzklausām!
Un tikai tad, ja cilvēks jautā, varam viņu pavirzīt tālāk. Cilvēks zvana ar savām gaidām, savām domām, un mēs viņu pieņemam. Protams, arī mums ir robežas. Ja zvanītājs sāk rupjiem vārdiem apvainot darbinieku, tad viņam ir tiesības cilvēku brīdināt un sarunu pārtraukt. Mums ir arī vairāki klienti, kuri ir nobloķēti un kuriem mūsu tālrunis nav pieejams.
Reizēm cilvēks kļūst dusmīgs vai agresīvs savas bezspēcības dēļ, jo viņš gājis, meklējis risinājumu, bet neko nav panācis, un šāda agresija var būt, un mēs to pieņemam. Tas ir veids, kā cilvēks izsaka emocijas, un tad, kad tās būs izlādējis, viņš būs gatavs konstruktīvākai sarunai un varbūt arī pats apjautīs, kas ir potenciālie risinājumi.
Kādreiz mums piezvana arī cilvēks, kam ir pašnāvības domas.
Tad mēs viņam uzreiz iesakām zvanīt Krīžu un konsultāciju centra Skalbes bezmaksas diennakts tālrunim, jo mums nav tādas kompetences un mēs palīdzēt nevarēsim. Bet mēs esam sagatavoti nelielām krīzēm, piemēram, kā pārdzīvot mīļā dzīvnieka nāvi, jo daļai cilvēku viņš ir vienīgais tuvinieks, un tad mēs varam palīdzēt iziet cauri šīm sērām.»
Kur zvanīt, ja gribas parunāt?
Vēl līdz marta beigām ikviens, īpaši seniori reģionos, ir aicināti zvanīt uz unikālu tālruņa līniju 24226288. To izveidojis sarunu festivāls LAMPA kopā ar zvanu centru Sonido, uz to var zvanīt bez maksas un izteikt sasāpējušus, ilgi noklusētus viedokļus par sev svarīgām tēmām, kas sasaucas ar šī gada festivāla LAMPA uzsaukumu Par ko nedrīkst nerunāt? Šāda aktivitāte, gaidot sarunu festivālu, tiek īstenota pirmo reizi.
Tālruņa līnijai Parunāsim? pa numuru 26564564 aicināts zvanīt ikviens, kuram ir vēlme parunāties. Lai zvanītu, nav obligāti jābūt vientuļam – varbūt cilvēkam pat ir ģimene vai draugi, bet viņi negrib vai nespēj cilvēku sadzirdēt un saprast. Parunāsim? ikvienam dod iespēju runāt, būt sadzirdētam un nejusties vientuļam.
