Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Izvēlējās mūs par saviem vecākiem
Estere jau četrus gadus biju šķīrusies un viena audzināju dēlu. Kādā ballītē viņa iepazinās ar Ernestu*, un vakara gaitā sarunas par dzīvi pārtapa par daudz ko vairāk. «Jā, formāli to var dēvēt par gadījuma sakaru, bet, tā kā es ticu liktenim, esmu pārliecināta, ka nevienu cilvēku mēs nesatiekam tāpat vien. Man tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, un domāju, ka arī viņam tāpat. Ernests man pastāstīja, ka ir precējies un viņam ir divi bērni. Tobrīd par izsargāšanos nedomājām.» Estere ar Ernestu turpināja satikties, un nolēma, ka būs mīļākie. Estere atceras: «Kad man nesākās gaidītās mēnešreizes, biju panikā – šajā brīdī es tiešām negribēju bērnu! Biju sākusi kāpt pa karjeras kāpnēm, dzīve solīja jaunas virsotnes un izaicinājumus. Bet tad uzzināju, ka esmu stāvoklī!»
Sākotnēji šķita, ka vienīgais racionālais risinājums šādā situācijā ir aborts, lai gan tas būtu pilnīgā pretrunā ar manu pārliecību.
Kad to pastāstīju draudzenei, viņa teica: «Apsveicu! Tas taču ir tik forši! Tas ir jauns sākums!» Tas mainīja manas sākotnējās izjūtas, aizdomājos, ka varbūt tas patiešām ir ļoti forši un var rast citu risinājumu, nevis spert kardinālu soli, lai no šīs grūtniecības atbrīvotos.
Bērns taču nav vainīgs
Kad Estere parādīja Ernestam pozitīvo grūtniecības testu, viņš bija ļoti samulsis. «Tā pa tiešo viņš man neteica, lai taisu abortu, bet skaidroja, ka bērns jau nav vainīgs, ka šādi atnācis pie mums. Bet mēs esam par viņu atbildīgi, tāpēc saprātīgāk būtu taisīt abortu.» Tomēr Estere pieņēmu pati savu lēmumu – nolēma laist bērniņu pasaulē un nevienu brīdi to nav nožēlojusi. «Es domās ieraudzīju ceļu, kāds man būtu jāiet pēc aborta, tad patiešām viss būs zaudēts, būs absolūts iekšējs tukšums, jo es būšu izdarījusi ko tādu, ko nekad nebūtu gribējusi darīt… Galīgo lēmumu toreiz tomēr vēl nepieņēmu, to izdarīju, apmeklējot ārstu. Kādā Rīgas veselības centrā aizgāju vizītē pie ginekologa. Jauniņa dakterīte skaidroja, ka pozitīvs grūtniecības tests jau vēl nav nekāds rādītājs un tas, kas ir manī (tāds pavisam maziņš, vēl bez pukstošas sirsniņas), visdrīzāk esot ļaundabīgs audzējs, nevis bērns. Nokāpu no ginekoloģijas krēsla un noģību. Pēc tam aizgāju pie citas ārstes – tā bija jau 9. grūtniecības nedēļa. Kad sonogrāfijas laikā pirmo reizi ieraudzīju savu bērniņu, mani pārņēma mīlestības vilnis, un bija pilnīgi skaidrs, ka mēs paliekam kopā.»
Citi to nesapratīs
Visu bērniņa gaidīšanas laiku Ernestu vajāja bailes – bailes no tā, ka nav zināms, kā šo situāciju atrisināt, ko darīt, lai neiznīcinātu esošo ģimeni. Viņš apgalvoja, ka viņa draugi un tuvie cilvēki to nesapratīs.
Jo mans vēders auga lielāks, jo vairāk Ernests vaimanāja par to, kas tagad būs, kā es varēju pieņemt lēmumu bērnu tomēr saglabāt.
Trīs mēnešus pirms dzemdībām Ernests vienkārši pazuda – nezvanīja, neatbildēja uz īsziņām, necēla telefonu. Protams, tas ļoti satrauca un nomāca Esteri. «Vienīgais, kā man bija žēl, ka dēliņš varētu zaudēt savu tēti. Biju sev apsolījusi – lai kādas būtu attiecības, bērnam ir tiesības zināt, kas ir viņa tēvs, pazīt viņu. Bērnam ir jāpieņem lēmums, ka viņš negrib satikties ar savu tēti, nevis viņa vietā šo lēmumu pieņem vecāki. Beigās jau domāju, ka cilvēks nevar tā vienkārši pazust – varbūt viņš ir cietis autoavārijā vai nomiris. Varbūt ir notikusi liela nelaime, par kuru neko nezinu, jo neviens neiedomājas, ka man ir tiesības to zināt. Lai gan visu laiku man bija iekšēja sajūta, ka Ernests mūs nepametīs, tad jau viņš mani būtu pametis ātrāk, kad uzzināja par gaidāmo bērniņu.»
Dzemdības kopā ar dūlu
Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, un Esterei strauji tuvojās noteiktais dzemdību datums. «Zināju, ka dzemdēšu viena, jo Ernests uzreiz teica – viņš nesola, ka varēs būt man blakus dzemdībās. Iedomājos, ka nemaz negribētu, lai viņš ir kopā ar mani. Kā tad tas būtu – Ernests tikko būtu pieņēmis mazuli no sava sānsoļa un pēc tam vienkārši dotos atpakaļ pie ģimenes? Tādēļ pat neapsvēru šādu variantu. Bērniņa gaidīšanas laikā mani ļoti atbalstīja draugi, viņi man arī piedāvāja izmantot dūlas atbalstu (arī kopīgi samaksāja par to). Lai gan brīžiem jutu sevī tādu kā vilkumātes sindromu – pārliecību, ka es arī viena pati ar visu tikšu galā. Man ļoti palīdzēja sarunas ar dūlu pirms dzemdībām – tas sakārtoja domas, arī dzemdību plāna rakstīšana palīdzēja visu salikt pa plauktiņiem. Bija ļoti laba sajūta, ka ir cilvēks, kuram varu pieķerties pie pleca un kurš ir stabils un stiprs. Kādā brīdī sāku bēgt no dzemdību sāpēm, bet dūla skatījās man acīs, turēja mani un vilka ārā no bezdibeņa, kurā gribēju iekrist. Dzemdības bija diezgan ātras. Kad dēliņš bija piedzimis, dūla palīdzēja viņu saģērbt, samīļoja mazo un uzlika man uz krūtīm, iekārtoja mūs abus istabiņā. Man bija liela laimes izjūta, ka abi esam sveiki un veseli.»
Nav viegli, bet esmu laimīga
Ar Ernestu Estere sazinājās tikai pēc dēliņa piedzimšanas. «Dienu pirms došanās mājās no Dzemdību nama noliku malā savu lepnumu un piezvanīju Ernestam, lai pateiktu, ka viņam ir piedzimis dēls. Viņš stāstīja, ka visu laiku gribējis saņemties un man piezvanīt, bet tikai atlicis un atlicis, laiks tik ātri skrējis uz priekšu. Man gan šie trīs pēdējie grūtniecības mēneši bija ilgi, jo fiziski kļuva arvien grūtāk. Ernests mūs pirmo reizi apciemoja, kad dēliņam bija apritējis mēnesis. Varēja just, ka starp viņiem uzreiz izveidojas neredzama saikne. Tā pamazām mūsu attiecības atjaunojās.»
Kad apmeklēju atbalsta grupu vecākiem, kuri audzina bērnus vieni, saklausījos stāstus par to, kā tēvi novēršas no saviem bandubērniem, un tad sapratu, ka Ernests patiesībā ir ļoti atbalstošs.
«Pēc kāda laika viņam pateicu, ka ļoti novērtēju to, ka viņš ir pieņēmis savu dēlu un rūpējas par mums. Mani pārsteidza tas, ka Ernests teica paldies – paldies, ka tu viņu paturēji! Un atzina, ka tas tomēr bija pareizs lēmums.» Nesen tika nosvinēta dēliņa gada jubileja. Mazais dēliņš ir ienesis Esteres dzīvē daudz mīlestības un prieka, un, lai gan tagad viņa viena audzina divus bērnus un tas nebūt nav viegli, viņa ir laimīga. «Dēls satiek un pazīst savu tēti. Ernests regulāri mūs apciemo, palīdz arī finansiāli, ir ļoti sirsnīgs un mīļš pret mazo, lai gan viņa lielie bērni joprojām nezina, ka viņiem ir mazs brālītis. Visticamāk, tas nekad arī nenotiks un mēs nekad ar Ernestu nebūsim kopā kā viena ģimene.» *Vārdi mainīti.
