Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mans sapnis vienmēr ir bijis dzīvot siltā zemē, kur katru dienu spīd saule, blakus ir okeāns un ir iespējams baudīt dzīvi. Sapni izdevās piepildīt, un nu jau astoņus gadus ar ģimeni dzīvoju Marokā, kurā piedzima arī mana meita Mila Ofrana. Tā kā divpadsmitgadīgais dēls Alike dzimis Šveicē, varu salīdzināt grūtniecības un dzemdību norisi šajās visnotaļ atšķirīgajās kultūrvidēs.
Kāda priecīga ziņa!
Pirmkārt, abās valstīs ļoti atšķiras veselības aprūpes darbinieku attieksme pret dažādām pārbaudēm un analīzēm. Kad bija iestājusies pirmā grūtniecība, Šveicē bija jāveic kaudzēm analīžu, bet šeit, Marokā, analīzes īsti nevienu neinteresē – to nebija vispār! Šveicē, kur strādāju dizaina aģentūrā, visas pārbaudes un dzemdības apmaksāja apdrošināšana – viss nepārtraukti tika kontrolēts, mērīts un pārbaudīts. Marokā attieksme bija tāda: «Esi stāvoklī, kāda priecīga ziņa!» – un nekas vairāk īsti darīts netiek.
Otrās grūtniecības laikā mani apskatīja trīs reizes – pirmajā reizē apstiprināja, ka grūtniecība ir iestājusies, otrajā reizē, kura bija īsi pirms bērna dzimšanas, pateica, ka dzemdībām jau drīz vajadzētu būt, bet trešā reize bija tieši pirms dzemdībām.
Šāda attieksme raksturo marokāņu pieeju dzīvei kopumā – cilvēki ir reliģiozi, ļoti paļaujas uz Dievu un tic, ka viss būs kārtībā.
Marokā joprojām ir daudz ārkārtīgi lielu ģimeņu, daudz bērnu. Viņi neaizraujas ar pārbaudēm – kā būs lemts, tā būs! Šādai attieksmei pret dzīvi, protams, ir gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti, bet kopumā, manuprāt, paļaušanās uz to, ka viss būs kārtībā, ir ļoti nomierinoša. Protams, dzīvē gadās dažādi pārsteigumi, bet es bērnu gaidīju ļoti viegli, un viss galu galā bija kārtībā.
Labāk dzemdēju vienatnē
Gaidīju viegli, bet dzemdības bija ļoti smagas – abas reizes. Godīgi sakot, apbrīnoju to, cik daudz cilvēku staigā pa zemes virsu, jo man dzemdības bija ārkārtīgi sarežģīts un ilgs process. Tās ilga vairāk nekā 24 stundas.
Pirmajā reizē Šveicē epidurālo anestēziju saņēmu pat divas reizes – tik ilgas bija manas dzemdības.
Personāls abās dzemdībās bija ļoti laipns, un, tā kā man bija ļoti ilgas dzemdības, satikos ar daudzu maiņu darbiniekiem. Manuprāt, viņi ir izteikti cieņpilni pret ārzemniekiem, cenšas visu izdarīt pēc iespējas labāk.
Marokā izvēlējos dzemdēt privātā klīnikā, kur dzemdības izmaksāja ap 800 eiro, bet viss bija tīrs, skaists un labi aprīkots. Šveicē man dzemdībās blakus bija vīrs, bet Marokā tas nebija atļauts. Pret to man nebija nekādu iebildumu, jo, godīgi sakot, pēc pirmo dzemdību pieredzes otras puses klātbūtni nemaz īsti negribējās.
Manas dzemdības bija ļoti grūtas, un es tajās nesaredzēju neko skaistu – biju ļoti skaļa dzemdētāja, piekliedzu pilnu palātu, turklāt dzemdību laikā no ķermeņa iznāk viss.
Man nešķiet, ka vīrietim tajā visā būtu jānoskatās.
Otrajās dzemdībās bērnu no manis galu galā izvilka ar stangām, bija arī medicīnas personāla gulšanās uz mana vēdera – patiesībā viss, ko vien var iedomāties, lai tikai dabūtu bērnu ārā.
Neprasmīgs aborts jaunībā
Pēc pirmajām dzemdībām arī uzzināju, kāpēc tās bijušas tik smagas. Agrā jaunībā man Latvijā neprasmīgi veica abortu, un bija izveidojusies rēta, kam būtu vajadzējis atplīst vaļā, lai dzemdības noritētu veiksmīgi, bet tā nenotika. Kad jau bija pagājušas 24 stundas, tika sasaukts ārstu konsīlijs, un viens no ārstiem saprata, kas par lietu. Viņš šo rētu atplēsa, un nebija vajadzīgs ķeizargrieziens, kas tobrīd jau bija šķitis vienīgais risinājums.
Iepriekš nevienā apskatē neviens to nebija pamanījis, un arī man nebija pamata domāt, ka varētu būt palikusi šāda rēta.
Ja nebūtu šī aborta, abas dzemdības, iespējams, būtu vieglākas. Aborts tika veikts, kad man bija aptuveni 18 gadu un es vēl gāju skolā – kad par bērniem vēl neviens negrib ne dzirdēt. Tagad manas domas ir mainījušās, un uzskatu, ka abortus veikt nevajadzētu, jo, ja jau kāds ir pieteicies, tad ir pieteicies īstajā tam paredzētajā laikā, pat ja šis laiks nešķiet piemērots.
Ar berberu cilts metodēm
Visinteresantākais, ko piedzīvoju gaidību un dzemdību sakarā, notika neilgi pirms otrajām dzemdībām. Pēc otrās apskates, kad dzemdības jau bija pavisam tuvu, man paziņoja, ka bērniņš atrodas tūpļa guļā, tāpēc būšot jāveic ķeizargrieziena operācija.
Tā bija viena lieta, pret ko biju noskaņota patiesi kategoriski, – es nekādā ziņā nevēlējos, lai tiek veikts ķeizargrieziens.
Prasīju, vai tiešām nav kaut kas, ko iespējams darīt lietas labā.
Marokas pamatiedzīvotāju kopums ir berberu cilts, kuri Ziemeļāfrikā un Subsahāras Āfrikā dzīvojuši jau 20 000 gadu. Šobrīd Marokā dzīvojošie berberi ir nomadu cilšu pēcnācēji un joprojām piekopj tradicionālo medicīnu. Ginekoloģe, kura konstatēja, ka bērniņš dzemdē ir tūpļa guļā, aizsūtīja mani pie berberu ārsta, kurš, uzsējis man ap vēderu vairākus lakatus, dažu minūšu laikā ar to palīdzību apgrieza bērnu pareizajā pozā. Procesa laikā viņš skaitīja kaut kādus buramvārdus, un man tas viss ļoti patika.
Nākamajā reizē, kad aizgāju uz apskati, lai pārbaudītu, vai varu dzemdēt dabiski, viss jau bija kārtībā – bērniņš bija iegūlies ar galvu uz leju.
Otrajā reizē – bez bažām
Iespējams, ja Marokā dzimtu mans pirmais bērns, šeit ierastā pašplūsma un grūtniecības vadlīniju trūkums mani mulsinātu un pat biedētu, bet, tā kā aptuveni jau zināju, ko gaidīt, biju mierīga. Zināju, kādi vitamīni man jānopērk, ar ko jārēķinās.
Arī pirmās grūtniecības laikā es neapmeklēju kursus. Toreiz šķita, ka tam visam jānotiek dabiski, nedomāju par to, ka tas varētu būt grūti. Biju sapirkusi un sākusi lasīt grāmatas par bērna audzināšanu, bet ne par pašām dzemdībām. Biju pārliecināta, ka tas būs skaists process, tāpēc tam vairāk gatavojos tā mazliet naivi un romantiski.
Biju nopirkusi skaistas drēbes, uzkrāsojusi acis, vairāk domāju par to, cik man būs skaista frizūra un ka es noteikti nebūšu neglīta, nekopta mamma.
Iespējams, pie vainas ir tas, ka mums rāda tik daudz skaistu dzemdību bilžu, smukus katalogus uzgaidāmajās telpās. Neviens jau nerāda to, cik šausmīgi tas viss izskatās, kādi ir ķermeņa procesi.
Otrajā reizē gaidību laikā domāju: pirmajā reizē nemācēju, bet gan jau otrajā reizē būs citādi – es taču tagad zinu, kā tas ir. Šķita, ka tikai pirmās dzemdības mēdz būt grūtas. Maniem bērniem ir arī diezgan liela vecuma starpība – septiņi gadi. Biju arī pa šo laiku aizmirsusi, cik tas ir grūti. Bet, nē, man jau atkal bija smagi, un trešo bērnu noteikti nevēlētos. Man pat ārste teica, ka varbūt tomēr vairs nevajag, jo ir tik smagas dzemdības…
Viegla atkopšanās un pēcdzemdības
Lai cik grūtas bija dzemdības, atkopšanās bija ļoti viegla. Esmu daudzviet lasījusi, ka pēc vaginālajām dzemdībām ķermenim atkopties ir daudz vieglāk nekā pēc ķeizargrieziena operācijas, un jau trīs dienas pēc otrajām dzemdībām man viss bija kārtībā – varēju iet un darīt. Arī forma atgriezās ātri – jau pēc trim nedēļām biju atguvusi savu iepriekšējo veidolu.
No citām grūtniecēm biju dzirdējusi stāstus par sapampušām kājām un pūtītēm, man nekā no tā visa nebija, bija tikai vairāk enerģijas un radošuma.
Pēcdzemdību aprūpe Šveicē un Marokā ļoti atšķiras. Šveicē pie manis nāca uz mājām un pārbaudīja gan bērna veselību, gan to, kā atkopies mans ķermenis. Marokā, ja labi jūties, uzreiz vari iet mājās. Es gan klīnikā paliku vienu nakti, bet jau nākamajā rītā spriņģoju mājās. Tobrīd mums bija viesu māja, un vajadzēja uzņemt nākamos viesus. Nekādas pēcdzemdību apskates arī nebija.
Tā kā dzemdēju privātā klīnikā, tur vienkārši ej, izdari, samaksā, un viss. Tā teikt, čiks, un gatavs!
Man tas bija pilnīgi pieņemami. Varbūt, ja tas būtu pirmais bērns, šķistu, ka vajag to, vajag šo, bet ar otro bērnu uztvēru to tikpat viegli kā visi apkārtējie. Atceros, kā Šveicē pēc pirmā bērna piedzimšanas slimnīcā nepārtraukti spaidīju palīdzības pogu: atnāciet, palīdziet nomainīt pamperu, es nemāku! Vai arī – atnāciet, palīdziet pielikt bērnu pie krūts! Visu nakti māsiņas skraidīja, jau dusmīgas kļuva.
Vienā rokā bērns, otrā – ota
Skaidrs, kad kļūsti par māti pirmoreiz, pārņem šoks par to, ka vairs nav līdzšinējās brīvības. Man šķiet, ka šajā šoka stadijā biju pirmos trīs mēnešus. Principā pirmajos trijos gados brīvības nav, bet tad tā atgriežas. Tagad varu mazgāt matus, kad gribu, varu paņemt grāmatu un mierīgi palasīt. Bet ar otru bērnu Marokā jau uzreiz ļoti daudz gleznoju: pirmajos mēnešos vienā rokā turēju bērnu, otrā – otu. Tas bija patiešām skaists laiks un šo otro pēcdzemdību posmu padarīja ārkārtīgi radošu.
Sapratu, ka nevēlos būt mamma, kas runā tikai par putriņām, puņķīšiem un temperatūrām. Par šādām tēmām arī ar citām mammām sarunās īsti neielaižos.
Jā, bērns ir, bet viņš nav dzīves centrs: esmu arī es un mana radošā darbība, esmu arī sieva vīram, ne tikai mamma bērnam. 100% mammas loma mani nesaista. Man šķiet, ja mammai ir iespēja radoši izpausties, bērns viņai blakus jūtas labi.
