«Dzemdības bija diezgan smagas, un mazajai savas dzīves pirmajā dienā bija jādodas uz citu slimnīcu citā pilsētā, bet man jāpaliek tajā, kurā dzemdēju. Pēc divām dienām, kad mani iekaisuma rādītāji samazinājās, varēju doties pie meitas. Viss, par ko es domāju, esot ceļā, – ka netikšu ar to galā! Kad mūsu meitiņa piedzima, tētis raudāja – viņa reakcija bija tik aizkustinoša! Manēja tāda nebija…
Skatījos uz mazo cilvēciņu, it kā mūsu, it kā pavisam svešu jaunu dzīvību, un nejutu milzīgo mīlestību, kādu biju redzējusi filmās.
Stāstīju mazajai dzīvībiņai, ka viņai ir bijis grūts dzīves sākums, bet vēlāk viss ies viegli, tikai es nenojautu, ka viss grūtākais vēl tikai priekšā. Dodoties pie meitas, no daudz kā baidījos, bet visvairāk no tā, vai mīlēšu savu bērnu. Pirmajā dienā vēl jutu kādu saikni, bet pēc divām atšķirtības dienām braucu pie savas meitas kā pie sveša un attāla ciemiņa. Un man noteikti nepalīdzēja ne tur valdošā vēsā attieksme, ne arī sarunas ar draudzenēm, kuras milzīgu mīlestību pret savam atvasēm juta uzreiz, uz dzemdību galda.
Citi lasa
Biju nobijusies, man gribējās mājās, un, kad māsiņa teica, ka autiņbiksītes taču jāmaina ātrāk, citādi bērns nosals, es sāku raudāt. Nevienam jau nav pienākuma ar jauno māmiņu ņemties kā ar jēlu olu, taču neviens arī nezina, kurai māmiņai cik ļoti un kas sāp, vai tas ir ķermenis vai sirds. Te nu bija mana realitāte, un es nezināju, kā tikt ar to galā.
Man palīdzēja sarunas ar mammu, kura atzina, ka arī viņa sākumā nav jutusi milzīgu saikni ar mani.
Nekad agrāk viņa man nebija to stāstījusi, lai gan esam ļoti tuvas. Viņa mani saprata, un tā sāka šķetināties liels kamols. Izrādās, tā ir jutušās arī citas man pazīstamas mammas, taču neviens par to agrāk nerunāja.
Pārmetu sev, ka esmu slikta mamma. Savam vīrietim teicu, ka man trūkst vecās dzīves. Atklāju savas slēptākās domas un arī bažas par to, ka man nekad neradīsies saikne ar savu bērnu. Ilgi briedu, lai to pateiktu, un man bija ļoti bail. Ja viņš mani nesaprastu vai vienkārši nepieņemtu tādu salauztu, kāda tobrīd biju, nezinu, ko iesāktu. Bet viņš pieņēma, apskāva un teica, ka viss ir un būs kārtībā. Cik atvieglota toreiz jutos!
Vēl ilgi raudāju. Un ļoti daudz. Kamēr citi bērniņi mierīgi ēda un gulēja, mūsu meita ēda un ilgi bļāva, viņu mocīja kolikas. Bija brīži, kad man tas viss šķita neizturami.
Nebiju mīloša un stabila mamma, biju pilnīgi salūzusi un domāju par to, ka man ir vajadzīga palīdzība.
Par laimi, apkārt bija daudz saprotošu draugu, daudz informācijas un stāstu. Pēc meitiņas divu mēnešu jubilejas saņēmos doties pie ārsta. Bija kauns iet, jo man taču būtu jātiek galā pašai, bet galu galā noliku savu kaunu malā. «Ja tas nepāries vēl kādu laiku, tad mēs varam runāt par pēcdzemdību depresiju un lietot medikamentus, taču šobrīd tu vienkārši esi ļoti nogurusi mamma,» teica ārste.
Ap meitiņas triju mēnešu vecumu jutos jau nedaudz labāk, arī baisās kolikas bija pārgājušas. Melotu, ja teiktu, ka man vairs nav bail. Jā, tagad jūtu saikni, taču mani vēl aizvien nepamet sajūta, ka neesmu tāda mamma, kādai vajadzētu būt. Bet vai tādas mammas maz ir? Varbūt tie ir mītiski interneta un sabiedrības masku tēli, kas ikdienā nemaz nav sasniedzami? Reiz dzirdēju teicienu, ka līdz ar mazuli dzimst arī mamma. Kādai tas ir vieglāk, kādai grūtāk, bet vienu esmu sapratusi: daudz grūtāku visu šo procesu padara sevis šaustīšana. Es nejūtu to, es nedaru to, es nezinu to… It kā pasaulē būtu kāds viens supermātes etalons, un, ja tu tam nelīdzinies, tad esi nolemta mūžīgai neveiksmei.
Ikvienai mammai, kas jūtas līdzīgi, novēlu neiegrimt pārmešanā sev. Zinu, ka to ir ļoti grūti izdarīt, bet, ja ir bail runāt par savām izjūtām vai trūkst atbalsta, tas jāmeklē kādā atbalsta grupā vai jādodas pie ārsta. Var runāties ar savu mazulīti.
Bērniņš neatbildēs, bet pieņems tevi tādu, kāda tu esi, jo tu esi viņa mamma. Un mazajam ir pilnīgi vienalga, vai tu domā, ka esi slikta mamma.
Meitiņai drīz jau būs pusgads, un man ir gan labās, gan ne tik labās dienas, bet labo ir daudz vairāk. Dziedu meitiņai, un tas viņai ļoti patīk, viņas smaids un smiekli liek smaidīt arī man. Atņemot grūto pieredzi, man pat trūkst viņas dzīves pirmo nedēļu un mēnešu, kad viņa bija pavisam maziņa. Tik tiešām kļūst vieglāk, kad bērns jau smaida un savā veidā sāk komunicēt. Jā, man vēl aizvien ir žēl, ka nevarēju kādu laiku rast saikni ar savu bērnu un ka man ne vienmēr ir viegli, taču zinu, ka neesmu vienīgā un katrai mammai ir savas dzīves mācības. Zinu, ka gribu vēl bērnus, taču, protams, man ir bail gan no dzemdībām, gan no tā, ja nu sākumā atkal nejutīšu šo saikni vai vispār nejutīšu. Bet varbūt tas viss, ko esmu uzskatījusi par savu vājumu, patiesībā ir tikai stiprums, jo, lai vai kā, esmu izgājusi tam cauri vai vēl aizvien eju.»