Vai tiešām bērniem jāmāca meditēt?

Liela dvēsele mazā ķermenī

Kundalinī jogas pamatlicējs Jogi Badžans ir teicis, ka bērns ir liela dvēsele mazā ķermenī, kamēr to pamazām sāk pārņemt intelekts. Jogas un meditācijas pasniedzēja Inga Strante uzskata: «Mūsdienās bērnus no arvien agrāka vecuma intelektuāli noslogo, bet mazāk tiek nodarbināts bērna ķermenis. Bērni vairs nekāpj kokos, neskrien, nešūpojas kā agrāk, kad vēl nebija pieejami datori. Tādējādi bērns vairs nav tik labā kontaktā ar ķermeni, un tas izskaidro, kāpēc bērni mūsdienās kļūst apaļīgāki, bieži ir noguruši, samazinās arī koncentrēšanās spēja.»

Tomēr ķermenis jogā tiek uztverts kā liela dāvana, kas jākopj. Tas saistīts ar mūsu prātu un to, kā mēs jūtamies. Nodarbojoties ar jogu, jau no bērna vecuma cilvēks iemācās izjust savu ķermeni un akceptēt to neatkarīgi no standartiem, ko pieprasa apkārtējā vide. Tā bērns pamazām kļūst pārliecinātāks par sevi, un tas dod visaptverošu drošības izjūtu arī citās dzīves jomās.

Trenē koncentrēšanos un māca atrast mieru

Atšķirībā no pieaugušo jogas, bērniem tā ir īslaicīgāka – pozas tiek izpildītas, sākot no 20 sekundēm līdz minūtei atkarībā no bērnu vecuma, līdz ar to arī uzmanības koncentrēšanas spējas. Šo prasmi bērnam ir svarīgi iemācīties, lai kaut ko apgūtu skolā un bērnudārzā. Sākumā bērnam, kas nav radis pie fiziskām aktivitātēm, koncentrēties var būt grūti. Datorspēlēs darbība notiek samērā īsu laiku, bet joga prasa koncentrēšanos ilgāku laiku. Bērns dziļi koncentrējas, jo jogā jāiesaista gan ķermenis, gan prāts, un tā viņam pazūd laika un telpas izjūta – rodas bērna iekšējais miers, kas savukārt veicina drošības izjūtu.

Citi lasa

Zane Timpare

Uzturs

Kāpēc tieši vakarā tik ļoti gribas ēst? Padomi un receptes, ja vēlies notievēt

Marta Kalniņa

Slavenības

«Traki. Tā notiek pirmo reizi.» Račs pēkšņi paziņo ka «bet bet» koncerts šodien Ventspilī nenotiks

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Tā var nebūt visu laiku, bet bērns ir iemācījies un zina, kā šo mieru atrast, kad tas nepieciešams, piemēram, satraukuma brīžos.

Parasti jau savu skatījumu uz dzīvi iekrāsojam caur mūsu piedzīvoto un emocijām, kas mēdz būt arī ne visai patīkamas, tāpat ir arī bērniem. Piemēram, zīdainis, kurš vēl tik labi neizjūt laiku, varbūt uz brīdi bijis atstāts viens un juties pamests, un varbūt vēlāk viņam šī izjūta saglabājas. Sākot nodarboties ar jogu un meditēt, bērns intuitīvi apjauš, ka var pārtraukt šo izjūtu, vienkārši elpojot un izbaudot šo procesu, kas viņu vedīs tuvāk apziņai par savu veselumu un saistību ar mūžīgumu, tādējādi ļaujot nomierināties.

Joga kā rotaļa

Jogā tiek atmodināts visaptverošs garīgums, pat nesaistot to ar reliģisku praksi, vienkārši pamazām bērnā tiek atmodināta interese par meditatīvo miera stāvokli. Joga bērniem ir rotaļīga, viņi ieņem dažādas pozas, kas mazajiem parasti ļoti patīk. Bērniem nav grūti iztēloties sevi par čūsku, kaķi vai koku, viņi paši pat izgudro jaunas jogas pozas!

«Ja mācām bērnam govs-kaķa pozu, tad viņš jau ir tas kaķis vai govs!

Mums, pieaugušajiem, pie tā ļoti jāpiedomā, bet viņi jau dzīvo šajos tēlos!» stāsta Inga Strante.

Nodarbības laikā svarīgi vērot bērnu, un var pat viņam pielāgoties – piemēram, ja mēģinām vienu pozu, bet viņš pēkšņi grib citu, tad ļaut viņam, lai dara! Tā bērns jutīs, ka arī viņš var kaut ko izvēlēties, drīkst būt tāds, kāds viņš ir, un vienlaikus iemācīsies, kā labāk gūt mieru.

Arī pieaugušie var nodarboties ar jogu tikpat rotaļīgi, kā to dara bērni, un mūsu klātbūtne, darbojoties kopā, arī būs tas labākais, ko varam iedot bērnam. Joga kopā ar savu bērnu ir arī iespēja pieaugušajiem savā ziņā atgriezties bērnībā. «Arī mūsos joprojām vēl ir daudz no iekšējā bērna. Varbūt, to atmodinot jogas laikā kopā ar savu bērnu, sapratīsim, ka arī mūsu iekšējais bērns reiz ir juties sāpināts, un tad mēs varam sākt piedot sev, līdz ar to – dot vairāk bērnam,» stāsta Inga Strante. Daudzos jogas centros tiek piedāvātas jogas nodarbības māmiņām kopā ar bērniem.

Elpo kā balons!

Jogā liela nozīme ir pareizai elpošanai. Interesanti, ka bērni piedzimstot jau elpo pareizi – to var novērot, skatoties uz mazu zīdainīti: ieelpojot, viņa vēders izplešas, izelpojot – saraujas. Viņa mazais vēderiņš kustas uz augšu un uz leju, un tā pareizi būtu jāelpo ikvienam. Vēlāk, kad mūsu dzīvē ienāk traumatiskie piedzīvojumi, mēs iemācāmies elpot pilnīgi pretēji – sekli. Elpošana kļūst tāda, kāda tā ir, pēkšņi sabīstoties, – tad mēs parasti strauji ievelkam elpu un to aizturam krūtīs. Tā līdz ar katru pārdzīvojumu mēs sākam elpot pilnīgi otrādi – ieelpojot vēders saraujas, elpa vispār vairs nav dziļa, tā apstājas krūšu rajonā. Tas ir pilnīgi pretēji dabiskajam, un seklo elpošanu pat var pielīdzināt tādām kā neaprakstāmām bailēm.

Joga liek mums atcerēties, kā elpot dabiskā veidā, un to var trenēties arī bērni. Katra āsana jeb poza patiesībā ir iemesls elpot citādā veidā, nekā esam pieraduši trauksmainajā un stresa pilnajā ikdienā, – lai dzīvības enerģija jeb prāna tiek atlaista. Var nogulties uz muguras, uzlikt roku uz vēdera un just, kā vēders piepildās kā balons un kā līdz ar izelpu tas saplok – gluži kā balons, kad no tā izpūš gaisu. «Parasti ar bērniem nodarbības sākumā vai arī beigās noguļamies uz muguras, saliekam rokas uz vēdera un iedomājamies vēderu kā savas mīļākās krāsas balonu – kā tas piepūšas un kā noplok. Tā mēs strādājam ar elpu – varam arī ieelpot tā, ka ar katru ieelpu balons kļūst arvien lielāks un lielāks. Tad tas kļūst kā gaisa balons, un to savās domās varam palaist vaļā,» iztēlojas Inga Strante.

Bērni meditē?

Lai pieradinātu sevi meditēt, tas jādara regulāri, vēlams vienā laikā. Ar laiku jau bērns zina – ahā, tagad ir pienācis miera brīdis. Inga Strante zina stāstīt par bērnu, kas mācījies meditāciju, ik dienu ejot ārā zem koka uz spilventiņa meditēt. Katru dienu, kad beidza meditēt, viņš atrada zem spilventiņa mammas palikto cepumu. Kādu dienu puika nāca atpakaļ no meditācijas pēc ilgāka laika, un, kad mamma jautājusi, vai viņš cepumu ir atradis un apēdis, puika atbildējis, ka ne, jo ir atradis īsto saldumu un cepumu viņam vairs nevajag. Tas nozīmē, ka ar laiku varam iemācīties izbaudīt meditācijas gaitu, un tā sniedz patīkamas izjūtas arī bērnam.

Mazākiem bērniem meditācija parasti ir īslaicīga un var būt gan mierīga un relaksējoša, gan aktīvāka. Lai ķermenis ieietu mierīgā meditatīvā stāvoklī, bērni klausās mierīgu mūziku vai kādu stāstu.

Var likt bērniem iedomāties, ka viņi guļ pļavā vai skaistā pludmalē un izjūt saules vai smilšu siltumu, tā šajā procesā ir iesaistītas visas maņas.

Tas ilgst apmēram trīs līdz piecas minūtes, un ar to pietiek, lai gūtu labas sajūtas gan ķermenī, gan prātā un ar laiku pierastu pie tām. Skolas bērniem šāda īsa relaksācija pēcpusdienā palīdzēs atgūt spēkus, līdzīgi kā diendusa maziem bērniem.

Meditācija nebūt nav tikai klusa un mierīga, tā var būt arī ar kustībām un dziedāšanu. Ir, piemēram, mantru meditācija, kurā tiek skandētas mantras jeb skaņas – katra ar savu nozīmi. Mantru funkcija ir it kā virzīt prātu uz zināmu mērķi. Man nozīmē prāts, un Tra – virziens, un vārdi palīdz apzināti virzīt prātu uz miera stāvokli. Tomēr Inga Strante saka – ja šie vārdi liekas sveši, var skandēt arī sev zināmus vārdus latviešu valodā.

Prāts atpūšas

Reizēm jogas laikā bērnam var būt arī garlaicīgi. Tas nozīmē, ka viņa prāts atpūšas, un arī tas ir vajadzīgs gan bērnam, gan pieaugušajam. Inga Strante mūsu prātu nodēvē par mērkaķa prātu – tas visu laiku lēkā, līdzīgi kā mazs sunītis pavadā: iet, atrod vienu smaržu, otru, un tā viņš lēkā no vienas vietas uz citu. Bet mēs ar pavadu sunīti visu laiku velkam atpakaļ, tāpat arī prātu, dziedot mantras, meditējot un koncentrējoties uz savu elpošanu, velkam atpakaļ šeit un tagad, uz miera izjūtu. Tad prāts ir atslābinājies, to nepārslogo daudzās domas, kas prātā šaudās ik dienu. Tūkstošiem domu.

«Prāts mums ir dots kā kalps un palīgs dvēselei, tomēr patlaban mūsu sabiedrībā prāts sācis vadīt mūs gan katru atsevišķi, gan visus kopā. Kad prāts grib mūs vadīt, tas ved mūs šurpu turpu, un tad mēs nereti skrienam tam pakaļ tādā kā satraukumā; rodas pat bailes, un sev vairs neuzticamies. Bet mums jāklausa sava sirdsbalss, kas ir daudz daudz spēcīgāka, un, kad mēs tajā ieklausāmies un sākam lietot prātu, lai kalpotu šai iekšējai balsij, iekšējām vēlmēm, mēs esam daudz spēcīgāki, varam sasniegt lielākus mērķus,» stāsta Inga Strante. Bērnus mēdz nogurdināt papildu nodarbības un pulciņi pēc bērnudārza, un mēs, vecāki, neuzticamies bērna iekšējai balsij, ka viņš sevi atradīs pats. Tāpēc jāatstāj arī kāds brīdis bērnam vienam pašam, lai viņš var nedarīt neko un atmodināt sevī to, ko vēlas pats, un jogojot mazais to var atklāt.

Kad sākt?

Ir vecāki, kas grib, lai bērni jau no 2–3 gadu vecuma iet uz jogu, bet tad tā drīzāk kalpos komunikācijai ar citiem bērniem un varētu ilgt līdz 15 minūtēm. Šajā vecumā bērns tikai sāk atklāt savu ķermeni, bet īstā interese par jogu bērniem rodas ap četru piecu gadu vecumu. Tad viņiem to ir viegli uztvert, jo pirmsskolas vecumā bērni vēl dzīvo tēlu pasaulē.

Inga Strante iesaka – piemērotākais dalījums vecuma grupās bērniem ir līdz sešu gadu vecumam un no septiņu gadu vecumam līdz pusaudža vecumam, bet no aptuveni 13 gadu vecuma bērni jau var nodarboties ar jogu pieaugušo grupās.

Labākais laiks jogai

Par labākajām jogai tiek uzskatītas krēslas stundas jeb Amrita – rītos no plkst. 4 līdz 7 vai arī pēcpusdienās no plkst. 16 līdz 19. Tomēr, visticamāk, bērnus nemodināsim tik agri no rīta. Bērnudārzos un skolās labs laiks jogai ir arī priekšpusdienas. Labāk nesākt ar jogu uzreiz, tiklīdz bērns pārnācis no skolas vai no bērnudārza, bet piemēram, pēc vakariņām – tad var teikt, ka tagad desmit minūtes kaut ko padarīsim kopā.

Veidi, kā meditēt kopā ar bērnu mājās

• Viena no populārākajām mantrām ir Sat Nam, kas nozīmē iekšējā patiesība, un tās pamatdoma ir: «Mana patiesība ir mana būtība.» Mājās kopā ar bērnu var vienkārši dziļi elpot, līdz ar katru ieelpu skandējot Sat un ar katru izelpu – Nam.
• Var iedomāties kādu slikto domu, kas neliek mieru, dziļi ieelpot, un ļaut tai iziet no ķermeņa līdz ar izelpu. Tā var ieelpot un izelpot kopā ar bērnu, kamēr visas bēdas un rūpes ir prom.
• Meditējot skandējiet tādus kā buršanās vārdus: «Es esmu priecīgs, es esmu labs!» Parasti jau mamma un tētis mēdz bārties uz bērnu – nedari tā un nedari šitā! Vai tu vari vienreiz saņemties?!» Bet ar šiem buramvārdiem viņš pats var burties, ka ir labs un ka drīkst būt priecīgs! Var stāstīt bērnam, ka tā tiks aizburti sliktie pārdzīvojumi.
• Pēc laika piedāvājiet jogas nodarbību novadīt pašam bērnam – parasti bērnu jogas nodarbībās to grib visi!