Rīga +3°C 
Brīnišķīgā pasaule debesīs un akmeņos
«Kad skaties uz Mēnesi, visas problēmas šeit, uz Zemes, pazūd. Jo tajā mirklī tu esi tur!» stāsta Linda Leikuma, kuras ikdiena aizrit birojā. Pirms dažiem gadiem viņa dāvanā saņēma teleskopu, un tas kļuva par sākumu, lai paskatītos tālāk par degungalu. Pēc piedzīvotā nelaimes gadījuma (ar ragaviņām braucot no kalna, Linda salauza mugurkaulu) par pirmo invaliditātes pensiju viņa nopirka sev digitālo mikroskopu, piepildot sen lolotu sapni.
«Tā kā meita jau ir savā dzīvē un dēls ir stipri paaudzies, varu daudz vairāk laika veltīt vaļaspriekiem, kas mani aizrauj. Man ir vairāki hobiji, un tie aktualizējas atkarībā no sezonas. Jau jūnijā skrienu mežā un lasu sēnes līdz pat novembrim, decembrim. Pateicoties mikoloģijas grupai, esmu iepazinusi pūpēžus, piepes un sēnes, kas nav sēnes, – gļotsēnes.
Vēl man ir nakts hobijs – kad nav mākoņu, ar amatieru teleskopu pētu Mēnesi un planētas. Ar to var gan labi izpētīt Mēness krāterus, gan, pamainot okulārus, pat saskatīt Saturnu ar visiem tā gredzeniem, Jupiteru ar pavadoņiem, kā arī dažus miglājus. Sajūtas, pirmo reizi ieraugot katru no tiem, ir patiešām neaizmirstamas! Bieži ir gribējies pavilkt kādu zvaigzni tuvāk, tāpēc vēlos daudz jaudīgāku ierīci, taču, kā es smejos, tad jau būtu vajadzīgs arī džips ar piekabi, kurā pārvietot manu sapņu teleskopu. Bet ar savējo varu iziet ārā jebkurā laikā. Kādā pilnmēness naktī feisbukā ieliku ziņu – ja kādam ir interese, konkrētajā adresē būšu vēl pusstundu. Atsaucība bija ļoti liela. Ar prieku mācījos pašmācības ceļā, lai varētu citiem pastāstīt. 9. stāvā uz balkona biju pat ierīkojusi savu mazo observatoriju, uz kuru nāca interesenti, arī bērni.
Man ļoti patīk parādīt arī citiem, cik tur, debesīs, ir skaisti. Kad skaties uz Mēnesi, visas problēmas šeit, uz Zemes, pazūd, jo tu esi uzreiz tur.
Šad tad var arī redzēt, kā uz Mēness fona gājputni aizlido. Viss tik tāls, tik neaizsniedzams, bet tomēr – viss ir izskaidrojams! Esmu pievienojusies dažām astrofotogrāfu grupām, lai izprastu, kā labāk nofotografēt debess ķermeņus. Kādā konkursā ar savu Mēness foto ieguvu 1. vietu un balvā saņēmu jaudīgu binokli, ar ko varu ļoti labi vērot putnus un dzīvniekus.
Vēl viens mans hobijs ir digitālais mikroskops. Ar to esmu pētījusi savus Latvijas pludmalēs salasītos akmeņus un smilšu paraugus, garšvielas, ziedu putekšņlapas… Atklājās pilnīgi cita pasaule! Reiz, meklējot informāciju internetā, ieraudzīju palielinājumā vienšūnu organismus – foraminīferas, kas līdzīgi mikroskopiskiem gliemezīšiem, izmērā desmitā daļa no milimetra. Kolēģe no piecām Taizemes pludmalēm atveda smiltis, un tad es pirmo reizi mikroskopā ieraudzīju foraminīferas. Fantastiski! Pamazām draugi sāka vest smiltis no dažādām pasaules vietām – iebērtas kabatās, zeķēs, glīti sapakotas maisiņos. Un katru reizi, mikroskopā skatoties, liekas – šīs ir visskaistākās smiltis! Bet nākamās ir vēl skaistākas – mežģīņu mežģīnes, mikroskopiski sietiņi un ģeometriskas figūras… Pārsteigums pēc pārsteiguma!
Šobrīd man ir smiltis no sešdesmit dažādām pasaules vietām – no pludmalēm, no upju krastiem.
Vēl pirms smilšu pētīšanas sāku aizrauties ar interesantu akmeņu kolekcionēšanu. Latvijā ir ļoti skaisti akmeņi! Gribēju atrast savai akmeņu kolekcijai pielietojumu un iepazinos ar meistaru, kas apstrādā Latvijas pusdārgakmeņus, – lūdzu man arī iemācīt šo prasmi. Dažkārt izgatavoju pa kādam kulonam. Šķirojot atrastos akmeņus un meklējot jaunus, aizvien biežāk savos atradumos sāku piefiksēt 200–400 miljonu gadu senu fosiliju klātbūtni. Un tā paralēli sākās mans nākamais hobijs – paleontoloģija. Esmu iepazinusies ar citiem entuziastiem, braukājam ne tikai pa grants un smilšu karjeriem, bet arī pa dažādiem zemes ceļiem, kas, izrādās, ir ideāla vieta fosiliju medībām. Nopirku graviera aparātu, un tagad pati varu attīrīt fosilijas no iežiem.
Man tas liekas fantastiski – aptaustīt to, kas pirms miljoniem gadu bijis dzīvs: šūnu koraļļus, ķēžu koraļļus, brahiopodus…
Starp citu, man ir vēl viens hobijs – ik pa laikam veidoju dimanta glezniņas. Tās ir gatavas kanvas, uz kurām jāliek mazi spīdumiņi, līdz sanāk bilde. Lai gan likās, ka man hobiju pietiek un laika jauniem hobijiem vairs nav, draudzene pastāstīja par šīm glezniņām, un atklāju, ka arī tas palīdz prātam un ķermenim atslābināties, turklāt sanāk interesants rezultāts. Man gan oktobrī atkal bija muguras operācija un šobrīd ir grūti ilgstoši nosēdēt, taču es cītīgi katru dienu vingroju, lai atkal būtu formā un varētu nodarboties ar saviem hobijiem.»
Kad atmiņas atdzīvojas
Latviešu un angļu valodas skolotāja Maija Grauziņa savu dzīves moto ir aizņēmusies no Imanta Ziedoņa: «Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad ej cilvēkos!» Viņas hobiji apliecina, ka priekpilnus brīžus var ne tikai saglabāt – tie arī var kļūt arī par pašterapiju un šodienai piešķirt vieglu, rotaļīgu noskaņu. «Man liekas, ka mēs šajā pasaulē esam, lai pasauli padarītu priecīgāku,» uzsver Maija.
«Hobiju man ir daudz! Man ļoti patīk iet uz koncertiem, izstādēm, izrādēm – saskaitīju, ka pagājušajā gadā esmu apmeklējusi 52 kultūras pasākumus, tātad vidēji katru nedēļu pa vienam. Vēl man ļoti patīk pastaigas vienatnē. Agrāk aizrāva mandalu krāsošana, bet nu vairs ne. Taču divi no maniem hobijiem ir pavisam īpaši hobiji. Viens hobijs ir ļoti sens – kopš pagājušā gadsimta. Man ir saglabājusies kladīte ar nosaukumu Prātulas. Pirmais ieraksts veikts 1988. gada 15. septembrī. Man bija astoņpadsmit gadu, un es tikko no Aknīstes biju iebraukusi Rīgā, lai studētu Latvijas Universitātē angļu valodu. Latvijas Universitātes kopmītnēs satikāmies meitenes no dažādiem novadiem, un, cik dažādas bijām mēs pašas, tik dažādi bija arī jociņi. Blociņš man visu laiku stāvēja uz galda. Tiklīdz kāda kaut ko interesantu pateica, pierakstīju, arī lekciju kladēs aizmugurē piefiksēju pasniedzēju izteicienus.
Gadu gaitā ir sakrājušies ap divdesmit plānotāju ar prātulām. Arī jaunajā plānotājā jau ir vairāk nekā desmit ierakstu. Un es zinu – darīšu to tik ilgi, kamēr vien varēšu noturēt pildspalvu rokā. Man liekas, ka šāda nodarbe ikdienu padara priecīgāku, dzīvei rodas pievienotā vērtība. Dzīvi neuztveru pārlieku nopietni, un, pateicoties maniem blociņiem, liekas, ir vieglāk dzīvot – pašķirstu pierakstus, un kļūst gaišāk ap sirdi. Kolēģi, zinādami, ka pierakstu interesantus izteicienus, mēdz palūgt: Maija, palasi kaut ko no saviem krājumiem! Un tad es atšķiru un palasu, un varbūt šis mirklis kļūst par tās dienas dzirkstelīti. Visu paaudžu – gan mazu bērnu, gan vecu cilvēku – jociņi ir forši. Pagaidām pierakstus neesmu apkopojusi– vajadzētu jau kādreiz piesēsties un to izdarīt, bet laika nekad nepietiek. It kā jau visi šie ieraksti tādi sīkumiņi vien ir, bet, tos izlasot, uzreiz spilgti atceros konkrēto situāciju, kad pierakstīju, tāpat kā citi atminas notikušo, skatoties fotogrāfijas.
Ir runātāji, kuru vairs nav šaisaulē, bet atmiņās viņi atdzīvojas.
Iespējams, citiem šie izteicieni neko nenozīmē, bet man tie ir kā ātrā pašterapija. Kad noskaņojums ir pavisam švaks, paņemu kādu no blociņiem – pati jau zinu, kurā ir vairāk kolēģu un kurā manas meitas Megijas un viņas vienaudžu izteikumu –, un kļūst vieglāk – varu aizceļot ne tikai atmiņās, bet arī šo lasīšanas brīdi padarīt priecīgāku. Šim hobijam nevajag daudz laika – tikai īsto mirkli un pildspalvu. Audioierakstus gan neveicu – tas, man šķiet, nebūtu korekti. Un arī savus pierakstus cenšos izdarīt neuzkrītoši – lai nepārtrūkst sarunas stīga. Interesanti, ka ir cilvēki, kuru teikto nekad neesmu pierakstījusi, un ir tādi, par kuriem rakstās gluži vai bez apstājas. Reiz blociņu iedevu māsasmeitai Laurai, un viņa, izmantojot izteicienus, piedalījās konkursā bērnu žurnālā, uzvarēja un tika ekskursijā uz Berlīni, par ko man, protams, bija liels prieks.
Otrs man neparastais hobijs – jau kādus piecpadsmit gadus meklēju kļūdas medijos. Ieraugu, nofotografēju un saglabāju. Agrāk pastkastes bija pilnas ar reklāmas materiāliem, un tajos nereti bija īpaši daudz smieklīgu kļūdu – man joprojām ir saglabājusies aploksne ar dažādiem izgriezumiem.»
Gardi, grezni, izzinoši
Rundāles pils muzeja direktore, mākslas zinātniece Laura Lūse kopā ar domubiedriem sešu gadu garumā ļāvusies skaistai dzīves svinēšanai, gatavojot ēdienus pēc senām receptēm. Pateicoties gardajam hobijam, iepazīta gan vēsture, gan arī kulinārais mantojums.
«Lai gan ikdienā neaizraujos ar sarežģītām un grūtām receptēm, man vienmēr patīk izmēģināt kaut ko jaunu. Pirms daudziem gadiem kopā ar draugiem, kurus interesē kultūra, reliģijas un mākslas vēsture, – Ievu Astahovsku, Līgu Lindenbaumu un Reini Norkārklu – izdomājām, ka vajadzētu sanākt kopā un pamēģināt pagatavot tādas kārtīgas vakariņas, izmantojot senās receptes. Bija periods, kad aptuveni četras reizes gadā tikāmies pie kāda no mums mājās un kopīgi gatavojām.
Parasti vispirms gājām uz tirgu iepirkt svaigus produktus, bet, ja bija nepieciešams kas eksotiskāks, tas tika sameklēts jau iepriekš. Ēdienu sākām gatavot jau pusdienlaikā, ap vakariņu laiku viss bija gatavs, un tālāk jau mierīgi baudījām vakaru. Vienmēr plānojām bagātīgas maltītes, kas sākās ar uzkodām, turpinājās ar zupu, pamatēdienu un desertu noslēgumā. Piemeklējām arī atbilstošus vīnus, lai maltīte būtu pilnīga no sākuma līdz beigām. Šīs vakariņas vienmēr bija greznas – ar īpašu galda servējumu. Piemēram, reiz mūsu gardēžu tikšanās bija grāfu Lambsdorfu gaumē. Pēc receptēm, kas atrodamas Lambsdorfu atmiņu grāmatās, pagatavojām zaļo zivju zupu un gaļas bumbiņas. Savukārt cits gardēžu vakars bija veltīts senākajai pavārgrāmatai latviešu valodā – tā izdota 18. gadsimta beigās. Izpētījām receptes, un katrs uzņēmās atbildību par vienu ēdienu šīm vakariņām.
Gatavojot sarkanvīnā vārītu karpu, manai kolēģei eksperimentālā kārtā nācās pārliecināties, ka, uzliekot katlam vāku un pēc brīža to noceļot, lai pievienotu garšvielas, var izcelties atklāta liesma. Ļoti interesants atklājums bija kāds kartupeļu ēdiens – vārīti kartupeļi, servēti ar bešamela mērci un pasniegti auksti. Ļoti garšīgi! Izmēģinājām arī dažādus cepešus un neparastus ēdienus no subproduktiem, pievienojot tiem korintes, rozīnes un citas saldas 18. gadsimtam raksturīgas garšvielas. Starp citu, daudzās senajās ēdienu receptēs ir norādītas sastāvdaļas, bet ne vajadzīgais to daudzums, tāpēc nācās gatavot pēc izjūtas un eksperimentu rezultātā nonākt līdz labākajam ēdiena variantam.
Jāatzīst, ka ne vienmēr rezultāts bija baudāms un gards, taču tas noteikti bija brīnišķīgs izziņas process, lai saprastu, cik atšķirīgas var būt dažādas ēdiena gatavošanas kultūras.
Sākotnēji mums bija ļoti lielas ambīcijas: kad gatavojām vakariņas, uzaicinājām uz tām arī kādu viesi – draugu vai paziņu, kuru viens no mums zināja, bet pārējiem bija iespēja iepazīt, pavadot laiku visiem kopā. Bet gada beigās rīkojām noslēguma pasākumu jeb Galā gardēdi, kad visi, ieskaitot viesus, sapulcējāmies kopā. Šo ideju realizējām Tāšu muižā, tā ka arī gatavošana notika muižas gaisotnē, taču tam bija nepieciešams tik liels plānošanas darbs, ka secinājām – labāk tomēr svinībām izvēlēties mazāku, draudzīgāku formātu.
Līdzās senajiem ēdieniem mūsu domubiedru grupiņa savu reizi ir aizrāvusies arī ar dažādām eksotiskām virtuvēm. Esam izmēģinājuši Austroungārijas ķeizara virtuvi, Taizemes un dažādu Itālijas reģionu tradicionālos ēdienus. Taču kopš kovidlaika, kad nevarējām pulcēties, gardēžu klubiņu vairs neesam atjaunojuši, turklāt mainījušies dzīves apstākļi – visi vairs nedzīvo Rīgā, parādījušās arī citas aizraušanās, darbs prasa tik daudz laika, ka tā vairs neatliek hobijiem. Taču atskatoties varu teikt, ka mūsu gardēžu vakariņas bija ne tikai vēstures un kulinārā mantojuma izzināšana, bet arī skaista dzīves svinēšana un iespēja satikties ar jēgpilnu mērķi un brīnišķīgi pavadīt laiku kopā ar draugiem.»
