Rīga +4°C 
Turcija vienai ciemošanās reizei ir neaptverama valsts. Nevienā citā svešā zemē man nav bijis tik izteiktas mazuma piegaršas – it kā pēkšņi būtu nokļuvusi bagātīgā dārzā, kurā ir absolūti viss, bet tu apskati tikai sukulentus vai tikai rozes, vai tikai skujeņus. Jo šoreiz mans fokuss bija tēmēts uz arheoloģiju – it kā būtu teleportējusies uz laiku vēl krietni pirms šīs ēras.
Vispirms – iesildīšanās
Pirmā nakšņošanas vieta ir Gaziantepa – pusotra miljona cilvēku apdzīvota pilsēta valsts dienvidaustrumos pie vēsturiskā zīda ceļa – kur vien raugies, dažādas kultūras un reliģijas te saplūst vienuviet. Lai noskaņotos uz pareizās – vērienīguma – nots, vispirms dodos nevis uz tradicionālo turku bazāru, bet uz mozaīku muzeju Zeugma Mosaic Museum. Un piedzīvoju tur šoku! Gan par muzeja moderno arhitektūru, gan par māksliniecisko saturu – muzejā apskatāmas senajā Zeugmas pilsētā atrastās Romas impērijas laika mozaīkas, kas 3. gadsimtā pirms mūsu ēras skaitījās tāds ikdienišķs dekoriņš pilīs un villās.
Seklā baseina grīdas mozaīka Okeāns un Tētija. 2. gadsimts. Homērs savā Iliādā Okeānu un Tētiju nosaucis par pāri, no kura vēlāk radušies citi dievi. Okeānu tolaik attēloja ar garu bārdu un ragiem, kas atgādina krabja spīles, bet viņa sieva Tētija ir ar spārniem uz pieres. Ap viņiem lidinās eroti, kas jāj uz dažādām zivīm un delfīniem, tā parādot jūras pārpilnību. Nav šaubu – svarīgākais dzīvē ir ūdens.
Arī sena mozaīka, nevis IKEA paklājiņš. 5. gadsimts mūsu ērā.
Karahantepe. Civilizācijas nulles punktā
Izbraucot no Gaziantepas pilsētas, plakankalnes ainavas vairāk atgādina sausu stepi, kur var ieraudzīt pa kādam ciematam un klejojošam lopam. Pēc stundas nogriežamies pa šauru līkumotu ceļu, līdz apstājamies nekurienes vidū. Teikšu godīgi – grūti aptverams, cik senai vēsturei tūlīt, tūlīt šeit varēšu pieskarties! Senākā reliģiskā celtne uz planētas Zeme līdz turku atklājumam skaitījās Džgantijas tempļu komplekts Maltā, kam ir aptuveni 5500 gadu. Bet te, Karahantepē, varētu būt agrākais zināmais cilvēku ciems, tapis pirms 12 000 gadu. Karahantepe mūsu latviskajā izpratnē, varētu teikt, ir pilskalns nacionālā parka teritorijā starp diviem līdzenumiem. 1997. gadā kāds arheologs, pētot šo apvidu, atklāja vairāku T veida pīlāru augšējās daļas. Visai ilgi šī vieta palika slavenās Gobeklitepes ēnā, līdz 2019. gadā sākās intensīvi izrakumi un atklājās īpašu būvju pēdas. Un tā nu es skatos uz teju duci oranžsarkanu dzimumlocekļu, kas izgrebti no pamatklints, un klausos, ko gids stāsta… Šie izrakumi ir pārrakstījuši pasaules civilizācijas vēsturi – izmainījuši priekšstatus par neolīta periodu. Šajā laikā ēkas ir kas vairāk nekā tikai dzīvojamās telpas – īpašas būves liecina par jaunām garīgām vajadzībām, izaicinājumiem un praksēm. Te atrodamas arī liecības par cilvēces pāreju no medībām un vākšanas uz lauksaimniecību, sākot dzīvi apmetnēs pēc gandrīz trīs miljonu gadu ilgas klejotāju dzīves. Pirmo reizi cilvēki palika dzīvot uz vietas, cēla ēkas un izveidoja pastāvīgas apmetnes. Atradumi izrakumos apliecina, ka cilvēki te dzīvojuši kopienās, novākuši, apstrādājuši un kultivējuši savvaļas graudus, pulcējušies kopā, lai gatavotu ēst un dalītos maltītēs. Visievērojamākais atklājums ir pasaulē vecākā zināmā maize. Uz ēkas grīdas atrastās apdegušās maizes analīzes liecina, ka tā cepta pirms 12 000 gadu. Turcija var lepoties ar senāko pierādījumu tam, ka cilvēki lauksaimniecību izmantoja kā tiešu pārtikas avotu.
Savukārt Karahantepes izrakumu vietas arhitektoniskais izkārtojums liecina, ka cilvēku rituālās telpas un ikdienas dzīves zonas bijušas savstarpēji saistītas. Ap lielām būvēm arheologi atrada daudzas nojumes ar pavardiem, kas izvietotas pusloka formā, tātad pastāvējusi sakārtota ciemata dzīve. «Vai lielā telpa bija templis?» tiek uzdots jautājums gidam. «Uz šo visu nevar raudzīties no mūsdienu domāšanas veida,» viņš atbild. «Ja ieejat templī, jūs ejat lūgties. Bet šī varētu būt bijusi pulcēšanās vieta, kur cilvēki sanāca kopā, lai aprunātos un diskutētu.»
Jautājumu vēl daudz, un, lai izpētītu visas neolīta apmetnes Šanliurfas apkārtnē, Turcijas Kultūras un tūrisma ministrija uzsākusi arheoloģijas projektu Taş Tepeler. Centrā ir Gobeklitepe un Karahantepe, bet pavisam kopā šādu aizvēsturisku pilskalnu ir gandrīz ducis, un katrs no tiem var palīdzēt salikt kopā vēstures puzles gabaliņus. Var arī teikt, ka šis Turcijas reģions ir kā unikāla āra laboratorija, kurā var pētīt, kā notikusi pāreju no mednieku-vācēju sabiedrībām uz dzīvi apmetnēs, kā veidojusies monumentāla arhitektūra un simboliem bagāta pasaule.
Nelielā sānu telpā, kas savienota ar lielāko ēku, aplī redzami deviņi falla formas pīlāri, bet no vienas klints sienas izspraucies grebums – draudīga cilvēka galva ar čūskas ķermeni. Tas simbolizējot vīriešu varu, saka gids. Iespējams, te reiz notikusi iesvētīšana vīrietībā.
Bēdīgais falliņš. Tā ir mana interpretācija!
Mazliet par Gobeklitepi un Urfu
Emocionāli mani Karahantepe uzrunāja vairāk, taču starptautiski vairāk zināma vieta ir Gobeklitepe, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir tikai 20 kilometru attālumā no pilsētas centra, ar modernu apmeklētāju centru un krāšņām videoinstalācijām. Galvenā un vēl viena izrakumu vieta pārklāta ar aizsargjumtu, kas mazliet atgādina stepē nolaidušos lidojošo šķīvīti.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Šanliurfu jeb Urfu, vēl vienu patiesi senu pilsētu. Musulmaņiem tā ir īpaša, jo tiek uzskatīts, ka te ir pravieša Ibrahima dzimšanas vieta. Ir jaunā un ir vecā Urfa. Jaunā – moderna pilsēta ar augstceltnēm un pārslogotu satiksmi, bet vecajā pulsē šarms. Ar reģiona bagāto vēsturi var iepazīties Arheoloģijas muzejā, izejot cauri gadu tūkstošiem, neolīta, halkolīta un bronzas laikmetiem, asīriešu, babiloniešu un hetu laikiem. Te tuvplānā aplūkojami daudzi oriģināli atradumus no izrakumiem visā reģionā: skulptūras, pīlāru fragmenti, dzīvnieku formas akmens trauki, bērnu rotaļlietas, zīmogi, rotas… Muzejam tagad ir jauna, moderna ēka, un tas kļuvis par vienu no lielākajiem Turcijā.
Urfā noteikti jāizbauda arī vecpilsētas parks ar slaveno karpu dīķi. Leģenda īsumā ir tāda – Ibrahims iekarojis ķēniņa meitas sirdi, un viņam piespriests nāvessods. Ķēniņš Nimrods licis kalna pakājē uzcelt sārtu, taču Dievs pārvērtis uguni ūdenī, bet degošo malku – karpās. Zivis kopš tā laika tika pasludinātas par svētām. Musulmaņi tagad dodoties uz Šanliurfu, lai pabarotu karpas, – cerībā, ka Allāhs viņiem palīdzēs, lai izārstētu slimības, iegūtu darbu vai atrastu mīlestību.
Senā Daras pilsēta
Senajā Darā ir nekropole, alas, kurās reiz dzīvojuši cilvēki, un citi arhitektūras brīnumi, kas izgrebti klintīs. Šeit esot atrakta tikai desmitā daļa arheoloģiskā mantojuma. Daru dibinājis Romas imperators Anastasijs kā garnizona pilsētu, lai aizsargātu impērijas austrumu robežu. Anastasija valdīšanas laikā pilsētai tika piešķirts metropoles statuss, un tā kļuva par Mezopotāmijas reģiona administratīvo centru. Bet visvairāk Dara lepojas ar savām plašajām ūdensapgādes sistēmām – ūdens vārti, cisternas un rezervuāri uzbūvēti, lai sakārtotu pilsētā ieplūstošā ūdens apstrādi un novadīšanu.
Kapenes, kas izcirstas klintī.
Vislielākais pārsteigums – milzīga cisterna zem pilsētas, kas tika izmantota gan ūdens apgādei, gan aizsardzībai.
Saldais ēdiens – Mardina
Arī šī ir gadu tūkstošiem sena pilsēta, piedzīvojusi visvisādas vēsturiskās peripetijas un vienmēr augšāmcēlusies kā Fēnikss no pelniem. Arī šodien Mardina ir dzīvāka par dzīvu, un man gribas to vienkārši baudīt, nevis gremdēties pagātnē. Šī pilsēta ir īsta Austrumu pasaka – Mardina uzcelta kalnā, un mājas izskatās kā sakrautas cita uz citas, šo tradicionālo stilu nebojā nekas moderns. Pa pilsētu var klīst stundām ilgi. Pa ceļam sastopu gan ēzeļus ar bagāžu, gan zēnus, kas spēlē futbolu, redzu mājīgas galerijas, dažādas durvis. Visi ceļi ved uz galveno mošeju, kur glabājoties pravieša Muhameda mati. Vakarā daudzviet ir iedzerams vīns, baudāma dzīvā mūzika un dejas. Sākumā esmu tikai ieinteresēta vērotāja, bet tad, lai filmējot sanāktu labāki kadri, esmu piecēlusies kājās, un gluži nemanot mani latvietes ieturēti stīvie gurni jau paši sāk kustēties līdzi turku vīriešu spēlētajai tautas mūzikai. Vēl mirklis, un man pretī nostājas turku sieviete no blakus galdiņa, kura šurp atnākusi kopā ar vīru un padsmitgadīgo meitu, un mēs turpat starp galdiņiem dejojam. Viņa koleģiāli pamāca, kā kustināt gurnus, vīrs ritmā plaudē, un arī meita pievienojas mums. Deja ir kā saruna. Sen tā nebiju ļāvusies. Tāda ir Mardina.
Tradicionālās turku brokastis. Tajās jābūt trim lietām: maizei, olīvām un sieram. Pārējais ir improvizācija daudzos dažādos mazos trauciņos. Mūsu brokastis pārtop gastronomiskā atrakcijā ar bezgalīgi dažādiem ēdieniem. Ir arī kabaču marmelāde, pistāciju kafija, šķidrā halva…
