Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svarīgais sākums
Ne visi bērni piedzimst ideālā svarā, bet arī tad, ja piedzimst, tas vēl negarantē, ka ar problēmu pieņemšanās svarā nebūs jāsastopas.
Tikko dzimuša bērniņa svaru ārsti īpaši uzrauga līdz 10. dzīvības dienai – bērniņš piedzimst noteiktā svarā, kas nākamajās dienās krītas. Ja svara zudums ir vairāk par 10%, tas var būt bīstami, un tādā gadījumā jāuzkavējas dzemdību nodaļā.
Pirmajās mājas vizītēs daži pediatri ierodas ar svariem, lai novērtētu svara pieaugumu, un arī vēlāk, ik mēnesi dodoties pie ārsta, svēršana notiek vienmēr.
Zīdaini līdz 6 mēnešu vecumam sver katru mēnesi, pēc tam līdz gada vecumam – ik pa diviem mēnešiem. Svara pieaugums katram bērnam var būt atšķirīgs, tomēr tam jābūt. Zīdainim līdz 3–4 mēnešu vecumam dienā jāpieņemas svarā apmēram par 20 gramiem, savukārt 4–6 mēnešu vecumā – apmēram par 14 gramiem. Svara pieaugums ir viens no svarīgiem bērna veselības rādītājiem, tas sniedz pārliecību, ka attīstība norit labi. Taču ir iespējamas dažādas atkāpes no normas, tāpēc svarīgi ir ne tik daudz satraukties par konkrētā brīža svaru, bet gan sekot līdzi kopējai svara pieauguma līknei – atceroties, ka izvērtēt un komentēt to vislabāk pratīs bērnu ārsts.
Kur ir problēma?
Bieži vien ar krūti barojošās mammas domā, ka bērns ēd labi, taču svēršanas reizē izrādās, ka svars tomēr nav nācis klāt. Krūts barošanas problēmas ir daudzas un dažādas: mammīte neprot mazulim pareizi iedot krūti, bērniņš neprot pareizi saņemt krūtsgalu u. c. Ir arī pēc dabas slinkāki, miegaināki bērniņi, arī nespēcīgāki, piemēram, priekšlaikus dzimuši mazulīši.
Par iemeslu nepietiekamam svara pieaugumam var būt gan dažādas pārejošas veselības problēmas (piemēram, jaundzimušo dzelte, dzelzs trūkums organismā u. c.), gan nopietnākas kaites (sirds un nieru slimības, dažādas alerģijas un noteiktu produktu nepanesība). Katrā konkrētā gadījumā bērna veselības stāvokli izvērtē ārsts, tāpēc galvenais padoms – ja šķiet, ka kaut kas nav labi, jāvēršas pēc padoma pie sava daktera, nevajag gaidīt, ka gan jau ar laiku viss atrisināsies. Lūk, dažas populāras situācijas un ārsta skaidrojumi, bet, kā noprotams, māmiņām tik un tā būs jādodas uz nopietnāku sarunu klātienē!
KONKRĒTAS DZĪVES SITUĀCIJAS
Man ir divi bērni – pirmdzimto puisīti ar krūti baroju tikai līdz 4 mēnešu vecumam. Tad šķita, ka piena sāk pietrūkt, un arī svars tajā mēnesī mazajam klāt nāca vien nedaudz. Daktere teica, ka jāpiebaro, un es piekritu. Ar jaunāko meitu jau biju gudrāka: kad apmēram 4 mēnešu vecumā atkārtojās jau pieminētais piena zudums, tomēr tikām tam pāri – svara pieaugums meitiņai dažus mēnešus bija mazāks, taču rezultātā baroju pati līdz pat gada vecumam. Nezināju, ka piens mēdz samazināties un pēc tam atkal parādīties!
Aptuveni ik pēc 4 nedēļām barojošai māmiņai mēdz būt tā dēvētās piena krīzes – šķiet, ka piena sāk pietrūkt, un mammas nereti sabīstas. Šajos brīžos pirmais ieteikums: bērniņš biežāk jāliek pie krūts, tad arī pieniņš veidosies vairāk.
Mans bērns (2,5 gadi) ir visnotaļ veselīgs un dzīvespriecīgs, bet… ēd kā cālītis. It kā ēd visu ko, gan putras, gan dārzeņus un gaļu, taču porcijas lielums ir smieklīgs, apēd pāris karošu, un viss! Bieži vien man šķiet, ka tas taču nav normāli! Kādas ir pazīmes, kad jāsāk uztraukties?
Ja bērniņš ir veselīgs, priecīgs un attīstībā viss notiek, kā nākas, uztraukties nevajag. Iesaku aprunāties ar bērnu ārstu, sīkāk aprakstot bērna ēdienkarti. Varat dažas dienas pierakstīt visu, ko bērns apēd un izdzer, un ar šo sarakstu doties vizītē pie daktera, būs vieglāk saprast atbilstību starp bērna uzturu un svaru.
Meitiņa piedzima 3300 kg – it kā pavisam normālā svarā. Baroju pati, un šķiet, ka bērniņš ēd labi, taču gandrīz katru mēnesi (bērnam tagad ir pusgadiņš) vizītē pie bērnu ārstes man jāpiedzīvo nepatīkamā situācija, kad mazo liek uz svariem un daktere neapmierināta groza galvu: «Mammīt, būs jāsāk piebarot!» Ja man nebūtu divu vecāko bērnu svarā pieņemšanās līknes, es tiešām satrauktos un ķertos pie pudelītes, bet jūtu, ka viss rit, kā nākas. Ar laiku viss būs kārtībā tāpat kā lielajiem bērniem, kuri jau ap gada vecumu bija gluži normālā svarā. Kā lai dakterei to pasaku, ja viņa negrib klausīties?
Bērni svarā pieņemas individuāli, tomēr saprotams, kāpēc ārste satraucas – ja mazuļa svars neatbilst normai, daktera pienākums ir informēt par to vecākus un ieteikt metodes, kā rīkoties. Cita lieta, ka jums ar ārsti noderētu atklāta saruna un iedziļināšanās situācijā. Ja bērns ir vesels un attīstās labi, nav pamata satraukumam, turklāt jūsu pieminētā pieredze ar vecākajiem bērniem arī par kaut ko liecina. Situācijas aprakstā trūkst informācijas, cik tad īsti bērniņš sver un kā svara pieaugums pa mēnešiem mainījies, tāpēc neko vairāk pateikt nevarēšu.
«Tavs bērniņš tik bāliņš un tieviņš! Ārprāts, un viņš taču sver kā spalviņa! Klausies, jums vajadzētu parādīties kādam gudram bērnu ārstam» – šis ir teikums, ko dzirdu no draugiem un radiem tik bieži, ka vairs nespēju taisnoties. Un arī pašai uzmācas šaubas – varbūt tiešām kāda problēma? Un neviens netic, ka mans puika ēd gandrīz kā lielais un pat četrreiz dienā!
Tievs vai drukns, apaļīgs vai kalsns – protams, ka ķermeņa uzbūve nav atkarīga tikai no ēšanas vien, ir arī iedzimtības faktors. Visiem bērniem nav jābūt apaļīgiem, pats par sevi apaļīgums vai tievums neko neliecina! Situācija jāvērtē kopumā – ja puika ēd kā lielais un ir vesels, raizēm par pārmērīgu tievumu nav pamata. Cita lieta, ja bērnam, kaut arī viņš ēd kārtīgi un sabalansētu ēdienu, organismā kaut kā trūkst un svars stipri neatbilst normai, – tad jāmeklē cēlonis. Sākt varētu ar analīzēm un garāku sarunu pediatra kabinetā.
Pareizas ēšanas zelta likumi
- Pats pie galda. Jau agrīnā vecumā, tiklīdz bērniņš izrāda interesi par ēšanas procesu un grib to kontrolēt pats – jāļauj! Tas nekas, ka sākumā būs netīrība, bet labāk, lai ēd pats, nekā mamma vai tētis danco apkārt ar karotīti!
- Kad ēd, tad ēd! Nekādas grāmatiņas, televizorā vai datorā skatīšanās, mīcīšanās pa dīvānu ēšanas laikā! Bērnam jāsaprot, ka ēšana ir nopietns process, kad visi sēž pie galda un nododas ēšanai.
- Nevajag spiest! Pārmērīga cenšanās bērnu pabarot var novest pie pretējas reakcijas. Spiest nevajag, tas rada mazajā cilvēkā pretestību. Vecāki raizējas par svaru, dod bērnam starp ēdienreizēm visādus našķus – ka tikai kaut kas tiktu puncītī! Un nav nekāds brīnums, ka nākamajā ēdienreizē ēst negribas… Ēšanas joma ir ļoti pateicīga dažādiem gājieniem no bērna puses, jo viņš jūt, cik svarīga lieta vecākiem tā ir!
- Uztura piramīda. Kad mazais jau ēd visu, vecākiem derētu atsvaidzināt skolā iegūtās zināšanas par veselīga uztura piramīdu. Tajā viss skaidri uzzīmēts: graudaugi un to izstrādājumi ēdienkartes pamatā, daudz dārzeņu un augļu, pietiekami daudz piena produktu, olu, gaļas un zivju (bet nepārspīlējot), savukārt cukurs un dažādi našķi – niecīgos daudzumos.
- Režīms. Ēšanas lietās bērniem ļoti svarīgi ir ievērot noteiktu režīmu, neļaujot našķēties ēdienreižu starplaikos. Ir pētījumi, ka šāda našķēšanās notrulina sāta sajūtu smadzenēs.
- Otrās brokastis un launags. Mazuļiem no apmēram divu gadu vecuma ieteicams ēst 4–5 reizes dienā. Papildus brokastīm, pusdienām un vakariņām visnotaļ vēlamas arī otrās brokastis un launags, kad bērnam var piedāvāt augļus, biezpienu ar piedevām, kādu saujiņu rozīņu, reizēm arī smalkmaizīti vai saldumu.
- Olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki. Šī trīsvienība jāsabalansē pareizi. Zināms, ka, ēdot tikai saldumus (ogļhidrāti), neviens liels nav izaudzis! Taču ogļhidrāti ir enerģija, tāpēc bez tiem iztikt nevar nekādi. Lai bērns augtu liels un vesels, pietiekami daudz jāuzņem olbaltumvielas – biezpiens, gaļa, zivtiņas, olas u. c. Un skaidrs, ka arī tauki ir vajadzīgi – bez tiem nav iespējami normāli vielmaiņas procesi.
Pazīmes, kad jādodas pie ārsta!
Īpaši zīdaiņu un mazāku bērnu vecākiem karstā laikā noteikti jāseko līdzi tam, vai mazais uzņem pietiekami daudz šķidruma. Ūdens ir organisma dzīvības procesu pamatā, bez tā nevar notikt ne vielmaiņa, ne skābekļa apmaiņa šūnās. Šķidrums ir vitāli nepieciešams – maziem bērniem līdz 3 gadu vecumam samērā strauji var notikt organisma atūdeņošanās. Ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka jāzvana ārstam.
- Miegainība, apātija. Mēdz teikt, ka miegā organisms atjaunojas, taču arī miegam ir robežas. Ja bērniņš ir ļoti miegains, turklāt arī sanīcis un apātisks, tas var būt bīstami! Nelāga pazīme ir arī šļauganums, samazināts muskuļu tonuss.
- Nav apetītes un nedzer. Pati par sevi apetīte nav veselības rādītājs, tāpēc jāvērtē situācija kopumā. Ir bērni, kas paši reti prasa ēst, bet, kad dod, ēd. Savukārt, ja bērns ir slims, viņš var atteikties ēst un dzert, tomēr šāds stāvoklis nedrīkstētu ieilgt. Šķidruma uzņemšana, kā jau minēts, ir ļoti svarīga, tāpēc jāseko līdzi, cik bērns izdzer.
- Nečurā vai čurā maz. Tas vairāk attiecas uz maziem bērniem, kam urinēšanas biežums norāda uz šķidrumu apmaiņu organismā. Zīdainītim būtu jāčurā ik pēc 2–3 stundām (6–8 sačurāti pamperi dienā), lielākam bērnam pusotra, divu gadu vecumā vismaz pēc 4–6 stundām. Ja mazais ir sauss ilgāk, tas ir bīstams simptoms. Nav lāgā, ja urīns ir tumšā krāsā, ar nepatīkamu smaku.
- Sausa mutīte, acetona smaka no mutītes, iegrimis avotiņš – pazīmes, ka sākusies organisma atūdeņošanās. Jāzvana ārstam!
ZINI!
Vasaras karstumā zīdainītis var būt miegaināks un arī slinkāks ēdējs, tāpēc krūts jāpiedāvā biežāk! Īpaši tad, ja bērns nedzer ūdeni.
