Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sievietes nereti ir piedzīvojušas emocionāli smagu pieredzi vai pat traumu, dzemdējot mirušo bērniņu stacionārā, kur nav iespējas atvadīties no agrīnā grūtniecības posmā aizgājuša un piedzimuša bērniņa. Pieredzes pārstrāde un sērošana zaudējuma gadījumā ir ārkārtīgi nepieciešamas. Sērošanai par bērniņa zaudējumu ir ļoti daudz veidu. Taiga iesaka Instagram kontu Mazais Mākoņbērns (@mazaismakonberns), kurā apkopoti ieteikumi par to, kā organizēt zaudēta bērniņa piemiņu. Tāpat arī apkārtējiem būtiski būt iejūtīgiem un klātesošiem un neizlikties, ka nekas nav noticis pat tad, ja ir grūti atrast īstos vārdus. Taiga un Instagram konta Mazais Mākoņbērns autore Rūta ir apkopojušas ieteikumus apkārtējiem – kā izturēties, ko teikt un ko neteikt ģimenēm, kas piedzīvojušas bērniņa zaudējumu.
Ko teikt
- Man ir ļoti žēl (bez bet…, tomēr…, vismaz…).
- Man bijis līdzīgi, tas ir šausmīgi.
- Es tevi mīlu, tu un mazulis man esat svarīgi. Jūs esat un būsiet manās domās.
- Ieklausies sevī, tu pati sevi pazīsti vislabāk. Sajūti, kā tieši tev ir vispiemērotāk izsērot.
- Tu drīksti ļaut savām sērām būt. Tu drīksti ļaut sev raudāt, izsāpēt, izsērot.
- Ja nejūties komfortabli, tu drīksti pateikt nē.
- Tu drīksti justies tā, kā šobrīd jūties, tas ir normāli.
- Tu drīksti paņemt pauzi no ______, ja jūti, ka tas ir nepieciešams.
- Vai tev palīdz izrunāšanās ar kādu, kurš piedzīvojis ko līdzīgu? Vai tu vēlētos ar kādu parunāt?
- Vai es varu tevi apskaut?
- Tu drīksti raudāt manā klātbūtnē.
- Tu vari dalīties ar mani savās sajūtās, es uzklausīšu.
- Tas noteikti ir ļoti smagi.
- Vai vēlies man pastāstīt par savu bērniņu?
- Es izdarīšu ______ viņa piemiņai.
- Es nezinu, kā tu jūties, bet esmu šeit un vēlos tev palīdzēt jebkādā veidā, kā varu.
- Ja tu šobrīd vēl nevēlies vai neesi gatava runāt, es līdz tam tevi atbalstīšu ar _____.
Ko neteikt
- Tā bija Dieva griba.
- Daba dara savu, dabīgā atlase.
- Viss, kas notiek, notiek uz labu. Būs labi!
- Tas taču nebija bērns, viņš taču bija slims!
- Atrodi notikušajā kaut ko pozitīvu!
- Atstāj problēmu aiz muguras un dzīvo uz priekšu!
- Vai tad jau nepārgāja? Beidz raudāt!
- Varbūt jau ir laiks viņu palaist?
- Aizmirsti viņu!
- Tev bija spontānais vai medicīniskais aborts?
- Viņam tur ir labāk!
- Nekas, būs citi bērni!
- Kad plānosiet nākamo?
- Esi stipra, saņemies!
Ja nevari atrast atbilstošus mierinājuma vārdus, tā arī vari pateikt: ka ar vārdiem nespēj izteikt to, ko jūti, apskauj savu tuvo cilvēku un vienkārši esi blakus.
Grāmatas par bērniņa zaudējumu
Autobiogrāfiskajā romānā Stikla bērns igauņu autore Mārja Kangro analizē savu smago fizioloģisko un psiholoģisko pārdzīvojumu –medicīniskā aborta veikšanu pēc ilgi gaidītās grūtniecības iestāšanās.
Anna Starobiņeca autobiogrāfiskajā romānā Paskaties uz viņu skaudri un emocionāli vēsta par savu medicīniskā aborta pieredzi un salīdzina ārkārtīgi atšķirīgās grūtnieču aprūpes sistēmas Krievijā un Vācijā.
Mammu pieredzes
Pieredzē dalās Lauma Skride: «Mans stāsts sākās kādā saulainā vasaras pēcpusdienā. No rīta biju pie savas ginekoloģes, kura veica ultrasonogrāfiju un pateica, ka man ir maziņš, mīļš puisītis, kurš šobrīd guļ. Piezvanīju mammai, māsām un tuvākajiem draugiem, lai pastāstītu, ka viss ir kārtībā. Dažas stundas vēlāk man bija sarunāta speciālā ultrasonogrāfija – to apmeklēju tikai tāpēc, ka apdrošināšana to maksā, jo man ir vairāk par 30 gadiem. Aizgāju uz turieni, neko nedomādama, bet pēc kāda brīža izmeklēšanas telpā pēkšņi iestājās klusums. Tūlīt atnākšot kolēģi. No tā brīža atceros maz – vien to, ka sabruku, jo man pateica, ka dēlam galvaskausā ir caurums, kā rezultātā NAV smadzeņu un centrālās nervu sistēmas, ir arī daudzas citas diagnozes (saistītas ar nierēm, sirdi utt.). Ko vēl drausmīgāku māte varētu dzirdēt? Kad biju sestajā grūtniecības mēnesī, dēliņš Kemals pavisam klusi un pēc ilgām dzemdībām piedzima. Es tajā brīdī nespēju viņu apskatīt un apmīļot un to līdz šai dienai nožēloju. Ar otro dēlu paliku stāvoklī diezgan drīz pēc tam. Man likās, ka nekas briesmīgs nevar notikt, ja kaut kas tik neiedomājams jau vienreiz noticis. Jau triju mēnešu ultrasonogrāfijā uzrādījās kas aizdomīgs, bet es tam negribēju ticēt. Tā arī cerēju līdz devītajam mēnesim – līdz bija skaidrs, ka arī šis bērniņš neizdzīvos.
Arī Gabriels piedzima pavisam klusi. Tas ir tas drausmīgākais: piedzīvot normālu dzemdību procesu, bet iet mājās ar tukšām rokām un asiņojošu ķermeni un sirdi.
Tās bija divas ļoti dažādas pieredzes. Pirmajā reizē izolējos mājās vienatnē, biju savā ellē un nespēju tajā dalīties. Biju šoka stāvoklī, jo – kā gan kas tāds var notikt ar mani? Visiem ģimenē taču ir veseli bērni! Bet Kemals aizgāja. Otrajā reizē turēju savu dēlu rokās un tik skaidri atceros, ka tad, kad viņš piedzima, man prātā bija tikai tas, ka gribu iemainīt viņa dzīvību pret savējo – kaut tikai viņš vienreiz ieraudātos un es to dzirdētu. Bet es zināju, viņš ir miris. Stindzinošais klusums ir drausmīgākais, kas ar mammu var notikt pēc dzemdībām. Tomēr esmu neizsakāmi pateicīga, ka man bija šie mirkļi ar Gabrielu – ka varēju viņu apmīļot, apskatīt, sabučot un atvadīties. Otrajā reizē pēc dažām nedēļām jau atgriezos koncertdzīvē, raudāju un spēlēju.
Visa mana pasaule bija sašķobījusies. Sapratu, ka man ir jāmeklē veids, kā izdzīvot. Es to atradu ar profesionālu palīdzību, tas bija garš un skarbs darbs. Taču es ne tikai izdzīvoju, bet arī atradu mieru un veidu, kā būt laimīgai. Šobrīd mana dzīve ir burvīga – man ir deviņus mēnešus veca meitiņa, kuru es nebeidzu apbrīnot un mīlēt. Protams, ir arī skumji brīži, savus dēlus es nekad neaizmirsīšu, tomēr dzīvē ir cerība. Bieži, kad skatos uz savu meitiņu, no prieka apraudos un nespēju saprast, kā viņa var būt tāds saules stariņš, lai gan nāk no tā paša punča, kurā viņas brālīši aizgāja…
Toreiz man ļoti būtu palīdzējis, ja kāds, piemēram, manā vietā būtu aizgājis uz veikalu atdot atpakaļ ratiņus, piezvanītu manā vietā uz apbedīšanas biroju un noorganizētu bēres. Būtu palīdzējis, ja no manis neizvairītos tā, it kā man būtu kāda lipīga slimība, neskatītos man uz vēderu pēc tam. Apjautātos, kā man iet, bet negaidītu atbildi (jo ne vienmēr ir spēks atbildēt). Raudāt AR mani, bet ne PAR mani.
Nesen biju pastaigāties vietējos kapos un atklāju lielu lauku ar bērniņu kapiem. Tas man lika vēl jo vairāk apzināties, cik daudzi vecāki ir piedzīvojuši šādas traģēdijas un cik nozīmīgi ir par to runāt, lai mēs nepaliekam nesaprasti, norobežoti un izolēti savā agonijā.»
Pieredzē dalās Renāte Pelcberga: «Bērniņu ar vīru plānojām ļoti ilgi, pusgadu iepriekš bijām nolēmuši, ka sāksim mēģināt jūnijā, un jau augustā es biju stāvoklī. Turpināju darba gaitas, turpināju arī doties savos 5–10 km skrējienos trīsreiz nedēļā. Biju apņēmusies, ka neļaušu grūtniecībai sevi palēnināt, kur nu vēl apstādināt. Pirmā vizīte pie dakteres bija plānota 9. nedēļas vidū. Nedēļas sākumā jutos kā spārnos, bija daudz enerģijas, likās, ka varu visu, un trešdienā abi ar vīru devāmies pie ārsta uz pirmo sonogrāfiju. Nezinu, ko jutu, kad ārste teica: «Redz, kur ir bērniņš, bet sirdspukstu nav!» Laikam tobrīd neļāvu sev neko just. Abi ar vīru ieslēdzām analītisko prātu, jautājām par tālākajiem soļiem, kā tālāk viss jārisina, ko tas nozīmē.
Sestdien man bija jāiet uz darbu, un pēc darba mājās bija paredzēts veikt medicīnisko abortu. Ievietoju tabletes, laikam ielēju sev alu, saritinājāmies pie televizora un gaidījām. Apmēram 11 stundas vēlāk man sākās ritmiskas sāpes, un tām sekoja sajūta, ka iekšā plīst balons – viss iznāca ārā. Biju turējusi sev pie kājām dvieli, un tagad uz tā nepārprotami atradās bērniņš. Lietotnē What to Expect bija teikts, ka viņš būs pupiņas lieluma, bet likās vairāk jau kā kastanītis. Biju vannasistabā viena. Raudāju. KAS, PIE VELNA, IR JĀDARA AR TO?! Es visu savācu un nolaidu podā. Ārēji biju mierīga, bet iekšā kauca un kliedza pirmatnējā sieviete. Tas sākās sēras, kuras es neizjutu darbā, kuras nemanīja arī mans vīrs, bet tās mani salauza katru reizi, kad biju viena, – dušā varēju kliegt no tā, cik ļoti sāpēja sirds. Mēģināju dalīties ar tuvākajām draudzenēm, bet viņas nesaprata un teica, ka jūt līdz, ka viss būs labi. Es ciest nevarēju to būs labi! Jūtos viena. Kaut kad ap Ziemassvētkiem ciemos atbrauca mana mamma – arī viņai ir bijis spontānais aborts un, runājot ar viņu, beidzot jutos sadzirdēta. Viņa raudāja man līdzi, un es jutu, ka viņas pirmatnējā sieviete raud līdzi manējai. Šīs sajūtas nav racionāli izskaidrojamas, tās ir kā vilks, kurš kauc uz mēnesi, tās ir nevaldāmas. Pēc sarunas ar mammu jutos labāk.
Decembrī ar vīru nolēmām mēģināt vēlreiz. 14. februārī grūtniecības testā parādījās divas gaišas strīpiņas. Neviens cits, izņemot manu vīru un mammu, nezināja, ka esmu stāvoklī, līdz ceturtā mēneša vidum. Grūtniecība iekrita pandēmijas laikā, un uz vizītēm bija jāiet vienai, bet uz pirmo apskati desmitajā nedēļā gājām kopā ar vīru, jo ginekoloģe izņēmuma kārtā to atļāva. Sonogrāfijas monitorā neskatījos, turēju vīra roku acīm ciet. Kad sadzirdēju pukstam bērna sirsniņu, raudāju. Sekas pēc zaudētas grūtniecības nepamet, tās vajā visu nākamo grūtniecības laiku, tās aizvieto prieku ar bailēm. Tās nepāriet pat pēc bērniņa piedzimšanas. Mans dēls ir mans otrais bērniņš. Un, lai arī pirmais jau sen ir izsērots, tas nav aizmirsts.»
