Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ļoti enerģisks, impulsīvs, nepacietīgs, izklaidīgs, sapņains, haotisks, skaļš un trokšņains… Simptomi ir dažādi, bet tos visus vieno apzīmējums uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms jeb UDHS. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs skaidro, ka tie ir neirālās attīstības traucējumi un tieši saistīti ar smadzeņu nobriešanu. Ja pavisam konkrēti – prefrontālās garozas jeb pieres daivas attīstību un nobriešanu. Šī smadzeņu zona ir atbildīga par vadības funkciju, spēju kontrolēt emocijas, lēmumu pieņemšanu, plānošanu un domāšanu un nobriest pēdējā – pat līdz 25–30 gadu vecumam.
UDHS izpausmes
Par UDHS bērnu vecumā varētu norādīt šādi psiholoģiskie un uzvedības simptomi.*
Neuzmanība:
- Bērns rotaļās nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas (nepamana detaļas, neizlasa, nenoklausās uzdevumu līdz galam),
- Rotaļājoties nespēj ilgi fiksēt uzmanību (ir grūtības saglabāt koncentrēšanos kopīgās spēlēs, mācību stundās, sarunās vai lasot),
- Rodas iespaids, ka bērns nedzird, ko viņam saka (pat ja nav citu aktuālu kairinātāju),
- Bērns nespēj sekot norādījumiem un pabeigt uzsākto (sāk darbību, bet ātri zaudē koncentrēšanos, sāk nodarboties ar kaut ko citu),
- Bieži traucēta darba un rotaļu organizācija (grūtības plānot aktivitāšu secību, grūtības saglabāt kārtībā spēļu mantas vai darba materiālus),
- Bieži izvairās no mājas darbiem vai citām aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli (skolas uzdevumu pildīšana, garu tekstu lasīšana),
- Bieži zaudē priekšmetus, kas nepieciešami noteiktu darbību veikšanai (skolas piederumus, rakstāmlietas, grāmatas u. c.),
- Ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību (pusaudžiem – arī iekšējie kairinātāji, piemēram, nesaistītas domas),
- Ikdienas aktivitātēs ir aizmāršīgs.
Hiperaktivitāte:
- Bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nevar būt mierā, dīdās (knibina pirkstus, tirina kājas, klauvē ar roku vai kāju, bieži maina ķermeņa pozu),
- Pamet savu vietu, kad būtu jāsēž (nevar nosēdēt pie pusdienu galda, izrādes laikā),
- Bieži un nevietā sāk skriet vai kaut kur rāpties, kad tas nav atļauts,
- Bieži spēlējas pārmēru trokšņaini vai ir grūtības spēlēties klusumā,
- Ilgstoša, pārmērīga kustību aktivitāte, ko nevar ietekmēt sociālā situācija vai aizrādījumi (vienmēr kaut kur skrien kā motora dzīts, nespēj ilgi atrasties mierā).
Impulsivitāte:
- Bieži izkliedz atbildes pirms jautājuma formulējuma (nevar sagaidīt savu kārtu sarunā, pabeidz citu cilvēku teikumus),
- Nespēj stāvēt rindā, lai sagaidītu savu kārtu grupu rotaļās vai citās aktivitātēs,
- Bieži pārtrauc citus un iejaucas (piemēram, rotaļās vai sarunās),
- Bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar sociālo situāciju (grūtības uzturēt dialogu, grūtības runāt klusi).
Zēni – aktīvāki, meitenes – sapņainākas
Statistika liecina, ka zēniem UDHS diagnosticē trīs četras reizes biežāk nekā meitenēm. Savukārt, ja UDHS tiek atklāts tikai pieaugušā vecumā, to vienlīdz bieži atklāj gan vīriešiem, gan sievietēm. Iemesli šādām atšķirībām ir gan bioloģiski, gan hormonāli, gan sociāli konstruēti.
- Bioloģiskais aspekts. Interesanti, ka no dabas viedokļa sievietes ir vērtīgāks evolucionārs resurss nekā vīrieši, tāpēc lielākus eksperimentus ar novirzēm no vidējās normas daba atļaujas veikt ar vīriešiem. Tas nozīmē, ka puišiem ir lielāka iespēja tikt pie UDHS.
- Hormonālais aspekts. Pieres daivas attīstība un nobriešana abiem dzimumiem atšķiras. Sievišķie dzimumhormoni nedaudz paātrina šīs smadzeņu zonas attīstību. To labi var redzēt skolā, kad pubertāte vēl nav sākusies, bet dzimumhormoni jau sāk darboties, – meitenes strauji izaug un kļūst nopietnas, bet puiši vēl ir mazi un joprojām bērnišķīgi. Iestājoties pubertātei, meitenes no bioloģiskā aspekta var palikt stāvoklī un kļūt par mātēm, un, tā kā bērna aprūpē vadības funkcija ir ļoti vajadzīga, pieres daivas straujāka nobriešana ir nepieciešamība. Atšķirības puišu un meiteņu uzvedībā saglabājas līdz brīdim, kad pieres daiva nobriest pilnībā.
- Sociāli konstruētais aspekts. Sabiedrības gaidas pret puišiem un meitenēm atšķiras. No puišiem gaida lielāku aktivitāti, pieļauj lielāku agresivitāti, savukārt no meitenēm – ka viņas ir mierīgākas un pacietīgākas. Šajā ziņā skolas vide vairāk piemērota meitenēm, bet puišiem iekļauties skolā ir grūtāk.
Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs norāda, ka arī UDHS simptomi meitenēm un puišiem atšķiras. «Puišiem vairāk novēro hiperaktivitāti, impulsivitāti un uzvedības traucējumus, viņi biežāk traucē skolotājai, un tas liek vecākiem meklēt palīdzību pie speciālistiem – attiecīgi UDHS biežāk atklāj tieši zēniem. Meitenēm ar UDHS biežāk izpaužas neuzmanība, piemēram, meitene spēj stundas laikā mierīgi sēdēt, bet viņai ir nenoturīga uzmanība, viņa par kaut ko sapņo, nevis domā par mācību vielu. Tāda meitene netraucē skolotājas darbu, viņa saņem zemāku atzīmi, nekā varētu saņemt, jo kognitīvās spējas un intelekts nav zemāki, bet ir grūtības koncentrēties mācību vielas apguvei. Meitenei, kas netraucē skolotājai, neliek arī meklēt palīdzību pie psihiatra, līdz ar to UDHS netiek atklāts vai to atklāj krietni vēlāk.»
Iemesli – ģenētiski, iedzimti un vides ietekmē
UDHS iemesli biežāk ir ģenētiski noteikti vai iedzimti. «Iedzimti iemesli aizsākas jau grūtniecības laikā, un tie var ietekmēt pieres daivas nobriešanas tempu. Riska faktori ir arī ilgstošas dzemdības, hipoksija (skābekļa trūkums dzemdībās) un mātes smēķēšana grūtniecības laikā.
Liela nozīme ir videi, kurā attīstās bērns pirmajos divos dzīves gados.
Riska grupā ir priekšlaikus dzimušie bērni, bērni ar citiem nervu sistēmas attīstības traucējumiem (autiskā spektra traucējumiem, intelekta attīstības traucējumiem, specifiskiem mācīšanās traucējumiem, hroniskiem tikiem u. c.), kā arī tad, ja kādam no vecākiem ir UDHS. Tiesa, jāuzsver, ka Latvijā UDHS pieaugušajiem praktiski nav atpazīts, bet nenozīmē, ka tā nav. Par to, ka arī viņiem varētu būt šāds traucējums, vecāki nereti uzzina tikai tad, kad šo diagnozi oficiāli nosaka viņu bērniem. Sākot lasīt un interesēties par bērna vajadzībām, vecāki atklāj, ka daudzi simptomi piemīt arī viņiem,» norāda psihiatrs.
Kāpēc agrāk nebija, bet tagad šo diagnozi nosaka tik daudziem bērniem? Ņikita Bezborodovs skaidro, ka mūsu smadzenes nav sākušas attīstīties citādi, bet ir mainījušās sabiedrības vajadzības. «Mūsdienās ir pieaugušas prasības pret vadības funkcijām. Mēs gaidām, ka cilvēki spēs veikt noteiktas funkcijas arvien labāk, būs precīzāki, spēs koncentrēties ilgāk. Pirms 100–200 gadiem šādu vajadzību nebija. Tirgotājs, kam bija jāveic darba uzdevumi, labi tika galā ar tiem arī tad, ja viņam bija UDHS. Šobrīd, ja bērns nespēj koncentrēties, apvaldīt impulsu un demonstrēt ļoti labas vadības funkcijas, sabiedrība kļūst mazāk toleranta.
To, ko agrāk vienkārši sauca par ļoti aktīvu bērnu, tagad sabiedrība nepieņem un piešķir diagnozi.
Ne mazāk svarīgs aspekts ir vide, kas mūsdienās ir mainījusies. Vadības funkciju visbūtiskāk ir trenēt bērna pirmajos divos trijos dzīves gados. Diemžēl šajā vecumā daļa vecāku bērnā šīs funkcijas netrenē, bet bērna nomierināšanai piedāvā ekrānsaturu. Lai skatītos ekrānsaturu, smadzenēm nav jāiedarbina vadības funkcijas. Bērns ar UDHS var sēdēt pie multenes vai datorspēles stundām ilgi, bet skolā viņš nosēdēt nevar, jo tur ir jākoncentrējas. Kamēr bērns mazs, viņa nespēja koncentrēties problēmas parasti nerada, bet, nonākot skolā, to no viņa gaida. Sākas grūtības ar mācībām un konflikti ar klasesbiedriem un skolotājiem. Kopumā tas nozīmē, ka ar laiku mums būs arvien vairāk bērnu ar UDHS. Un visdrīzāk skolas sistēmai būs jāpielāgojas gan formā, gan saturā, citādi var prognozēt, ka mums būs arvien vairāk bērnu, kam nepieciešama īpaša palīdzība skolā,» ir pārliecināts bērnu psihiatrs.
Diagnostika pēc simptomiem
Ja bērnam ir UDHS, simptomi izpaužas visu laiku un visos apstākļos – mājās, skolā, bērnudārzā, pulciņā, ārpusskolas aktivitātēs utt. UDHS ir klīniskā diagnoze un balstās spējā atpazīt simptomus – uzmanības koncentrēšanas un noturēšanas grūtības, impulsivitāti un hiperaktivitāti, grūtības bremzēt emocionālos impulsus.
Ņikita Bezborodovs skaidro, ka UDHS diagnozi pavisam maziem bērniem nenosaka, jo uzvesties impulsīvi mazuļa vecumā ir normāli.
«Visiem bērniem agrīnajā vecumā pieres daiva vēl nav nobriedusi un pilnvērtīgi neveic vadības funkcijas. Mazs bērns vēl neprot valdīt impulsus un emocijas: ja viņš ir apvainojies, tad raud, ja dusmīgs – kliedz. Līdz ar to divu triju gadu vecumā, balstoties uz simptomu atpazīšanu, ir grūti noteikt, vai bērnam ir UDHS vai nav, jo kopumā daudziem maziem bērniem ir šādas grūtības un tas ir saistīts ar normālu attīstību. Ap četru piecu gadu vecumu klīniskā aina kļūst skaidrāka, bet sešu septiņu gadu vecumā – vēl skaidrāka,» skaidro psihiatrs, uzsverot, ja bērnam ir izteikts UDHS, grūtības kontrolēt impulsus varēs pamanīt jau pusotra gada vecumā. «Bērni ar izteiktu UDHS arī agrīnā dzīves posmā ir kustīgāki, aktīvāki, ar lielākam grūtībām kontrolēt impulsus. Vislielākās grūtības sāk izpausties izglītības vidē, jo ģimene tomēr cenšas izrādīt bērnam nepārtrauktu uzmanību un koriģēt viņa uzvedību. Vēl izteiktāk UDHS izpaužas, kad sākas strukturētākas mācības – pirmskolā vai sākumskolā. Tas ir tipiskākais laiks, kad bērns tiek atvests pie psihiatra ar aizdomām par UDHS.
Kāpēc ir svarīgi noteikt diagnozi? Pirmsskolas vecumā diagnozei tik lielas nozīmes nav, jo Latvijā pirmsskolas izglītības iestādēs pašlaik nav īpašas izglītības programmas bērniem ar UDHS. Uzsākot skolas gaitas, bērniem ar UDHS būtu jānodrošina individuāls mācību plāns un atbalsta pasākumi mācību iestādē. To var noteikt mācību iestāde pati, bet diagnoze ir svarīga, lai pareizi saprastu bērna mācīšanas grūtību īsto iemeslu, kā arī, ja nepieciešams, nodrošinātu ārstēšanu.»
Metodes, ar kurām nosaka UDHS
UDHS klīnisko diagnostiku veic bērnu psihiatrs vai bērnu neirologs, un to nosaka pēc konkrētiem simptomiem.
«Nav kādu konkrētu analīžu, kas apliecinātu diagnozi UDHS.
Turklāt tā nav slimība, bet sindroms, kas katram var izpausties nedaudz atšķirīgi. Ir vairāki simti gēnu, kas saistīti ar paaugstinātu UDHS risku, taču katra šī ģenētiskās variācija neizraisa UDHS, tikai nedaudz palielina risku. Mums visiem ir šie gēni, bet – kādam mazāk, kādam vairāk. Ja šo gēnu ir daudz, tas izpaužas kā UDHS. Dažreiz, noskaidrojot diagnozi, ārsti nosūta bērnu uz papildu izmeklējumiem, piemēram, veic miega encefalogrammu, lai izslēgtu epilepsiju. Papildu izmeklējumus veic, lai izslēgtu citas diagnozes, nevis apstiprinātu UDHS,» skaidro bērnu psihiatrs.
Ārstēšanas iespējas
Ja bērnam ir UDHS, milzīga nozīme ir vecāku un pedagogu izpratnei, kas tas ir par traucējumu un kā ar to sadzīvot, kā pielāgot sadzīvi, ikdienu, kādas aktivitātes ieviest bērna dzīvē, kā saplānot dienas režīmu un ikdienas slodzi, tajā skaitā regulējot viedierīču lietošanas biežumu un ilgumu.
Nākamais solis ir psiholoģiskais atbalsts. Latvijā tiek īstenota programma STOP 4–7, kas paredzēta 4–7 gadus veciem bērniem uzvedības problēmu novēršanai, palīdzot apgūt sociālās prasmes, kas tieši saistītas ar dusmu kontroli un uzvedības problēmu novēršanu.
Ir arī pieejama efektīva medikamentozā terapija. «Visā pasaulē izmanto medikamentus ar aktīvo vielu metilfenidātu, kas stimulē prefrontālo garozu. Kamēr zāles darbojas, tās palīdz bremzēt impulsus, palīdz bērnam nosēdēt, koncentrēties.
Pētījumos pierādīts, ka šīs zāles ir efektīvas bērniem no sešu gadu vecuma (tas arī sakrīt ar skolas gaitu uzsākšanu).
Izlemjot par zāļu lietošanu, ārsts var noteikt papildu izmeklējumus. Bērniem līdz skolas vecumam visbiežāk izmanto ārstēšanas metodes bez medikamentiem, sadarbojoties pieaugušajiem, pedagogiem un ikdienā pozitīvi motivējot bērnu,» stāsta Ņikita Bezborodovs.
Ģimeņu pieredze
Pieredzē dalās Inese, divu dēlu mamma:
«Abiem dēliem ir UDHS (viņiem ir četrarpus gadu starpība), un katram bija savas izpausmes. Taču to, ka bērniem varētu būt iedzimts UDHS, patiesībā mēs būtu varējuši konstatēt, pavērojot vectēvu, – tagad saprotu, ka viņam bija klasiski UDHS simptomi. Tikai vēlāk, lasot izglītojošo literatūru, uzzināju, ka UDHS var pārdzimt no vecākiem vai vecvecākiem, kā tas bija mūsu gadījumā.
Audzinot vecāko dēlu, likās, ka mums mājās ir vesela futbola komanda. Jau no agrīna vecuma bija sajūta, ka jātiek galā ar dumpiniecisku pusaudzi. Lai ko mēs, vecāki, teiktu, pirmā atbilde bija: «Nē, nedarīšu!» Dēls bija kā atspere, regulāri bija traumas, naktīs negulēja, bija hiperjutīgs attiecībā pret apģērbu – vilku tikai eko kokvilnas drēbītes, jo no citiem audumiem viņam regulāri bija kontaktalerģija. Dēls bija ļoti, ļoti neuzmanīgs un aktīvs.
Bērnudārzā kopumā bija disciplinēts un pozitīvs, taču uzdotos uzdevumus vienmēr izpildīja pa savam.
Zināšanu līmenis bija atbilstošs vecumposmam, tikai puika bija superaktīvs un spītīgs.
Bērnudārza vecumā bijām pie neirologa un psihologa, kuri teica, ka bērnam nav UDHS, bet mums kā vecākiem ir pārāk augstas gaidas un prasības, un, ja bērnam dos vairāk privātās telpas, viss būs labi. Lai palieto vitamīnus un zivju eļļu. Tas, protams, situāciju neuzlaboja.
Viss kļuva trakāk, kad piedzima jaunākais brālis. Dēls kļuva ļoti greizsirdīgs, un regulāri uznāca dusmu lēkmes utt. Taču, par laimi, tas viss tika demonstrēts mājās, bērnudārzā konfliktsituācijas ne reizi nav bijušas. Tad pienāca 1. klase, kad skolotāji vērsa uzmanību, ka puika stundās neklausās, mājās ar milzīgām grūtībām pildījām mājasdarbus, jo nespēja koncentrēties, atcerēties vienkāršas lietas… Tā nomocījāmies līdz 3. klasei, kad strauji pasliktinājās vērtējumi skolā, sāka rasties robi zināšanās. Tad atkārtoti vērsāmies pie speciālistiem.
Neirologs un psihologs teica, ka bērnam nav UDHS, taču mēs pieņēmām lēmumus tikties ar psihiatru, kurš apliecināja, ka dēlam tomēr ir UDHS.
Uzsākām medikamentozo terapiju, un daudzas problēmas atrisinājās par 70 procentiem. Komplektā ar individuālo atbalsta plānu skolā un darbu mājās dēls pat ir spējis ieņemt pirmo vietu klasē vidējās atzīmes ziņā.
Jaunākajam dēlam pirmās UDHS pazīmes novēroju jau zīdaiņa vecumā – naktī modās ik pēc divām stundām, raudāšana pārgāja histērijā, pēc zīdīšanas bērns vienmēr deva ziņu, ka ir pabeidzis ēst, iekožot man krūtī. Kad sāka staigāt, pusotra gada vecumā vecākajam brālim ne no šā, ne no tā regulāri sita ar pirmo mantu, kas pagadās (toreiz lielākoties bija koka rotaļlietas), regulāri demonstratīvi piečurāja paklāju, vēlāk es varēju aizmirst par pastaigām, kad bērns brauc ar riteni, jo katru reizi bija sajūta, it kā man būtu jānotur formulas braucējs, – tas bija kaut kāds ārprāts… Absolūti nepakļāvās nekādiem noteikumiem. Varējām arī aizmirst par normālu zobārsta apmeklējumu vai asinsanalīžu nodošanu. Tas viss beidzās ar pamatīgu traci, vairāku cilvēku iesaisti, lai noturētu bērnu, vai ar regulārām un dārgām anestēzijām, lai salabotu zobus. Taču šīs izpausmes nebija kā kopums, bet atsevišķi elementi, tāpēc tik agrā vecumā ir grūti noteikt UDHS, jo izpausmes pārklājas ar divgadnieku vai trīsgadnieku krīzi.
Uzsākot bērnudārza gaitas, tomēr sapratām, ka jaunākajam dēlam arī ir UDHS, jo citi bērni regulāri tika iespaidoti fiziski, piemēram, ja kaut kas nepatika, otram bērnam iesita vai pagrūda viņu, dēls nespēja nosēdēt pie galda, lai pildītu darbiņus. Sākās arī citu bērnu vecāku sūdzības un draudi par bāriņtiesu, policiju utt.
Arī mājās, kad bērns bija dusmu pilns, mūsu virzienā varēja lidot nazis vai cits bīstams priekšmets.
Jebkura atkāpe no rutinēta ikdienas procesa atstāja negatīvu ietekmi. Sākās regulāras tikšanās ar bērnudārza pārstāvjiem, kuri paši pauda, cik bezspēcīgi ir, jo (it kā) neesot risinājuma, un lūdza bērnu ātrāk izņemt no bērnudārza, līdz kādā brīdī aicināja padomāt arī par piemērotāku izglītības iestādi jeb speciālo bērnudārzu.
Tas viss būtiski samazinājās, kad dēla piecu gadu vecumā pieņēmām lēmumu uzsākt medikamentozo terapiju, jo bijām pamatīgi noguruši un izmisuši, gadiem piedzīvojot izglītības iestāžu bezspēcību vai negribēšanu sniegt atbalstu šādu bērnu integrēšanai vispārizglītojošajās izglītības iestādēs. Mēs bijām iebiedēti no sabiedrības puses, katrā aicinājumā tikties saskatījām potenciālu uzbrukumu, ar beigtu nervu sistēmu, ar gandrīz pieņemtu lēmumu šķirties, ar vainas apziņu, bezspēcību tikt galā ar bērnu, lai gan darījām visu savu iespēju robežās. Arī ar otru dēlu medikamenti palīdzēja situāciju normalizēt.»
Stāsta Sandra Kļaviņa, 6 gadus veca dēla mamma, Latvijas UDHS biedrības dibinātāja:
«Manam dēlam ir UDHS un autiskā spektra traucējumi (augsti funkcionējošs autisms jeb Aspergera sindroms). Lielākie izaicinājumi – emociju, impulsu un uzvedības kontroles grūtības. Atskatoties atpakaļ, jāteic, ka patiesībā dažādas pazīmes sāka parādīties jau drīz pēc dzimšanas.
Bērns gribēja visu darīt ātrāk – gan fiziskās attīstības posmi, gan trīsgadnieku krīze sākās ātrāk nekā citiem bērniem.
Tiklīdz dēls sāka staigāt, pievienojās arī hiperaktivitāte un nepārtraukta skriešana no vienas vietas uz citu, vēlme visu darīt ātri, ātri, nespēja nosēdēt vienā vietā, jo viss ātri apnika, bija jāskrien tālāk un jāmeklē vai jādara kaut kas jauns. Vēlāk parādījās arī hiperfokuss un izteikta sensorā jutība. Dēla reakcija uz jebko, kas viņam nepatīk, neapmierina, nenotiek pēc viņa iedomātā scenārija, neatbilst tā brīža vēlmēm, nav iepriekš izstāstīts, pārrunāts, papildus spēcīgajām emocijām un standarta noliegumam (nē, neiešu, nedarīšu, nepatīk, negribu!) ir skriešana prom.
Ar katru gadu uzvedība dārziņā pasliktinājās. Puika atteicās izpildīt prasīto, nespēja sagaidīt savu kārtu, vēlējās, lai viss notiek pēc viņa prāta un tieši tad, kad viņš to vēlas… Mūsu dzīve mainījās uz visiem laikiem, kad dēlam palika pieci gadi. Pirmais apmeklētais psihiatrs jau pirmajā vizītē teica, ka manam bērnam ir UDHS. Kad sāku meklēt informāciju, konstatēju, ka latviešu valodā pārsvarā bija pieejama informācija par autiskā spektra traucējumiem, bet par UDHS tā bija ierobežota. Domājot par sava bērna nākotni, kopā ar citu mammu radās doma, ka jāveido Latvijas UDHS biedrība, kas aptvertu gan vecākus, kuriem ir bērni ar UDHS, gan pieaugušos ar UDHS, lai vismaz mēģinātu aktualizēt informāciju un sabiedrības izglītotību par šo diagnozi un iespēju robežās uzlabotu dzīves kvalitāti cilvēkiem ar UDHS.
Jo ikviens bērns ar UDHS kļūs par pieaugušo, un mēs kā vecāki vēlamies, lai mūsu bērni būtu pieņemti un laimīgi, tāpēc darīsim visu savu iespēju robežās, lai to nodrošinātu.»
