Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Konsultē klīniskā psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte.
Jāļauj iepazīt pasauli
Kad bērniņš ir ienācis šajā pasaulē, mamma un tētis pievērš uzmanību ikvienai jaunai mazuļa prasmei. Tik daudzas un dažādas tās ir… «Kad mazulis sāk pētīt sev apkārt esošos priekšmetus, ļaujiet, lai viņš savā nodabā izzina pasauli, necenšoties šo mieru izjaukt ar saviem komentāriem,» iesaka psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte, atgādinot, ka vecākiem ir jābūt klāt un jānovērtē apkārt esošā situācija, lai mazulis būtu drošībā, taču nevajag centies būt pārlieku sargājošiem. «Ja bērniņš ir sasniedzis vecumu, kad rodas interese, piemēram, par karotīti, ar kuru viņu baro, ir jāļauj mazajam to paņemt rokā, pamēģināt pašam iebāzt sev mutītē, un pēc tam šo iepazīšanas procesu var papildināt ar trauciņu, kurā ielikts ēdiens. Bērnam būs tik aizraujoši censties pašam ielikt karotīti ēdienā un pietuvināt to mutei. Tas nekas, ja sākumā lielākā daļa ēdiena līdz mutei nemaz netiks… Bieži vien šādos brīžos vecāki steidzas klāt, jo satraucas un negrib pieļaut, ka bērns kļūst netīrs, tomēr ar vēlmi pēc tīrības nevajadzētu pārspīlēt. Arī laikā, kad mazais sāk rāpot, ir jāļauj izpētīt viņu interesējošus priekšmetus vai, kad bērniņam ir izdevies pašam piecelties kājās, ir jāļauj viņam izjust savu ķermeni un secināt, kas notiks, ja nu pēkšņi viņš negaidīti piezemēsies uz dupša.
Jā, iespējams, bērns sabīsies un sāks raudāt, bet tas nenozīmē, ka raudāšanu nekavējoties jācenšas novērst, uzreiz mazajam piedāvājot knupīti.
Varbūt bērniņam izdodas pašam sevi nomierināt? Savukārt, ja mazais, pētot grāmatiņas, pēkšņi atklāj, kā plīst papīra lapas, vecākiem nevajadzētu par to satraukties, bet ļaut bērnam iepazīt pasauli arī šādi, jo arī tas apliecina jaunu varēšanu,» skaidro psiholoģe.
Izrāda vēlmi palīdzēt
Augot lielākam, īpaši vecumā no 3 līdz 5 gadiem, bērns aizvien biežāk pats izrādīs vēlmi daudz ko paveikt saviem spēkiem. Pats svarīgākais, kas vecākiem jāatceras, – jāaudzē sevī aizvien lielāka pacietība, lai svarīgos mirkļos tās vienmēr būtu gana daudz. «Ja ļausim bērnam ģērbties pašam, jārēķinās, ka tas nenotiks ātri un, iespējams, mazajam kaut kas neizdosies, tādēļ viņš sakreņķēsies. Tas ir mierīgi jāpieņem, bērnu atbalstot un nākamajā reizē mudinot atkal ģērbties pašam. Ja rotaļlaukumā gadās kādas domstarpības, vecākiem uzreiz nevajadzētu steigties tās atrisināt. No malas pavērojiet, varbūt bērni paši spēs izšķirt strīdu… Ja tomēr neizdodas, vecāki, protams, var palīdzēt.»
Vecākiem arī ir jāizvērtē, vai tas, ko mazais vēlas darīt, ir bērna prasmēm atbilstošs.
Piemēram, divgadnieks vēl nepratīs sasist olas un tās sakult, taču piecgadniekam jau tas būs pa spēkam. Ja bērns reti izrāda interesi iesaistīties sadzīviskās norisēs, vecāki var aicināt mazo paveikt kādu darbiņu, piemēram, iepērkoties veikalā, salikt maisiņā ābolus. Ja kopā esat aizgājuši uz kafejnīcu, bērnu var aicināt izvēlēties, piemēram, kādu sulu viņš gribēs dzert. Ja mazais ir satraucies vai sakautrējies, viņu var iedrošināt, sakot: «Puika vēlējās jums kaut ko prasīt… Pasaki, kādu sulu tu vēlējies dzert!», rosinot bērnu pašam izvēlēties un izsacīt savas vēlmes.
«Iniciatīvas izrādīšana ir cieši saistīta arī ar bērna temperamentu. Ja mazais ir kautrīgs un ik reizi piedzīvo grūtības, lai iejustos sabiedrībā, viņam vajag lielāku atbalstu. Jācenšas iedrošināt bērnu, piemēram, rosinot, ka šoreiz varētu atvadīties pie bērnudārza durvīm, un mudinot pašam aiziet līdz grupiņai,» iesaka psiholoģe.
Vecākiem arī jāņem vērā, ka bērns aug un attīstās ļoti strauji – ja triju gadu vecumā mazais bija kautrīgs, tas nenozīmē, ka arī sešu gadu vecumā viņš sabiedrībā izturēsies tāpat.
Bērns negrib iesaistīties
Kāpēc bērni ļaujas, ka pieaugušie visu izdara viņu vietā? Skaidro Līga Bernāte: «Ja bērnam nav kādas speciālista novērotas veselības problēmas, iemesls varētu būt vecāku pāraprūpe. Vecākiem savā ziņā ir ērti un daudz vienkāršāk, ja bērns ir pakļāvīgs. Atnākot mājās pēc garas darbadienas, it kā šķiet vienkāršāk ļaut mazajam paskatīties multfilmu, lai mājās būtu klusums un visi varētu atpūsties… Bet alternatīva ir aicināt bērnu, piemēram, kopā pagatavot vakariņas. Jā, ļoti iespējams, ka viņš negribēs, varbūt kļūs nepacietīgs vai pat sadusmosies, taču pēc kopīgi izdarīta darba visiem būs gandarījums. Ja bērnu neiesaista dažādos darbiņos, viņam nemaz nav iespējas iepazīt jaunas prasmes, iepazīt sevi, jo viņš ir pieradis, ka vecāki visu izdara viņa vietā. Reizēm pie vainas ir arī tas, ka vecāki baidās uzticēties bērnam un ļaut kaut ko darīt pašam. Gaidas un prasības ir tik augstas, ka pieaugušie nespēj pieņemt, ka rezultāts var būt citāds. Vēl jāņem vērā – ja kaut kas neizdodas, kā iecerēts, un vecāki sāk bērnu kritizēt, mazais baidīsies kaut ko mēģināt darīt pats.»
Ko dod patstāvība?
«Patstāvība ir ļoti svarīga bērna attīstībā, jo palīdz veidot drošību un pārliecību par sevi,» skaidro Līga Bernāte, uzsverot – ja bērns spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, viņam ir vieglāk pārvarēt arī dažādas problēmsituācijas. «Piemēram, uzsākot skolas gaitas, bieži ir jāsaskaras ar dažādiem izaicinājumiem, kas prasa ātru un atbildīgu rīcību. Kad bērns piepūloties sasniedz mērķus, viņš izjūt lepnumu par paveikto, un tas ir spēcīgs stimuls turpināt censties un uzlabot savas prasmes.
Patstāvība veicina arī pašvērtējumu.
Ja bērns piedzīvo izdošanos, ir gandarījuma sajūta, ka es pats visu izdarīju. Vecākiem jāpatur prātā, ka pašdisciplīna attīstās līdz 10 gadu vecumam. Ja jau pašā sākumā nebūs ielikti stingri pamati, pēc tam var būt ļoti sarežģīti un izaicinoši.»
Mācās rotaļājoties
Īpaši attīstošas ir radošas, paša izdomātas rotaļas, piemēram, spēlēšanās kafejnīcās. Psiholoģe Līga Bernāte uzsver, ka vecākiem ir jāļauj bērnam pašam uzņemties iniciatīvu, lai pats visu izplāno un īsteno, kā iecerējis. Ja bērns vēlas kaut ko uzbūvēt, piemēram, no spilveniem un tie neturas, kā bērns ir iecerējis, var piedāvāt vairākus variantus, kā tos nostiprināt. «Tomēr ar palīdzēšanu ir jābūt uzmanīgiem – redzot, ka bērnam kaut kas neizdodas un viņš par to ir vīlies, vecāki bieži vien vēlas uzreiz steigties palīgā. Ir jāizvērtē, vai mēs paši vēlamies izdarīt bērna vietā, jo mums ir pieredze, ka dažreiz palīdzība nenāk laikus, vai arī mēs nevēlamies, lai bērns piedzīvo vilšanos. Taču bērnam pašam ir jāpārbauda, vai tā ir pareizākā izvēle. Lai bērns mācītos un kļūtu emocionāli stiprs, viņam ir jādod iespēja piedzīvot arī neveiksmes un mācīties no tām, pat ja tas ir emocionāli sāpīgi. Tas palīdzēs saprast, ka neveiksmes ir tikai solis ceļā uz panākumiem,» norāda psiholoģe. «Ļaujot bērnam attīstīt patstāvību, vecākiem ir jābūt bērnam blakus un jādod pozitīvs apstiprinājums.
Tas ir ļoti būtiski īpaši pirmsskolas vecuma bērniem, jo vecāku atzinība viņiem ir ļoti svarīga.
Ja to nesniedzam, bērnā izsīkst vēlme kaut ko darīt pašam, tieši tāpēc šāda mijiedarbība, atgriezeniskā saikne ir tik būtiska.»
Svarīga ir drošība
Līga Bernāte uzsver, ka ir svarīgi, lai ceļā uz patstāvību vecāki rūpētos par bērna drošību. Ja bērns pats cenšas veikt kādu uzdevumu vai pieņemt lēmumu, vecākiem jāseko līdzi, lai tas notiktu drošā un atbilstošā vidē.
