Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
51
-
4
-
1
-
66
-
1
-
9
-
0
-
– Esat viena no visvairāk atzītajām ģimenes ārstēm Latvijā. Droši vien iekļūt jūsu pacientu sarakstā ir gandrīz neiespējami.
– Pacientu skaits man ir pietiekami liels, jaunus šobrīd tiešām nereģistrēju. Maniem pacientiem dzimst bērniņi, un mans pienākums ir uzņemties viņu aprūpi, ja vecāki to vēlas. Pašlaik gan esmu izlēmusi iet mazliet citu ceļu: tiem saviem pacientiem, kuri īsti nav apmierināti ar manu darba stilu, ierosināt kopīgi atrast citu ģimenes ārstu.
Ar ārstiem ir kā ar padomdevējiem un draugiem – jābūt labam kontaktam.
Bez kontakta ir grūti palīdzēt. Pasaulē pašlaik daudz runā par medicīnu, kas būtu personīgi centrēta uz pacientu. Jo ārstēšanas gaitu un rezultātu ļoti ietekmē komunikācija ar saslimušo cilvēku.Ko ārsts pajautāja, kā pacients atbildēja, kā ārsts to sadzirdēja? Un galvenais – kā pacients saprata ārsta teikto? Prasme sarunāties ar cilvēku mūsu darbā ir ļoti svarīga, to vajadzētu mācīt studentiem. Man to vispār nemācīja, un diemžēl tam joprojām pievērš pārāk maz uzmanības. Pasaulē ir pētījumi, kas pierāda, ka tā sauktā medicīniskā kļūda pārsvarā rodas nevis ārsta nezināšanas vai neprasmes dēļ, bet tāpēc, ka bijusi neveiksmīga komunikācija ar pacientu.
– Cik gadu strādājat ārsta profesijā?
– Divdesmit piecus. No 1993. gada esmu ģimenes ārste, bet strādāt sāku daudz agrāk. Darba grāmatiņa man ir kopš trīspadsmit gadu vecuma. Man bija piecpadsmit, kad jau strādāju slimnīcā par sanitāri. Man pašai gribējās strādāt, savu patstāvību un neatkarību.
– Daudzi mediķi atzīst, ka ir ļoti noguruši, pat izdeguši. Kā ir ar jums?
– Nē, man ļoti patīk mans darbs. Tas ir tik interesants, ka no tā nevar nogurt. Man šķiet, izdegšana sākas tad, ja tu neattīsties, nemācies un nevirzies uz priekšu. Riņķojot pa apli, droši vien var izdegt. Ārstam vajag pētīt, meklēt informāciju, domāt, apgūt visu jauno, lai būtu interesanti un būtu dzīvības enerģija. Attīstība ir dzīvība. Izdegšana nav nekāds mūsdienu fenomens un jaunums.
Četrdesmito gadu beigās ķīmiķis un psihologs Maikls Bālins uzrakstīja darbu par to, kā ārsti izdeg nemitīgajā komunikācijā ar pacientiem. Ārstiem iesaka ne vairāk kā piecas pieņemšanas stundas dienā. Protams, daudzi pieņem ilgāk. Bet, ja es zinātu, ka šis ģimenes ārsts pieņem jau septīto stundu, es pie viņa neietu. Nopietni. Jo viņš vairs nespēj uztvert informāciju. Mēs runājam par apmēram trim pacientiem stundā, tātad dienā tie ir padsmit vai divdesmit. Katrs ar savu slimību, emocijām, stāstu.
– Un ar garastāvokli. Kādam bijusi slikta diena, vēl tās iesnas un sēdēšana rindā uzgaidāmajā telpā… Kā tiekat galā ar pacientu emocijām?
– Es uz to neskatos kā uz grūtumu savā darbā. Dievs man devis iespēju palīdzēt un cilvēka emocionālo grūtumu pārvērst vieglumā. Bet priecīgi cilvēki jau arī neslimo…
– Nu, šim gan es neticu!
-Tā nav nekāda ezoterika vai pseidopsiholoģija. Fizioloģijas zinātne sen pierādījusi, ka uz visām ķermeņa šūnām ir receptori, kas reaģē uz adrenalīnu un noradrenalīnu, kurš palielinās mūsu asinīs stresa situācijās. Kad cilvēks ir stresā, viņa imūnā sistēma tiek nobloķēta un viņš vispār var neslimot. Kad stress beidzas, cilvēks krīt slimības gultā. Spilgtākais piemērs – pārguris cilvēks, kas sarauj darbus līdz atvaļinājumam. Un atvaļinājuma pirmajā dienā sākas migrēna vai augsta temperatūra. Tāpēc saku, ka priecīgi cilvēki neslimo. Varbūt precīzāk būtu – līdzsvarā esoši cilvēki.
– Bet cik tad jūs personīgi zināt priecīgu un tiešām līdzsvarā esošu cilvēku?
– Ik pa brīdim mēs visi tādi esam. Zinu pietiekami daudzus, kuri savai psihiskajai un emocionālajai slodzei un stresam liek pretī fizisko, pozitīvo slodzi. Viņi spēlē hokeju, dejo, dzied korī, skrien vai spēlē amatieru orķestrī. Viņi satiekas ar sev piemērotiem cilvēkiem, ar kuriem jūtas labi kopā.
Katram būtu jāsaprot, kas viņam vajadzīgs iekšējam līdzsvaram un labsajūtai – sabiedrība vai laba deva vientulības. Domāju, ka spēja būt vienam un justies priecīgam vienatnē ir nepieciešama katram, jo tad tu no citiem neprasi neiespējamo – darīt tevi laimīgu. Pašpietiekamība cilvēkam dod spēku. Egoisms, pašpietiekamība un ambīcijas ir vārdi, kas mums pilnīgi nepamatoti rada nepatiku. Angļu valodā ambition ir ļoti pozitīvs vārds, un uz to mums, latviešiem, arī vajadzētu tiekties.
– Jūs esat ambicioza?
– Jā, es domāju, ka esmu ļoti ambicioza! Ir vērts kaut ko dzīvē izdarīt. Jaunībā gribas pierādīt pasaulei, ka vari izdarīt. Vēlāk saproti, ka galvenais ir vienkārši darīt savu darbu, piedalīties procesā un virzīt to, kam tici. Arī sapņot ir svarīgi.
Atceros, kā es Londonā stāvēju uz ielas stūra ar draudzeni, kura devās studēt maģinstrantūrā Edinburgas Universitātē. Toreizdomāju – cik būtu pasakaini studēt šeit, Anglijā… Taču man tas šķita neiespējami. Pēc trim gadiem es gāju pa to pašu ielu kā Londonas Universitātes maģistrantūras studente, pabeigusi mācību gadu, nupat nolikusi eksāmenu. Vajag ticēt saviem sapņiem.
– Atzināties, ka varbūt pēc laika gribētu aiziet no Rīgas. Samazināt darba apjomu un dzīves tempu. Dzīvot kaut kur starp Liepāju un Pāvilostu, atvērt nelielu doktorātu…
– Es to gluži nesauktu par sapni, bet tādas domas man ir. Esmu augusi Liepājā, dzīvojusi tur līdz pusaudzes vecumam, esmu Liepājas meitene. Tāpēc šī Latvijas puse man vienmēr bijusi prātā. Par Liepāju man ir vislabākās atmiņas. Tur ir brīnišķīga daba un vide, iespēja apmeklēt koncertus un teātri. Tur dzīvo interesanti, gaiši cilvēki. Liepāja iedod krampi.
Es gan gribētu dzīvot laukos netālu no Liepājas. Mani izbrīna, ka aiziešana no Rīgas uz laukiem tiek uzskatīta par radikālu soli. It kā laukos nebūtu dzīves un cilvēku! Patiesībā lauku ārsti ir tie, kas turpina ļoti skaistās medicīnas tradīcijas, kad ģimenes ārstam ir kontakts ar visām vienas ģimenes paaudzēm. Tagad ir daudz jauno ārstu, kas atgriežas laukos – uz savām dzimtajām vietām, kur jūtas piederīgi un vajadzīgi. Ļoti vajadzīgi.
– Neesat pirmā mediķe ģimenē. Arī jūsu mamma bija ārste.
– Un mammas māsa bija zobārste. Mamma ļoti daudz strādāja, un reizēm, kad es slimoju, viņai nebija citas izejas kā ņemt mani līdzi uz darbu. Darbs viņai bija dzīvesveids, uzaugu medicīnas vidē. Sākumā mamma bija tuberkulozes ārste, vēlāk izmācījās arī par neiroloģi, bija Liepājas rajona galvenā ārste. Bet mans tētis bija jūrnieks, tāpēc arī dzīvojām Liepājā. Viņš strādāja uz lielajiem zvejniecības kuģiem, daudz bija projām, tad atkal mājās – zelta klasika, ko zina visas jūrnieku ģimenes.
No triju gadu vecuma skaidri zināju, ka mani interesē medicīna.
Cilvēki nemitīgi nāca pie mammas uz mājām pēc padoma un palīdzības, arī svētdienās. Pirmsskolas vecumā pārzināju daudzas zāles. Mums mājās bija kastīte ar zālēm, sakārtota pēc nosaukumiem un indikācijām, jo kaimiņi bieži tās prasīja. Kad mammas nebija mājās, es atvēru durvis un zāles katram devu, ņemot vērā sūdzības: galvassāpes, temperatūra, klepus, vēdera sāpes. Vēl man patika mūzika, pati aizgāju mācīties mūzikas skolā, apguvu čella spēlēšanu. Kad man, deviņus gadus vecai meitenei, Liepājā tas smagais čells bija jāstiepj lielajā vējā – bija, ko turēt! Pedagogi mani ļoti rosināja pievērsties mūzikai kā profesijai, bet es vienmēr zināju, ka būšu ārste, lai cik ļoti mīlu mūziku. Tikai tad, kad beidzu maģistrantūras studijas Londonā, atsāku spēlēt čellu.
– Jūs to darāt savam priekam kā Šerloks Holmss, kurš vakaros spēlēja vijoli?
– Jā, sev. Tikai nezinu, vai spēlēju tik labi kā Šerloks Holmss. Žēl, ka mums nav attīstīta amatieru orķestru kultūra kā citur pasaulē, jo muzicēšana ir brīnišķīgs veids, kā satikties ar cilvēkiem un pavadīt laiku.
– Zinu, ka izmantojat arī alternatīvās ārstēšanas metodes, kaut vai zāļu tējas, par kurām daudzi smīkņā – kas tad tās par zālēm!
– Zāļu tējas ir daļa no tā, ko pasaulē sauc par pašu zināšanām par savu veselību: zināt, kā palīdzēt sev, saviem tuviniekiem un bērniem, saprast elementāras lietas par dažādām zālēm un metodēm. Ja manam bērnam ir caureja, viņš vemj vai viņam ir augsta temperatūra, man pašai ir jāzina, kā sniegt viņam pirmo palīdzību. Šādas zināšanas bija mūsu mammām un vecmāmiņām. Mūsu lielākā kļūda ir dalīt zāles īstajās un neīstajās, tradicionālajās un alternatīvajās. Protams, mums nav plašu klīnisko pētījumu par zāļu tēju efektivitāti. Bet mums nav arī plašu pētījumu par aspirīnu un paracetamolu, jo, kad tos radīja, nopietni klīniskie pētījumi vēl nepastāvēja.
Mēs gribam cīnīties pret: pret vīrusiem, baktērijām, neīstajām zālēm… Bet vajadzētu cīnīties par veselību cilvēkā.
Ir simtiem gadu senas zināšanas, kuras nevajadzētu noniecināt, tostarp zāļu tējas. Vai banku jeb radziņu likšana uz muguras, kas ir trīs tūkstošus gadus sena zinātne. Senos laikos banku likšanu ārsti mācījās gadiem. Patiesībā tie bija bārddziņi, jo šī profesija nāk no Senās Ēģiptes, un bārddzinis senatnē bija arī ārsts un dziednieks ar ļoti plašām zināšanām. Mums šķiet, ka īstā medicīna ir tikai tagad. Bet neiedomājami sarežģītas operācijas tika veiktas jau pirms mūsu ēras! Hipokrats Senajā Grieķijā pasludināja, ka cilvēka veselība ir atkarīga no viņa paša, un par to sēdēja cietumā. Jo tolaik pareizi bija domāt, ka slimība ir Dieva dusmas.
Hipokrats jau toreiz runāja par ārstēšanu ar vārdu, ko tagad saucam par psihoterapiju. Arī latviešiem bija vārdotājas un vārdošana – senā hipnoterapija. Filipīniešu hīleri savā dziedniecībā izmanto vibrācijas, ar vibrējošām roku kustībām iedarbojoties uz ķermeni, un it kā spēj iegremdēt pirkstus miesā un no tās kaut ko izņemt. Viņiem daudz ticis pārmests, ka tā ir mānīšanās un šarlatānisms, burvju triks naiviem tūristiem. Bet tagad medicīnā aizvien vairāk izmanto virboskalpeļus – tie audus nevis pārgriež, bet atvibrē. Tā pati tehnika, tikai modernās zinātnes izpildījumā. Tāpēc uzskatu, ka uz alternatīvo medicīnu jāskatās plašāk, atvērtāk un zinošāk, nekarojot pret.
– Jūs esat arī homeopāte. Un samērā nesen tika oficiāli pasludināts, ka «homeopātija nestrādā». Tas bija lasāms visās ziņās.
– Šāds paziņojums ir bijis, taču tas ir viedoklis, nevis likums. Ir arī parastajās aptiekās nopērkami homeopātiskie līdzekļi, ko pārsvarā ražo franči. Arī par šīm zālēm saka, ka tās nestrādā. Tomēr ražo… Bet galvenais jau visu lietot vietā un saprātīgi. Ķīmijterapijas vietā nelietot homeopātiju un otrādi. Visam ir sava vieta – homeopātijai, osteopātijai, allopātiskajām zālēm. Pati pievērsos homeopātijai, pateicoties dakterei Lapjucko, ar kuru reiz kopā strādāju Rakstnieku poliklīnikā.
Es neticēju homeopātijai, bet daktere man teica – ja bērns reizi mēnesī nāk pie tevis ar angīnu, varbūt antibiotikas nestrādā?
Padomā ko citu! Man bija pacients – bērns, kurš triju mēnešu laikā bija dzēris trīs antibiotiku kursus. Mēs pamēģinājām homeopātiju. Rezultāti bija brīnišķīgi. Par homepoātiju esmu ļoti daudz lasījusi, pētījusi. Strīdējusies ar BBC režisoriem, kuri veidoja filmu par homeopātiju.
Filma gan neteica ne jā, ne nē. Interesanti, ka viens no šiem režisoriem bija alpīnists, kurš vienmēr, kāpjot kalnos, pret augstuma slimību ņēma līdzi homeopātiskos zirnīšus. Viņš kautrīgi teica – varbūt tas ir placebo efekts, kādēļ zirnīši man palīdz? Varbūt. Bet divgadīgam bērnam, zirgam un sunim diezin vai ir placebo efekts. Jautājums ir par to, kāpēc kādam ar homeopātiju tik ļoti ir jācīnās. Homeopātija patlaban nav izdevīga pastāvošajai iekārtai, būsim godīgi. Bet ar homeopātiju nodarbojas ļoti nopietni zinātnieki fizikas institūtos, lai izprastu, kas tad tur īsti ir.
– Pacienti mēdz jūs citēt. Piemēram: runāju ar savu dakteri, un viņa teica, ka pāra attiecības ir kā upe ar savu plūdumu… Rodas iespaids, ka saviem pacientiem esat arī psihoterapeite.
– Mēs ar pacientiem runājam par dzīvi, jo veselība ir tur, kur līdzsvars, tātad stāsts ir par dzīvi kopumā. Ja sāp galva, es varu iedot tabletes, bet varu arī mēģināt saprast, kāpēc galva sāp, kur nav līdzsvara. Bezgala svarīgi ir tas, ko ārstam izstāsta pats cilvēks. Paša atklātībā, godīgumā un izstāstītajā var slēpties atbilde uz jautājumu, kāpēc radusies slimība. Pēdējo divu gadu laikā manas lielākās ārstniecības veiksmes bijušas gadījumos, kad esmu ļāvusi cilvēkam runāt, runāt un runāt. Cilvēks pat neticīgi pajautā – jūs vēl klausāties? Jā, es uzmanīgi klausos. Ja cilvēkam neļauj izstāstīt savu stāstu, vari palaist garām atslēgas vārdus.
Populārākie raksti
– Šo jautājumu parasti uzdod ķirurgiem. Par brīžiem, kad tiek zaudēts pacients. Lai arī ģimenes ārsts neoperē, arī viņš zaudē pacientus. Vai esat kādreiz vainota pacienta aiziešanā? Ka laikus neredzējāt simptomus, nepareizās zāles izrakstījāt…
– Protams! Ir bijis visādi. Cilvēki bēdās un sāpēs vienmēr meklē vainīgo. Betārstam pašam ir jāapzinās savas kļūdas un neizdošanās. Man bijusi viena pa īstam traka situācija, kad jutos bezgala, bezgala vainīga. Ir slimības, kas viltīgi slēpjas. Mūsdienu slimības ir tik gudras, ka sacenšas gudrībā ar ārstiem. Es nebiju pirmā, bet varbūt piektā ārste, kas pacientu rūpīgi izmeklēja un slimību neieraudzīja. Bet tas nemazina vainas izjūtu – tu neredzēji.
– Kā var atkopties no vainas izjūtas?
– Strādājot. Kļūstot vēl uzmanīgākai un zinošākai. Un vajag atvainoties cilvēka tuviniekiem par savu kļūdu. Nevis formāli, bet dziļākajā pazemībā no sirds atvainoties. Piedošanas lūgšana dara brīnumus… Bet man ir bijis arī gadījums ar jaunu cilvēku, kad biju gatava izdarīt nezin ko, lai viņš izdzīvotu un izveseļotos. Un tā notika! Mana iekšējā pateicība bija globāla, neizmērojama.
– Kā jūs pati noturat savu dzīves līdzsvaru, lai būtu vesela?
– Man vienmēr ļoti palīdzējis mežs un jūra. Visu dzīvi esmu staigājusi pa mežiem vai gar jūras krastu. Vienkārši staigāju. Man patīk iet. Pēdējos gados man tā ir pietrūcis, jo man ir maza meitiņa un es nevaru vazāties stundām ilgi. Kamēr viņa gulēja ratos, staigājām abas, bet tagad tas vairs īsti nav iespējams, jo trīsgadniece nevar ne noiet lielus gabalus, ne nosēdēt ratos. Es arī ļoti sen nodarbojos ar jogu. Man patīk prānājāma – jogas elpošana. Tas ir viens no labākajiem veidiem, kā sakārtot savu organismu un tikt vaļā no daudzām veselības problēmām. Vēl viens mans līdzsvara instruments ir mūzikas klausīšanās un spēlēšana. Latviešiem mūzika ir dziļi iekšā, mēs esam mūzikā ļoti apdāvināti.
– Jums ir maza meitiņa. Ir jau pavēls vakars. Kas viņu pieskata, kamēr sniedzat interviju?
Viņas tētis – vislabākā aukle.
– Kad dzima meita, bijāt…
– Ļoti veca! Četrdesmit astoņi gadi. Viena no manām pacientēm bija jautājusi, kāpēc neesmu darbā. Izdzirdējusi, ka esmu dekrēta atvaļinājumā, viņa iesaukusies – bet viņa taču ir veca kā pasaule!
– Jūs to stāstāt kā joku, bet pieņemu, ka nemaz nav tik vienkārši visu grūtniecības laiku sastapties ar izbrīnītiem skatieniem vai komentāriem.
– Neko tādu nemanīju. Laikam esmu īpatnēja, bet mani tas viss tiešām nesatrauca. Tā ir mana dzīve. Mana izvēle. Mana grūtniecība un mans bērns. Mans prieks un cerības. Citi cilvēki dzīvo savu dzīvi. Nekad neesmu domājusi par saviem gadiem, jo kā bērns es biju ļoti veca. Vecs, nopietns mazs pieaugušais. Man pat šķiet, ka tagad esmu mazāk nopietna un veca.
Galvenais ir būt veselai un dzīvot priecīgi.
Ziniet, vairākums nemaz nepamanīja, ka esmu gaidībās, jo esmu apaļīgs cilvēks un grūtniecība ilgi nebija redzama. Pieņemu, daudzi nodomāja, ka vienkārši esmu strauji pieņēmusies svarā, izplūdusi pavisam resna! Sak, tā jau ir – vielmaiņa ar gadiem kļūst lēnāka, sēdošs darbs… Dakterīte visiem māca, kā jādzīvo, bet pati noēdusies apaļa kā bumba.
– Kad gaidījāt bērnu, tiešām nesatraucāties par saviem gadiem?
– Nē. Par gadiem sāku piedomāt pēc meitas piedzimšanas – tādā ziņā, ka nevaru atļauties sačākstēt. Man jābūt veselai, labā formā, labi jāizskatās. Bet mēs no vecuma taisām pārāk lielu brēku. Ja paskatās uz daudzbērnu ģimenēm agrākos laikos, sievietēm pirmie bērni dzima divdesmit gadu vecumā, bet jaunākie ap piecdesmit. Kamēr sievietei auglība nebeidzās, viņai dzima bērni.
Man vecai piedzima nevis jaunākais, bet pirmais bērns, tā arī visa atšķirība. Ja bērns man būtu piedzimis trīsdesmit gadu vecumā, viņam neklātos viegli. Viņam būtu jāmācās piecas svešvalodas, jāiet mūzikas skolā, jāspēlē teniss un vēl sazin kas… Jo man liktos, ka esmu slikta māte, ja to visu viņam nepiedāvāju. Tagad, būdama veca kā pasaule, skatos citādi uz mazo cilvēku, viņa augšanu un tiesībām pašam izvēlēties, ko darīt. Ļauju bērnam būt. Jaunībā es viņam nebūtu ļāvusi vienkārši būt. Bet vispār kļūt par mammu ir brīnišķīgi gan sešpadsmit gados, gan trīsdesmit, gan piecdesmit gados. Bērni nāk, kad viņiem jānāk. Un par katru ir tikai jāpriecājas.
– Interesanti, kāda bija jūsu kolēģu ārstu attieksme pret jums kā grūtnieci, kam drīz būs piecdesmit?
– Ļoti pozitīva. Es arī viņus lieki neapgrūtināju, jutos labi un pati tiku galā ar savu grūtniecību. Kāda kolēģe gan aizrādīja, ka esmu pārāk bezrūpīga – kā tāda lauku sieva! Bet man tas šķiet labi.
Lauku sievas pareizi dara, ka izturas pret grūtniecību mierīgi.
Tā ir viena no mūsdienu medicīnas kļūdām, ka mēs pārāk medikalizējam grūtniecību, padarām to par slimību. Radām lieku stresu topošajai mammai. Ir pētījumi, ka šī grūtniecības medikalizācija rada lielu nedrošību un tiešām sākas komplikācijas, jo sieviete ir sabiedēta – vai tikai man un bērnam viss kārtībā, vai viss ir normāli? Tā nevajadzētu būt.
– Bieži esmu jautājusi saviem interviju varoņiem, kā viņus mainījusi bērna piedzimšana. Bet jums uzdot šo jautājumu ir īpaši interesanti.
– Es tikai vēlreiz pārliecinājos, ka nav tādas vienas taisnības, kā dzīvot un kā darīt ir pareizi. Mēs bieži jaunajām mammām mācām, ka vajag atrast laiku sev, sportot, lutināt sevi, iet uz randiņiem ar vīru un tā tālāk… Kad tev pašam ir bērns, tu saproti, ka tās visas ir muļķības. Ka mazs bērns nozīmē pretējo – atteikšanos no sevis. Un neviens jaunās mammas nebrīdina par to, cik liela būs šī atteikšanās. Ka savas vēlmes un vajadzības jāpastumj zem gultapakšas. Tas ir jāpieņem, par to nevajg besīties un bēdāties. Man šajā ziņā ir paveicies, jo kā ģimenes ārste ļoti labi zināju, ka ar maziem bērniem ir grūti, man nebija ilūziju.
– Vai līdz ar meitiņas tēti jums ir vēl kāds, kas ikdienā palīdz? Jo jūs ļoti daudz strādājat.
– Palīdz ģimene: māsīca, radinieki. Mums ir brīnišķīga auklīte. Man vispār ir ļoti paveicies ar tuvajiem cilvēkiem sev apkārt. Vecāku man diemžēl vairs nav.
– Vai trīsdesmit gadu vecumā bijāt tik pārņemta ar darbu, ka par bērniem nedomājāt?
– Man noteikti nebija šāda uzstādījuma. Vienkārši dzīvē viss noticis, kā noticis, tam noliktajā laikā. Ja runājam par manu lielāko dzīves sapni kopš agras jaunības – ka reiz es būšu vecmāmiņa. Ka man būs daudz mazbērnu. Nesapņoju par kāzām ar baltu kleitu, bet, pārlecot vairākiem posmiem, iztēlojos sevi mazbērnu pulkā.
– Tuvākajā nākotnē jūs drīzāk gaida skolas vecāku sapluces. Iespējams, būsiet gados vecākā mamma sapulces telpā.
– Neesmu droša, ka uz vecāku sapulcēm daudz iešu. Manamamma arī negāja, jo uzskatīja, ka no tām nav lielas jēgas. Bet – runājot par to laiku, kad meita būs paaugusies un man nebūs mazāk krunciņu kā šodien… Britiem ir skaists pastāsts par cilvēku, kurš iet ļoti garu ceļu cauri mežam un zina, ka priekšā būs upe, kam nav tilta.
Un viņš visu to garo ceļu neko neredz sev apkārt, tikai domā par upi – ak Dievs, ko es iesākšu, kā tikšu pāri? Tas ir bezjēdzīgi. Kad nonāksi pie upes, tad arī skatīsies, kā tikt pāri. Varbūt ūdens būs silts un mierīgs un varēsi laisties peldus. Varbūt krastā atradīsies laiva. Varbūt kāds atnāks palīgā? Es tā arī daru – mierīgi eju caur mežu. Izbaudu ceļu. Un, kad nonākšu pie kādas upes, raudzīšu, kā tikt tai pāri.
