Pamests, bet dzīvs – glābējsilīšu noslēpumi

Nav tiesa, ka speciālu vietu anonīmai bērna atstāšanai radījusi mūslaiku trakā pasaule. Kā savulaik Madonas glābējsilītes atklāšanā teica katoļu priesteris Rihards Rasnacis, patiesībā glābējsilīšu pirmsākumi atrodami jau Bībelē. Kad senajā Ēģiptē piedzima pravietis Mozus, faraons izdeva pavēli nogalināt visus ebreju zēnus. Baidoties faraona pavēles, Mozus vecāki savu mazulīti ieguldīja šķirstā un palaida Nīlas straumē. Daudzās Bībeles ilustrācijās Mozus ir ierušināts sedziņā un ielikts pītā groziņā. Tādu vecāki viņu novēlēja dzīvei. Faraona meita pamanīja zēnu, izglāba viņu un uzaudzināja faraona pilī.

Tātad Mozus varētu būt pirmais glābējsilītes bērns – nezināmu vecāku pamests un pēcāk atrasts bērns jeb atradenis. Kas zina, varbūt tieši šī Bībeles stāsta iedvesmots Romas pāvests Inocents III jau 12. gadsimtā rosināja palīdzēt mātēm, kuras nespēj pašas uzņemties rūpi par saviem jaundzimušajiem, bet vienlaikus grib, lai viņi tomēr dzīvo.

Tolaik Romā mātes savus jaundzimušos meta upē.

Citi lasa

Agnese Meiere

Attiecības

Latviete Inga par savu laulību Malaizijā: Dubultā dzīve vīriešiem šeit šķiet normāla

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Redzot, cik daudz bērnu zvejnieki atrod savos tīklos Tibras upē, 1198. gadā ar Inocenta III gādību Romā baznīcās, slimnīcās un bērnunamos izvietoja speciālus atradeņu ratus. Rata darbība bija ļoti primitīva: bērniņu tā ārpusē ievietoja gultiņā un ratu iegrieza. Bērns bija prom – ieritēja vietā, kur viņu atrada un izglāba. Šāda iespēja mazuli pamest bija izplatīta arī viduslaikos. 

Mūsdienās katrai valstij ir savs stāsts un sava sistēma, kas un kā gādā par glābējsilītēm un kur tās atrodas. Daudz glābējsilīšu ir Vācijā, turklāt tur jau vairākus gadus ir iespējamas konfidenciālās dzemdības: sieviete slimnīcā slēgtā aploksnē atstāj informāciju par savu identitāti un atsakās no bērniņa, bet viņš šo aploksni var saņemt, kad sasniedzis 18 gadu vecumu. Polijā glābējsilītes izvietotas Katoļu baznīcas starptautiskas organizācijas Caritas paspārnē un visbiežāk atrodas māsu klosteros. Ķīnā glābējsilītes atvēra un pēc laika sāka slēgt, jo tajās ievietoja pārāk daudz bērnu – pārsvarā ar dažādām iedzimtām vai hroniskām slimībām, jo tur nav valsts atbalsta ģimenēm ar slimiem bērniem.

Neparasts ir ASV glābējsilīšu stāsts. Tur šo mazuļu glābšanas vietu izveidotāja ir kāda meitene, kas savai mammai piedzima pēc izvarošanas.

Diemžēl mamma meitiņu pameta slimnīcā jau pāris stundu pēc dzimšanas.

Vēlāk meiteni adoptēja, un viņas mīlošā ģimene izveidoja glābējsilītes. Mūsdienās anonīma vieta bērna atstāšanai ir arī daudzās citās pasaules valstīs – Itālijā, Ungārijā, Dienvidāfrikā. Beļģijā, Čehijā, Austrijā, Šveicē, Slovākijā, Japānā, arī Krievijā utt. 

Bez aplausiem un šampanieša

Latvijas glābējsilīšu stāstam ir jau desmit gadu gara vēsture. Viss sākās 2006. gadā, kad Latvijā viena gada laikā atkritumu tvertnēs, vārtrūmēs, akās un zaru kaudzēs atrada 11 jaundzimušus un izmestus bērnus. Kaut kas bija jādara – jādod iespēja bērniem dzīvot pat tad, ja vecāki viņus nevēlas paturēt.

Iedvesmojoties no Čehijas piemēra, glābējsilītes projektu Latvijā uzsāka īstenot Ungārijas farmācijas uzņēmuma Gedeon Richter pārstāvniecība Latvijā. Čehijā tolaik bija jau 18 vietas bērna dzīvībai un kopumā tika plānots izveidot 70 – pa vienai katra administratīvā rajona centrā. Iemesls šādu vietu ierīkošanai Čehijā bija situācija, ka vidēji ik gadu tika atrasti 10 jau miruši zīdaiņi.

Sadarbībā ar Latvijas sabiedrisko attiecību kompāniju Divi gani kompānija Gedeon Richter 2007. gadā sāka virzīt glābējsilīšu izveidi Latvijā. Lai īstenotos šis projekts, sākotnēji izšķirošs bija Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas un juristes Solvitas Olsenas atbalsts, arī tagad jurista padoms ir nepieciešams diezgan bieži, un to brīvprātīgi sniedz advokāts Juris Beikmanis. Projekta īstenošanā ar patiesu ieinteresētību un atbalstu iesaistījās Rīgas bāriņtiesa, Iekšlietu ministrija – tā laika ministre Linda Mūrniece, atbalstu pauda arī tiesībsargs Romāns Apsītis.

Pagāja divi gadi, līdz 2009. gada 8. septembrī Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā, atklāja pirmo glābējsilīti – vēsturiski pie slimnīcas vārtiem jau ir bijusi šāda vieta. Pasākums bija aizkustinoši sāpīgs – nebija ne skaļu aplausu, ne šampanieša paukšķu, ne svinīgās lente griešanas. Lai žurnālisti varētu nofotografēt glābējsilītes darbības principu, tajā atkal un atkal lika rotaļu lācēnu, un atkal un atkal aiz tā aizvērās silītes durvis. Pirmās glābējsilītes atklāšanā izskanēja divas savstarpēji pretrunīgas cerības: būtu labi, ja šī silīte vienmēr paliktu tukša, bet vienlaikus – ideja sevi būs pilnībā attaisnojusi, ja te izdotos izglābt kaut viena bērna dzīvību.

Sabiedrības attieksme bija (un joprojām ir) nevienprātīga.

Cilvēki sašuta: kā tā drīkst – izveidot speciālu vietu, tā mudinot mātes pamest savus bērnus! Savu daļu negatīvisma deva arī tas, ka glābējsilītei tolaik vēl nebija šī skanīgā vārda: atklājot to sauca angliskajā Baby Box, bet tiešais tulkojums no angļu valodas – bērnu kaste – skanēja bezjūtīgi. Skanīgo un mīlīgo glābējsilītes vārdu pēc dažiem mēnešiem ierosināja Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija. Sākotnēji par pieņemamiem tika atzīti vairāki varianti: bārabērna šūpulītis, lullīte, dzīvības silīte, glābējsilīte un glābtuvīte, tomēr komisijas balsojumā par visveiksmīgāko apzīmējumu atzina tieši glābējsilītes vārdu.

Latvijā šobrīd ir astoņas glābējsilītes. Sākotnēji projekta ietvaros bija plānots izveidot piecas reģionālās glābējsilītes, taču atsevišķu pilsētu vadības izteica vajadzību arī viņu pilsētā šādu vietu izveidot – ne ar cerību, ka tur ieliks bērnu, bet lai domātu un runātu par iemesliem, kas sievietes pamudina uz šādu soli. Katrai glābējsilītei ir cits mecenāts, un tas parāda, ka vienalga, vai kompānija būvē ceļus vai darbojas farmācijas jomā, visi ir vienisprātis, ka dzīvība ir jāsargā.

Glābējsilīšu darbības izjustākais mērķis ir dot cilvēkam cerību, ka viņš nav viens, ka viņam var palīdzēt. 

Lai mudinātu sievieti pārdomāt bērna atstāšanas lēmumu un meklēt citus situācijas risinājumus, pie katras glābējsilītes ir izvietota informācija par to, kur visu diennakti iespējams zvanīt, lai saņemtu psiholoģisku un praktisku palīdzību. Katrs glābējsilītē ieliktais bērns ir apliecinājums, ka kaut kas ir palaists garām – sieviete nav saņēmusi atbalstu, lai tik skaudru lēmumu tomēr nevajadzētu pieņemt.

Pašlaik glābējsilītes atrodas Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Valmierā, Madonā, Daugavpilī un Rēzeknē, kur gan pagaidām slimnīcas pārbūves dēļ tā nedarbojas. Pēdējo glābējsilīti atklāja 2014. gadā Jelgavā, un tieši tajā ielikts pēdējais un, par laimi, šogad vienīgais mazulis. 4. marta naktī pulksten 1.00 tajā atstāta pāris dienu veca meitenīte – 2900 gramus smaga un 49 centimetrus gara.

Brīdis, kad izšķiras likteņi

Latvijā pirmā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā izvietotā, glābējsilīte, ir ražota Vācijā, bet visas pārējās tapušas tepat Latvijā, Ērenpreisa velosipēdu restaurācijas darbnīcā. Kā stāsta tās vadītājs Toms Ērenpreiss, katra glābējsilīte ir oriģināla – katra jāpielāgo konkrētajai vietai un apstākļiem –, un glābējsilīšu būve ir viens no visu laiku specifiskākajiem darbnīcas projektiem.

Toms kopā ar komandu ir inženieri, projektētāji, dizaineri, elektriķi, signalizācijas sistēmu montieri un uzstādītāji, arī metālapstrādes meistari, kas griež, frēzē un metina, kā arī būvnieki, kas glābējsilīti uzstāda. Toma darbnīcai kaimiņos atrodas autoserviss, un tur puiši esot sākuši spriest: diez kur viņi liek tik daudz baltu seifu? Toma darbnīcā tiek izdarīts viss tehniskais darbs, bet spilventiņus silītes iekšpusei sašuj viņa mamma.

«Man ir sajūta, ka izdarīta jēdzīga lieta,» saka Toms, atceroties, cik ļoti viņu bērnībā skumdināja katrs stāsts par miskastē atrastu zīdaini.

Glābējsilīte ir horizontālas durtiņas kādā nomaļā vietiņā slimnīcas vai tai tuvējas telpas ārsienā. Durtiņas var no ārpuses klusi atvērt un ielikt bērnu speciālā gultiņā ar augstām organiskā stikla malām. Kad durvis aizvērtas, tās no ārpuses atvērt vairs nav iespējams. Ja durtiņas atstātas puspavērtas, hidraulikas sistēma tās nepielūdzami aizver līdz galam. Tikko durtiņas ir ciet, slimnīcas iekšpusē atskan īpaša skaņa un iedegas trauksmes signāls. Pie mazuļa steidzas mediķi.

Kad slimnīcā atskan glābējsilītes signāls, no visām pusēm parādās ieinteresētas sejas. Pirmā doma: varbūt tā ir tikai regulārā skaņas signāla pārbaude? Ja iemesls tomēr ir mazulis, visi apzinās, ka ir klāt ārkārtīgi svarīgā vietā un laikā.

Te un tagad neatgriezeniski ir mainījušies vairāku cilvēku likteņi: kaut kur pa slimnīcas teritoriju dodas prom cilvēks, un neviens nezina, kas tobrīd plosa viņa prātu un sirdi. Savukārt šaipus sienai, slimnīcas siltumā, guļ mazs cilvēkbērns, kura mammai dzīvē ir noticis kaut kas ārkārtējs, un nav bijis neviena, kas viņu atbalstītu un palīdzētu atrast citu risinājumu. Mediķiem vienlaikus ir gan vilšanās un sāpes par to, ka vecāki nolēmuši bērniņu atstāt, gan prieks, ka viņš nolemts dzīvei un nu nonāks labās rokās.

Ja tobrīd nodaļā nav neviena kritiski slima bērna, uz mazo atradenīti raugos nāk viss nodaļas personāls – katrs grib paskatīties, pārģērbt, pabarot vai samīļot.

Mediķi pārbauda mazuļa veselību, noteiktā kārtībā nofotografē viņu un glābējsilītē kopā ar mazuli atrastās lietas. Par atradenīti paziņo bāriņtiesai un policijai – ja nu mazulis kādam nozagts. Informācija nekavējoties nonāk arī plašsaziņas līdzekļos.

Ja divu dienu laikā noskaidrojas, ka bērns nav pasludināts par pazudušu un nav zināmi bērna vecāki, viņam piešķir atradeņa statusu. Ja bērnam nav miesas bojājumu, ja kopā ar bērnu nav atstāti dokumenti, kas atklāj bērna vecākus, cilvēku, kurš ievietojis bērnu glābējsilītē, nemeklē.

Atrastajam mazulim slimnīca vai sociālais darbinieks dod vārdu un uzvārdu, piereģistrē viņu, lai iegūtu personas kodu, bet vecāku vietā paliek tukšas ailes. Atradenis.

Tālāk informācija par viņu tiek nodota Labklājības ministrijai, kuras paspārnē ir adopcijas gaita. Atradeņa statuss ļauj uzreiz uzsākt adopcijas procesu. Labklājības ministrija rindas kārtībā sazinās ar ģimenēm, kas gaida iespēju adoptēt zīdainīti. Ja ģimene piekrīt, bērniņš nonāk pie jaunajiem vecākiem drīz vien pēc viņa ievietošanas glābējsilītē. No slimnīcas bērnu izraksta tikai pēc rakstiska saskaņojuma ar bāriņtiesu.

Sākotnēji mazulis līdz pat sešiem mēnešiem nonāk ģimenē pirmsadopcijas aprūpē, vēlāk tiek lemts par adopciju.

Ne vienmēr visi satikšanās stāsti ir tūlītēji veiksmīgi. Ir glābējsilīšu bērni, kas dažādu iemeslu dēļ padzīvojas pie vairākiem iespējamiem vecākiem, līdz satiek savus īstos un mūžīgos.

Soli pa solim pārdomāts lēmums

Jaunākajam glābējsilītē ieliktajam mazulītim bija trīs stundas, viņš, visticamāk, bija dzimis mājās, vecākajam – divas nedēļas. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad glābējsilītē tiek ielikti arī vēl vecāki bērni no ģimenēm, kas jau nonākušas bāriņtiesu redzeslokā.

Pirmajā Latvijas glābējsilītē mazuli ieguldīja trīs mēnešus pēc tās atklāšanas. Ziemassvētkos – 23. decembrī ap pulksten 16 – durtiņas no ārpuses aizvērās aiz trīs dienas veca puisēna.

Todien raudāja visi, kas bija iesaistījušies projekta īstenošanā.

Mediķu rokās bija vesels, iznēsāts 3300 gramus smags zēns – kā Ziemassvētku dāvana: pamests, bet dzīvs. Viņam līdzās bija atstāta zīmīte, norādot, ka bērniņš dzimis 20. decembrī, tur bija uzrakstīts arī bērna svars, saņemtās potes un asinsgrupa. Vēl mazulim pūrā bija arī autiņbiksītes un pudelītes ar ēdienu. Uzrakstīts bija arī zēna vārds – Kristians. Iemesls, kālab bērns tiek atstāts, nebija norādīts. Jau pēc nedēļas bērniņš nonāca pirmsadopcijas aprūpē ģimenē.

Īpaši zīmīgs laiks Latvijas glābējsilīšu vēsturē ir 2014. gada vasaras saulgrieži – toreiz piecu dienu laikā glābējsilītēs atstāja trīs bērnus. Rīgas glābējsilītē ievietoja divus puikas – 20. jūnijā pulksten 14.15 un 21. jūnijā pulksten 16.55. Pirmo mazuli tolaik ievietoja arī Madonas glābējsilītē. 23. jūnijā pulksten 5.10 tajā atstāja gandrīz divas nedēļas vecu veselīgu puisēnu, kurš svēra pāri par četriem kilogramiem.

Kopā ar mazuli glābējsilītē bija ielikta zīmīte glītā, visticamāk, jaunas, akurātas sievietes rokrakstā – kad mazulis dzimis un cik daudz maisījuma apēd. Viņam līdzi bija jaunas un tīras drēbītes, saliktas spilgtā un stilīgā somā. Madonas slimnīcas darbinieki puisēnu iesauca par Jānīti un sargāja kā acuraugu.

Neviens precīzi nezina, kas savus bērnus atstāj glābējsilītē. Varbūt tās ir mammas, bet varbūt tēti vai omes. Varbūt tās ne vienmēr ir Latvijas sievietes – varbūt atbrauc no kādas tuvākas vai tālākas kaimiņvalsts. Glābējsilīšu bērni pārsvarā dzimuši mediķu gādībā – par to liecina, piemēram, jaundzimušā profesionālā nabassaites aprūpe. Ja šie bērniņi būtu pamesti jau slimnīcu dzemdību nodaļās, sabiedrība par to neuzzinātu.

Iespējams, mammām ir kāds būtisks iemesls, kāpēc viņas izvēlas glābējsilīti. Varbūt negrib nevienam skatīties acīs, atsakoties no sava bērna – negrib ne ar vienu apspriest savu izvēli, negrib sajust nosodījumu un negrib kaut ko parakstīt vai apliecināt. Iespējams, daļa sieviešu, kuru mazuļi vēlāk nonāk glābējsilītē, ir dzemdējušas anonīmi, sakot, ka pase palikusi mājās, vai nosaukušas svešu vārdu un uzvārdu. Varbūt dzemdējušas bērniņu ar savu īsto vārdu, bet no slimnīcas aizmukušas. Ne par to ir stāsts.

Stāsts ir par to, ka ir izglābta bērna dzīvība – viņš nav iemests atkritumu konteinerā vai ierakts zaru kaudzē.

Tomēr par daļu gadījumu zināma nojausma ir. Glābējsilītē ir atstāti vairāki bērni, kas piedzimuši izvarotām sievietēm. Kāda sieviete glābējsilīšu projektā iesaistītajiem cilvēkiem pirms tam rakstījusi, ka nespēs paskatīties uz savu dēlu, jo viņš atgādinās pārdzīvoto izvarošanu. Lēmumu pamest mazuli, visticamāk, biežāk pieņem sievietes, kas ir vienas, – bez mīloša un atbalstoša partnera, bez vecāku atbalsta. Tā ir bezizejas sajūta.

Bērniņus glābējsilītē mēdz atstāt arī sievietes ar smagām, neārstējamām slimībām – kādai mammai tūliņ pēc dzemdībām atklāja krūts vēzi pēdējā stadijā, solot sešu mēnešu dzīvildzi. Kāda cita smagi slima mamma, kurai jau bija pusauga puika un piedzima meitiņa, bija aprēķinājusi: pēc viņas nāves vecmāmiņa abus bērnus nespēs uzturēt. Meitiņu viņa ielika glābējsilītē.

Sievietes, kas nolēmušas bērniņu atstāt glābējsilītē, pirms tam mēdz anonīmi precizēt šīs iespējas nosacījumus – ir gadījumi, kad viņas atraksta elektronisku vēstuli. «Reiz kāda sieviete zvanīja uz manu tālruni. Tolaik vairāk nekā pusstundu sēdēju automašīnā ar ieslēgtām avārijas ugunīm, cenšoties sievieti atrunāt no bērniņa atstāšanas glābējsilītē,» atceras glābējsilīšu idejas iniciatore un īstenotāja, sabiedrisko attiecību kompānijas Divi gani vadītāja Laura Zvirbule. Tomēr viņa pārliecinājusies: lai arī sieviete noklausās visus ieteikumus situācijas risinājumam, viņa tomēr izdara tā, kā ir plānojusi.

No sarunas vai elektroniskā pasta vēstules paiet apmēram trīs mēneši, un glābējsilītē tiek ielikts mazulis. Visticamāk, tas ir mēnešiem ilgi soli pa solim pārdomāts lēmums. Nenotiek tā: gāju garām – ieliku.

Atgriezties pie mammas

Ja bioloģiskie vecāki pārdomā un glābējsilītē ielikto mazuli grib atgūt, jādodas un bāriņtiesu. Vislabāk to izdarīt jau divu nedēļu laikā, tomēr arī sešu adopcijas procesa mēnešu laikā bioloģiskie vecāki ar bāriņtiesas starpniecību joprojām vēl var mēģināt bērnu atgūt: priekšroka vienmēr tiks dota bioloģiskajiem vecākiem, nevis iespējamiem adoptētājiem.

Desmit gadu laikā pēc ielikšanas glābējsilītē pie saviem bioloģiskajiem vecākiem atgriezušies seši mazuļi.

Visi pārējie glābējsilīšu bērni ir adoptēti tepat Latvijā.

Savu aplamo, pārsteidzīgo vai kādu emociju vadīto soli mammas saprot jau pēc dažām stundām vai pat pēc dažām dienām, bet bāriņtiesā viņas visas ierodas pagalam izmisušas. Bāriņtiesai jau projekta pirmsākumos bija jāsaprot, ko šādās situācijās darīt: jābūt pilnīgai drošībai, ka bioloģiskajai mātei tiek atdots viņas bioloģiskais bērns – nevar taču ticēt uz vārda kādai viltvārdei! Lai mamma pierādītu, ka glābējsilītē atrastais mazulis ir viņas bērns, vajadzīga dzimšanas zīme un DNS analīze. Ja mamma ir atradusies, vienojoties ar mediķiem, viņai ļauj doties uz slimnīcu pie sava mazuļa un ēdināt viņu ar savu pieniņu.

Reiz kāda mamma pārdomāja, atgriezās jau pēc stundas pēc mazuļa ielikšanas silītē un pēc tam izdarīja visu, lai bērnu atgūtu – viņai bija gan bērna dzimšanas zīme, gan sava pase, viņa bija gatava veikt DNS analīzes, kas pierādīja, ka mazulis ir viņas bērns. Bāriņtiesas prasības sieviete izpildīja nedēļas laikā, un bērniņu atdeva mammai.

Gadās, ka sieviete piesakās uz bērnu, bet nav gatava DNS analīzēm un nevar uzrādīt nekādus dokumentus, kas pierādītu viņas saistību ar glābējsilītē ievietoto mazuli. Visticamāk, viņa patiesībā nemaz nav ielikusi bērniņu silītē, bet viņai šī mazuļa ir ļoti žēl vai arī sieviete ļoti, ļoti grib sev bērniņu, tāpēc mēģina sameloties, cerot, ka kāds noticēs un atdos citas sievietes pamesto. Tomēr tā tas nenotiek.

Reiz uz bāriņtiesu atnāca jauna sieviete un teica, ka ir ielikusi savu mazuli glābējsilītē. Sievietes stāsts bija skaudrs. Viņa kopā ar vīru un bērniem dzīvoja vīra vecāku dzīvoklī. Kad pasaulē nāca vēl viens mazulis, vīra vecāki pateikuši, ka viņiem vairāk vietas nav, un tas nekas, ka šis liekais ir viņu mazbērns.

Tieši vīratēvs bija mammīti vedis uz slimnīcu, lai viņa ieliek bērniņu glābējsilītē.

Vēlāk mamma pārdomāja un nāca uz bāriņtiesu interesēties, kā mazuli atgūt, lai sāktu atsevišķu dzīvi no vīra vecākiem. Mammai savu iztikas līdzekļu nebija. Sociālais dienests apmaksāja DNS analīzes, speciālisti izmēģināja visu iespējamo, lai ģimeni uzturētu emocionāli un palīdzētu bērniņam atgriezties ģimenē, bet… lai kā bērniņš gaidīja un gaidīja, savu bioloģisko mammu tomēr tā arī nesagaidīja. Viņa ar saviem DNS analīžu rezultātiem tā arī vairs neatnāca.

Ir zināms arī gadījums, kad sieviete ir dzemdējusi mazuli, reģistrējusi viņu, saņēmusi viņai pienākošos naudiņu, bet pēc tam ievietojusi bērnu glābējsilītē.

Neparasts gadījums tika piedzīvots Rēzeknē – tur glābējsilītē ievietoja mazuli kopā ar viņa dokumentiem. Arī šis mazulis atgriezās ģimenē – pie vecmāmiņas, jo vecākiem bērnu aprūpes tiesības bija atņemtas.

Ceļavārdu kaste – adoptētāju ziņā

Cik izglābto bērnu, tik glābējsilīšu noslēpumu dzīvības vērtībā. Kas zina, cik mirušu zīdaiņu gulētu atkritumu izgāztuvēs, ja Latvijā nebūtu šādu vietu bērna dzīvībai. Pie glābējsilītēm nav novērošanas kameru – vienīgais novērotājs ir paša prāts. Cilvēkam, kas mazuli ielicis, neviens neseko – seko tikai paša sirdsapziņa.

Daudziem glābējsilītēs atstātajiem mazuļiem pūrā līdzi ielikta sedziņa, autiņi, autiņbiksītes, cepures un zeķītes, arī pudelīte ar knupīti, krēms. Ir zīmītes par bērniņa dzimšanas laiku, datumu, svaru un garumu, arī norādes, kādu vārdu bērniņam būtu vēlams izvēlēties vai atvainošanās par to, ka nav bijis citas izejas un mazulis atstāts.

Ir arī vecāku vēlējumi bērniņam ar domu – esi laimīgs: tev viss būs labi, un par tevi parūpēsies labāk, nekā to varētu izdarīt es.

Reiz glābējsilītē tika atstāts bērniņš ar labi pamanāmu ģenētisku sindromu. Drēbītes – tīras un labas, mazulis sakopts, un klāt pievienota mīlestības pilna vēstule bērniņam ar atvainošanās vārdiem, cik ļoti viņš bija gaidīts un mīlēts, un kāpēc nācās viņu atstāt: diemžēl vecāku cerības uz veselu bērniņu nebija piepildījušās.

Visas kopā ar mazuli atstātās lietas tiek nodotas mazuļa adoptētājiem īpašā Ceļavārdu kastē. Tajā ir psihoterapeitu vadībā radīti ceļa vārdi glābējsilītes bērniem un jaunajiem vecākiem. Ja adoptētāji izvēlēsies reiz savam bērnam nodot šo kasti, tā viņam radīs iespēju meklēt savus īstos vecākus. Kastē ar mīlīga lācīša attēlu ir informācija par bērna pirmajiem dzīves mirkļiem, tajā atrodas divas vēstules: viena bērnam, otra – viņa adoptētājiem.

No šī gada katram glābējsilītes mazulim kopā ar Ceļavārdu kasti tiek dāvināts pirmo drēbīšu komplekts no SIA FriendFashion. Ja kopā ar mazuli glābējsilītē ielikta pudelīte, zīmīte no vecākiem, drēbītes vai kas cits, tas viss nonāk šajā kastītē. Tikmēr oficiālā informācija par katru glābējsilītē atstāto mazuli glabājas Labklājības ministrijas Adopcijas reģistrā. Iespējams, kādreiz, kad bērns jau būs pieaudzis, šīs informācijas kripatiņas viņam var noderēt, lai atrastu savus vecākus. Adoptētāji var izvēlēties, stāstīt vai nestāstīt atrastajiem mazuļiem par to, ka viņi reiz tīšām pazaudēti un tad laimīgi atrasti. Speciālisti iesaka atklāt bērniem patiesību.

Sabiedrisko attiecību kompānijas Divi gani vadītāja Laura Zvirbule šopavasar priecājās, ka valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā neviens mazulis glābējsilītē nav ielikts. Bet… maija beigās viņa saņēma skaudru īsziņu no kādas izmisuma pilnas topošās māmiņas. Sievietei ir divdesmit četri gadi. Viens bērniņš viņai jau ir, otrs tūliņ nāks pasaulē. Sieviete mazuli plāno atstāt glābējsilītē un īsziņā jautāja, kā to labāk izdarīt. Gaidāmā mazuļa tētis ir cietumā uz vairākiem gadiem un par draudzenes grūtniecību pat nenojauš. Abortam viņai nepieticis naudas. Vecāku sievietei nav, vecmamma, uzzinot par gaidāmo bērnu, pateikusi, ka pie viņas dzīvot nevarēs, drauga mamma ir invalīde. Viena viņa galā netikšot. Lai Dievs dod, ka sieviete atrod risinājumu un tuvāko nedēļu laikā neizskan vēsts, ka Latvijai ir par vienu glābējsilītes bērnu vairāk.

Ziņu aģentūra LETA

Glābējsilīte

Bērnu slimnīcas glābējsilītē atstāta aptuveni četrus mēnešus veca meitenīte 2