Rīga -7°C 
… Skolotājs no Zemgales apsūdzēts par 160 noziedzīgiem nodarījumiem – astoņus gadus viņš meitenes izmantojis pornogrāfiska satura veidošanai.
… Par seksuālu vardarbību pret mazgadīgo apcietināts fizikas skolotājs Kurzemē.
… Tiesa piespriedusi 12 gadu cietumsodu sporta kluba pārstāvim par seksuālo vardarbību pret mazgadīgiem zēniem.
Šīs ir tikai dažas no pērn publiskotajām ziņām par Latvijas skolotājiem un treneriem, kas izdarījuši seksuāla rakstura noziegumus pret nepilngadīgajiem. Varētu domāt, ka bērniem pat skolā un treniņos vairs nav droši, – kaut kas tāds taču agrāk nenotika! «Nē, tie nav tikai mūsdienu noziegumi,» saka prokurore Baiba Balode. Viņai ir gandrīz 30 gadu pieredze prokuratūrā, kopš 2012. gada specializējusies noziedzīgo nodarījumu pret nepilngadīgajiem izmeklēšanas uzraudzībā un jau vairākus gadus vada Rīgas tiesu apgabala prokuroru seksuālo noziegumu izmeklēšanas grupu.
«Šādas lietas bijušas arī iepriekš, un mēs neesam unikāla valsts – tā ir pasaules problēma.
Agrāk par šīm tēmām tik daudz nerunāja, bet sabiedrība attīstās, un arī mēs, izmeklētāji un prokurori, vairs neklusējam. Gan sociālās kampaņas par seksuāla rakstura noziegumiem, gan ziņas par notiesājošiem spriedumiem skolotājiem un treneriem iedrošina runāt arī citus cietušos bērnus.»
Arī izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde uzskata, ka pēdējā laikā sabiedrībā plaši izskanējušie gadījumi izglītības vidē nav uzskatāmi par pieaugošu tendenci, bet tie skaidri demonstrē, ka sabiedrības un mediju gatavība runāt par šiem jautājumiem ir pieaugusi, un tas ir būtiski.
Cienīti skolotāji un treneri
Viņi parasti ir labi, cienīti skolotāji un treneri. Jauki un atsaucīgi gan pret bērniem, gan vecākiem – draudzīgi, zinoši un rūpīgi, sola bērnu aizvest līdz panākumiem. Prokurore Baiba Balode pieļauj, ka cilvēki ar seksuālo vilkmi pret nepilngadīgajiem mēdz pat apzināti izvēlēties profesiju, kura dod iespēju būt bērnu tuvumā: «Piemēram, vienā no pirmajām lietām, ar ko strādāju, vīrietis bija atradis iespēju strādāt par šoferi autobusam, kas pārvadā skolēnus.»
Esot bērnu tuvumā, ir iespēja rūpīgi izvēlēties upurus. Skolotāji, ārpusskolas aktivitāšu vadītāji un treneri ar bērnu tiekas neitrālā vidē, kur nav vecāku. Ilgstoši esot līdzās, var rūpīgi izzināt bērna personību.
«Ne katru var seksuāli izmantot – jāizvēlas tas, kuru iespējams ietekmēt: jāpiesola kādi labumi, jāpiedraud, jāpanāk iemīlēšanās, jāsola piesegt nepatikšanās vai jāiespaido emocionāli,
sakot: tas būs mūsu noslēpums, ko nevienam nestāstīsim,» stāsta Rīgas Ziemeļu prokuratūras prokurore Irina Petrova. Treneris vai skolotājs, kas bērnu pazīst ilgstoši, zina ne tikai viņa raksturu un ieradumus, bet arī situāciju ģimenē, bērna veselības problēmas, ja tādas ir. Tas ļauj filigrāni izvēlēties gan īstos paņēmienus, gan nozieguma laiku un vietu. Vislabāk – brīžus, kad bērns ir pilnībā šā pieaugušā varā prom no vecākiem, piemēram, atrodoties ārzemēs. Novērots, ka katram noziedzniekam ir savs stils. «Manā praksē iezīmējas arī ārpusskolas aktivitātes vai privātstundas, piemēram, pie privātskolotāja nāk savstarpēji nepazīstami bērni no dažādām izglītības iestādēm, un, apzinot visus šā skolotāja audzēkņus, parasti izrādās, ka cietuši viena konkrēta vecuma un dzimuma bērni,» stāsta Irina Petrova.
Prokurores uzsver, ka jānodala seksuālās vardarbības lietas fiziskā saskarsmē ar cietušo un netiklās darbības, piemēram, treneris vai skolotājs ar bērniem, pat veselu klasi, pastiprināti runā par seksuālām tēmām, rāda pornogrāfiskus materiālus, pēc tam aizbildinoties, ka tā bijusi bērnu izglītošana. Par noziedzīgiem nodarījumiem vairāk ziņo meitenes, puikas ir noslēgtāki. Taču arī seksuāli izmantotās meitenes ne vienmēr grib sadarboties ar tiesībsargājošajām iestādēm. Piemēram, trīspadsmitgadīga meitene ir iemīlējusies savā trenerī, kuram ir 37 gadi, un tad, kad kļūst zināms par šo sakaru, klusē, jo negrib viņam sagādāt nepatikšanas.
«Tie bērni taču melo!»
Reizēm izskan viedoklis, ka bērni mēdz melot par seksuāla rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, lai ieriebtu trenerim vai skolotājam. Policija un prokuratūra tam nepiekrīt. «Man nepatīk formulējums, ka bērni melo. Viņi sniedz informāciju, bet svarīgi, ko pieaugušie ar to dara, – kā uzzināto interpretē, un kāda ir viņu turpmākā rīcība. Ar apzinātu, mērķtiecīgu melošanu par seksuāla rakstura noziegumiem, lai kādam skolotājam ieriebtu, savā ilgstošajā praksē neesmu saskārusies,» saka Dace Landmane, sertificēta juridiskā psiholoģe, Valsts policijas Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 4. nodaļas galvenā inspektore. Viņa uzsver, ka policija informāciju par iespējamu skolotāja vai trenera seksuāla rakstura noziegumu pret bērnu vērtē ļoti rūpīgi, jo tas saistīts ne tikai ar apdraudējumu konkrētam bērnam, bet arī ar iespējamiem apdraudējuma riskiem citiem bērniem.
Taču ir arī gadījumi, kad Valsts policija konstatē – seksuāla rakstura noziegumus nav noticis. «Piemēram, tikai pieskaršanās citam cilvēkam pati par sevi nav seksuāla rakstura noziedzīgs nodarījums, tāpēc policijai ir svarīgi noskaidrot apstākļus, kādos šie pieskārieni bērnam ir notikuši. Ja, piemēram, treneris pieskārās bērnam, lai palīdzētu pārlēkt augstlēkšanas stienim, tas, visticamāk, nebūs seksuāla rakstura noziegums,» stāsta Dace Landmane un piebilst, ka arī labprātīgas seksuālas attiecības starp jau 16 gadu sasniegušu jaunieti un skolotāju pašas par sevi nav pretlikumīgas, jo labprātīgas seksuālās attiecības no 16 gadiem ir atļautas. Saņemot šāda rakstura informāciju, svarīgi rūpīgi izvērtēt notikušā apstākļus. Ja tiks konstatēts, ka skolotājs vai treneris ļaunprātīgi izmantojis savu statusu, varu un autoritāti, lai panāktu seksuālu kontaktu, tas jau ir noziedzīgs nodarījums.
«Pilnīgi droši varu apgalvot, ka neviens treneris vai skolotājs par seksuāla rakstura noziedzīgiem nodarījumiem nav notiesāts nepamatoti,»
saka prokurore Baiba Balode. Ja nav iespējams savākt pietiekami daudz pierādījumu, ja cilvēka vaina neapstiprinās vai pastāv objektīvas šaubas, kriminālprocess tiek izbeigts. Krimināllikums paredz, ka visas šaubas jāvērtē par labu apsūdzētajam, tāpēc bez pierādījumiem lietu uz tiesu sūtīt nevar. Tomēr visas seksuālo noziegumu lietas, kurās cietis nepilngadīgais, ir ar zemāku pierādījumu slieksni, jo šajā notikumā ir bērns un ir varmāka. «Galvenais pierādījums ir bērna liecības, tomēr apsūdzības netiek celtas tikai no tām – jābūt arī citiem pierādījumiem, lai izslēgtu iespējamību, ka kāds atriebjas vai melo. Diemžēl lielā daļā gadījumu ir ne tikai viens, bet vairāki savstarpēji nesaistīti cietušie, kas apraksta vienu un to pašu seksuālās vardarbības veidu,» uzsver prokurore Baiba Balode.
Varbūt nojauta, varbūt ne
«Lai šādi noziegumi nenotiktu, ļoti svarīgi ir preventīvi bērnus izglītot par robežām, vienlaikus ņemot vērā, ka reizēm daži bērni var saasināti uztvert noteiktas situācijas, kuras pēc būtības nav prettiesiskas,» saka Dace Landmane. Tomēr labāk, lai bērns reaģē un pieaugušie pēc tam vērtē, nekā bērns nemāk pateikt nē un neatpazīst robežu pārkāpšanu. Jo vairāk tāpēc, ka seksuālo noziegumu pret bērniem rokraksts biežāk ir nevis redzami vardarbīgs, bet nemanāms un pakāpenisks.
«Tā kā pedagogi strādā ar nepilngadīgajiem, ir īpaši rūpīgi jāvērtē reputācijas un vardarbīgas rīcības riski. Ja sabiedrībā izskan informācija par iespējamu vardarbību, piemēram, ģimenē, šāda informācija ir jāņem vērā, izvērtējot darbinieka atbilstību darbam izglītības sistēmā,» skaidro izglītības ministre Dace Melbārde. Ministrija izstrādājusi vairākus rīcības algoritmus, kas paredz, kā rīkoties gadījumos, ja ir aizdomas par vardarbību izglītības vidē. Ministre uzsver, ka jebkura informācija par iespējamu pedagoga iesaisti seksuāla rakstura noziegumā ir ārkārtīgi nopietna: «Šādos gadījumos tiesībsargājošās iestādes rīkojas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, savukārt izglītības iestādes dibinātājs un vadība nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu izglītojamo drošību, – tostarp pedagoga atstādināšanu no darba pienākumu pildīšanas līdz lietas izskatīšanai.»
Arī Dace Landmane uzsver, cik svarīgi, lai tieši kolēģi un izglītības iestāžu vadība laikus pamana augsta riska situācijas un atbilstoši reaģē: «Mani izbrīna situācijas, kad bērns ir devis signālus, bet pieaugušie tos paslauka zem paklāja, pieņemot, ka «nekā tāda jau tur nav». Esmu satikusi bērnus, kuri sacījuši: bet es teicu jau agrāk! Piemēram, izglītības iestādes kolēģi ir zinājuši, ka skolotājs ar bērniem joko par seksuālām tēmām, aicina bērnus pie sevis uz mājām, pavada daudz laika kopā, bet tam nav pievērsta pietiekama uzmanība. «Iespējams, saņemot informāciju par to, ka kāds kolēģis pret skolēniem izturas savdabīgi un neikdienišķi, izglītības iestāžu darbinieki joprojām īsti nezina, kā šādās situācijās rīkoties. Tāpēc joprojām ir gadījumi, kad kaut kas paliek nepamanīts,» saka Dace Landmane.
Probācijas dienesta izvērtēšanas ziņojumos par seksuālos noziegumos aizdomās turētajiem treneriem un skolotājiem iezīmējas kopīga tendence: uzkrītoša kontaktēšanās ar nepilngadīgajiem. Prokurore Baiba Balode atgādina, ka
kolēģiem vajadzētu pievērst uzmanību pastiprinātai pedagoga vai trenera draudzībai ar kādu konkrētu skolēnu,
piemēram, tam, ja ar kādu sāk nodarboties individuālāk: «Ne vienmēr tas nozīmē noziegumu, tomēr varētu būt sarkanais karodziņš, ka te nepieciešama īpaša uzmanība. Nav jābaidās runāt par aizdomām, jo, ja tās neapstiprināsies, lieta nenonāks ne policijā, ne tiesā.»
Ir vēl kāda nianse. «Diemžēl daudzas lietas apliecina, ka vecāki par viņu bērnam nodarīto seksuālo vardarbību uzzina pēdējie – bērni baidās, ka vecāki neticēs, bārsies, pārmetīs, teiks, ka paši vainīgi,» saka prokurore Irina Petrova. Viņa atgādina, ka viens no sarkanajiem karodziņiem, kas iezīmējas, jau vēlāk šķetinot krimināllietu, ir pēkšņa bērna nevēlēšanās apmeklēt treniņus vai nodarbības bez jebkāda redzama iemesla vai to nepaskaidrojot.
Diemžēl paši sev nepalīdz
«Atšķirībā no seksuālajiem varmākām, kuri ir alkohola vai narkotiku atkarīgi un degradējušies, skolotāji un treneri ir izglītoti cilvēki, kas labi apzinās, ko dara, un saprot, ka tas ir noziedzīgs nodarījums,» atzīst prokurore Baiba Balode. Viņa atceras kādu par seksuāliem noziegumiem sodītu vīrieti, kas teicis: jā, es apzinos, ka man ir seksuālā vilkme tieši pret bērniem, bet neko nevaru ar to izdarīt…
«Šie cilvēki drusku mānās, teikdami, ka ar sevi nevar neko izdarīt,» uzskata ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns. «Viņi apzinās, ka izdara noziegumu, bet pierunā bērnu, lai nevienam neko nestāsta, un domā, ka tas darbosies, tāpēc netiks pieķerti. Vienā, otrā, varbūt arī trešajā vai piektajā reizē nepieķer, bet tad – tomēr pieķer. Agrāk tas notika vēlāk, jo par šo problēmu skaļi nerunāja. Tagad sabiedrība ir vairāk izglītota, un reizēm pedofilija tiek saskatīta pat tur, kur tās nav, tāpēc noslēpt noziegumus pret bērniem ir daudz grūtāk.»
Psihoterapeits piekrīt, ka šiem cilvēkiem izturēt seksuālo vilkmi pret nepilngadīgajiem ir grūti – savā ziņā to var salīdzināt ar alkohola vai heroīna atkarību. «Viņiem pašiem kaut kas ir jādara, piemēram, jāiet psihoterapijā vai jāizmanto citas ārstēšanās metodes. Problēma ir tajā, ka tas netiek darīts! Alkohola atkarīgie, apzinoties savu problēmu, daudz biežāk cenšas to risināt. Savukārt tie, kam ir seksuāla interese par bērniem, pēc palīdzības vēršas retāk, tā vietā meklējot iespējas tomēr izdarīt noziegumu tā, lai viņu nenoķer.» Psihoterapeits stāsta, ka savā praksē saticis cilvēkus, kas tomēr apzinās savu problēmu un meklē palīdzību – gan pēc soda izciešanas, gan jau pirms tiesas.
«Viens zvans var mainīt dzīvi!» ar šādu saukli Valsts probācijas dienests pirms pāris gadiem īstenoja pilotprojektu – konfidenciālu konsultatīvu tālruņa līniju cilvēkiem, kurus nomāc seksuālas domas un tieksmes pret nepilngadīgajiem. «Tālruņa līnija darbojās mēnesi, un zvanīja gan tie, kas izjūt dzimumtieksmi pret nepilngadīgajiem, gan cietušie,» stāsta Krīžu un konsultāciju centra Skalbes psiholoģe Santa Laimiņa-Rubene. Zvanītāji tolaik saņēma ieteikumus, kur meklēt palīdzību, un mudinājumu to darīt. Pašlaik cilvēkiem, kas cīnās ar tieksmi skatīties bērnu seksuālās izmantošanas materiālus, pašpalīdzības programmu ReDirection piedāvā Centrs Dardedze (redirectionprogram.com/lv/).
Daudzi paliek nezināmi
Seksuālajos noziegumos pret nepilngadīgajiem apsūdzēto vārdi reizēm izskan publiski, bet – ne vienmēr. Prokuratūra viņu vārdus neizpauž. Tiesas sēdes ir slēgtas. Atzīstot vainu, prokuratūrā iespējams slēgt vienošanos par sodu – lieta nonāk tiesā, un spriedumu sagatavo rakstveida procesā. Dažkārt skolotāju vai treneru vārdus sociālajos tīklos vai ar mediju starpniecību publisko cietušo bērnu vecāki. Bet ne visi vēlas šādu publicitāti, jo Latvija ir maza, – arī bērnu var atpazīt, un vecāki to negrib.
Amerikā atsevišķos štatos publisko ne vien pedofilu vārdus, bet pat dzīvesvietu. «Grūti pateikt, vai mums vajadzētu pārņemt šādu praksi,» saka prokurore Baiba Balode. «No vienas puses, tas varētu palīdzēt pasargāt kādu bērnu, no otras puses – soda mērķis ir panākt, lai cilvēks noziedzīgus nodarījumus vairs neizdara. Publiskojot vārdus, sodāmības sajūta būtu visu dzīvi. Taču arī noziedznieks ir cilvēks, kurš kādu iemeslu dēļ nonācis uz tāda ceļa, ka kļuvis par ļoti smaga nozieguma izdarītāju.»
Par seksuālo vardarbību pret bērniem tiesātajiem ir aizliegums turpmāk strādāt ar bērniem.
«Izglītības iestādēm ir pienākums pārbaudīt pedagogu sodāmību. Personas, kas iepriekš sodītas par dzimumnoziegumiem, skolās strādāt nedrīkst,»
uzsver Dace Melbārde. Tomēr nav izslēgts, ka par bērnu seksuālo izmantošanu sodītais cilvēks, piemēram, sāk pasniegt privātstundas.
Atkal nav nosargāts
«Vainīgie parasti saka, ka nožēlo izdarīto, jo apzinās, ka tas ir atbildību mīkstinošs apstāklis – neatzīstot vainu, sods būs lielāks un nebūs iespējas atbrīvoties pirms termiņa,» saka prokurore Baiba Balode. «Bet reizēm redzu, ka psiholoģiski nožēla ir ļoti virspusēja un formāla. Tikmēr tiem, kuri savu vainu neatzīst, vērojams pavisam cits psiholoģiskais fons – viņi vaino citus: izmeklētājs apmelo, prokurors visu izdomājis.»
Par seksuāla rakstura noziegumiem pret bērniem paredzēta ilgstoša brīvības atņemšana. Cietumos šiem cilvēkiem tiek nodrošināti tādi apstākļi, lai mazinātu iespēju, ka nebrīvē pret viņiem pašiem tiek vērsta seksuāla vardarbība. Lielākā daļa jeb 90 % par dzimumnoziegumiem notiesāto atkārtotu nodarījumu neizdara, taču arī atlikušie 10 % ir liels izaicinājums. Diemžēl arī Latvijā ir gadījumi, kad jau vienreiz par dzimumnoziegumiem pret bērniem sodīts cilvēks uz apsūdzēto sola par līdzīgu noziegumu nonāk vēlreiz. Tas nozīmē, ka atkal kāds bērns nav nosargāts.
Noziegumam nav dzimuma
Latvijā aptuveni 85–90 % pedagogu ir sievietes un 10–15 % ir vīrieši. Mums jau tā ir tik maz pedagogu vīriešu, bet seksuālie noziegumi pret nepilngadīgajiem vēl vairāk palielina aizdomas par katru vīrieti, kas grib strādāt skolā.
«Pret nepilngadīgajiem vērstos seksuāla rakstura noziegumus izdara ne tikai vīrieši, bet arī sievietes, piemēram, auklītes. Tomēr lielā pārsvarā šos noziegumus tiešām izdara vīrieši. Savā lielajā pieredzē zinu vien trīs par seksuālo vardarbību pret nepilngadīgajiem notiesātas sievietes,» saka prokurore Baiba Balode.
«Mēs nedrīkstam krist arī galējībās un nonākt aizspriedumu un aizdomīguma lamatās, vērtējot vīriešu piemērotību darbam skolā. Mūsu uzdevums ir veidot izglītības vidi, kurā katrs bērns jūtas droši, bet katrs pedagogs – godīgi novērtēts,» saka izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde. Ministrijā uzsver, ka seksuāla rakstura noziegumi nav saistāmi ar pedagoga dzimumu, bet gan ar konkrētas personas rīcību. Šādi gadījumi nedrīkst kļūt par iemeslu vispārinājumiem vai stigmatizācijai pret vīriešiem pedagogiem, kuru ieguldījums izglītības kvalitātē ir būtisks un neaizvietojams. Ministrija iestājas par nulles toleranci pret jebkāda veida vardarbību izglītības vidē un vienlaikus par cieņpilnu un taisnīgu attieksmi pret visiem izglītības nozares profesionāļiem.
Speciālista komentārs
Met ēnu uz visu treneru saimi
Diāna Laipniece, RSU Sporta pedagoģijas akadēmijas direktore:
«Sporta sabiedrībai šī ir īpaši jūtīga tēma. Jebkuri seksuāli noziegumi ir kategoriski nosodāmi, un gadījumi, kad tie saistīti ar sporta treneriem, diemžēl met ēnu uz visu treneru saimi kopumā, arī uz tiem treneriem, kuri savu darbu veic godprātīgi.
Problēmas sakne lielā mērā saistīta ar normatīvo regulējumu un prasībām treneru profesionālajai sagatavotībai. Šobrīd sporta skolās joprojām strādā arī sporta speciālisti bez atbilstošas izglītības vai tikai ar C kategorijas trenera sertifikātu, ko iespējams iegūt pēc aptuveni pusgadu ilgas izglītības programmas apgūšanas. Tas nozīmē, ka daļa treneru strādā ar bērniem bez pietiekamas profesionālās, pedagoģiskās un psiholoģiskās sagatavotības. Pusgada kursi nevar nodrošināt ne pietiekamu profesionālo kompetenci, ne arī kvalitatīvu sietu, kas palīdzētu laikus atsijāt cilvēkus, kas nav piemēroti darbam ar bērniem un jauniešiem. Normatīvais regulējums būtu jāmaina, nosakot, ka C kategorijas treneri drīkst strādāt tikai kvalificētāku treneru uzraudzībā. RSU jau iesniegusi Izglītības un zinātnes ministrijai konkrētus priekšlikumus šādām izmaiņām.
RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā studiju programmās esam būtiski stiprinājuši profesionālās atbilstības mehānismus. Studijas tiek īstenotas aktualizētā veidā, kā obligātu prasību paredzot regulāru praksi mentoru uzraudzībā pēc katra studiju kursa. Šāda sistēma ļauj daudz agrāk pamanīt gan profesionālās, gan personības neatbilstības riskus un savlaicīgi atsijāt tos, kuri nav piemēroti trenera vai arī sporta skolotāja darbam.
Tikai kompleksa pieeja – atbilstošs normatīvais regulējums, kvalitatīva izglītība un atklāta organizācijas kultūra – var pasargāt bērnus un arī aizstāvēt tos trenerus, kuri savu darbu veic godprātīgi un ar augstiem ētikas standartiem.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
