Ko nākamis gads tev nesīs? Tava astrologa prognoze pateiks! 
Rīga -9°C 
«Šajā rakstā piedāvāju palūkoties uz grūtsirdību kā uz dabisku stāvokli, kam jāatrod vieta mūsu dzīvē, necenšoties no tās aizbēgt, bet vienlaikus nepadarot to par vienīgo realitāti, kurā dzīvojam,» raksta psiholoģijas doktorante, geštaltterapeite Elīna Zelčāne.
Neapspiest emocijas
Mums nevajadzētu vairīties no nepatīkamajām emocijām un mēģināt sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā, ja tā nav. Pozitīvā domāšana ir laba lieta, taču tikai ar nosacījumu, ka pozitīvisms ir īsts. Pašapmāns un sāpīgo emociju noliegšana ilgtermiņā var novest pie dziļākas krīzes un psihosomatiskām slimībām, piemēram, galvassāpēm, veģetatīvās distonijas vai ēšanas traucējumiem. Jebkura emocija ir svarīga, jo ziņo par mūsu vajadzībām. Tā vietā, lai apspiestu emocijas, pajautāsim sev – kas ir tas, kā man šobrīd trūkst vai ir par daudz? Pat ja nevarēsim uzreiz un pilnībā apmierināt savas vajadzības, vismaz ieraudzīsim virzienu, kurā mums būtu jāiet, lai sasniegto vēlamo. Mums būtu jāuzmanās no pārāk biežas iestrēgšanas kādā emocionālā stāvoklī. Situācijās, kad esam piedzīvojušas nozīmīgu zaudējumu, ir grūti emocijas kā radiostaciju pārslēgt uz citu frekvenci, taču, runājot par ikdienas grūtsirdību, tā tomēr ir mūsu izvēle – turpināt meklēt pierādījumus, ka viss ir slikti, vai iespēju robežās censties savas emocijas neitralizēt un varbūt pat atrast pavedienu, kas ved uz prieku.
Pastarpinātais ieguvums no ciešanām
Varētu šķist, ka neviens aiz laba prāta neizvēlas justies slikti, tomēr gan no savas, gan citu pieredzes varu teikt, ka dažreiz no ciešanām iegūstam pastarpinātu labumu. Redzot, ka esam nomāktas, apkārtējie mēdz sniegt atbalstu un uzmanību, ko ikdienā ne vienmēr saņemam. Iemesli, kāpēc ir tik grūti citiem atklāt savas patiesās vajadzības, ir dažādi – mūs vada stereotips, ka jābūt stiprām, mums ir bail no atraidījuma vai arī uzskatām, ka citu vajadzības ir svarīgākas par mūsējām. Vēl kāds pastarpināts labums no upura lomas ieņemšanas ir i
espēja aizbēgt no atbildības un atrast ārējo vainīgo situācijās, kad mums pašām būtu jāuzņemas atbildība par savu dzīvi.
Nereti nomāktais garastāvoklis kalpo kā atruna, kāpēc atliekam dažādus darbus, nespējam saņemties fiziskajām aktivitātēm vai vilcināmies ar kāda lēmuma pieņemšanu.
Ne vienmēr viss ir galvā
Lai arī mums ir raksturīgi no mušas uzpūst ziloni, dažreiz jūtamies slikti, jo tam ir objektīvs pamats. Ir situācijas, kad ieritināšanās zem segas un ļaušanās asarām ir labākais, ko varam darīt savā labā. Arī visstiprākais cilvēks vienmēr nevar būt stiprs un pašpietiekams. Mums katrai ir sava izturības robeža un savi trigera punkti, kurus aizskarot emocijas iet pa gaisu. Un ir normāli, ja šādos brīžos nejūtamies labi. Noteikti nevajadzētu salīdzināt savas ciešanas ar citu ciešanām. Vienmēr būs cilvēki, kuru zaudējumi būs desmitkārt lielāki par mūsu zaudējumiem, tomēr sāpes paliek sāpes, vienalga, cik lielas vai mazas tās izskatās no malas. Situācijās, kad dažādas neveiksmes ir uzslāņojušās cita virs citas, kāds it kā nesvarīgs sīkums var kļūt par pēdējo pilienu un iekustināt emociju lavīnu. Tad apkārtējiem, kuri redz tikai aisberga augšējo daļu, var šķist, ka uztveram visu pārāk saasināti un neadekvāti. Bet patiesībā mūsu emociju cēloņi ir meklējami daudz dziļāk.
Smalkā robeža starp žēlošanu un līdzjūtību
Lielākā daļa no mums spēj būt līdzjūtīgas pret citiem, taču nereti pieklibo līdzjūtība pret sevi. Tā vietā mēdzam mētāties starp diviem grāvjiem – vai nu iekrist sevis žēlošanā un pašdestrukcijā, vai, tieši otrādi, iet uz priekšu kā tanks, ignorējot savas emocijas. Atšķirībā no sevis žēlošanas, kuru varētu salīdzināt ar apzinātu stāvēšanu lietū, demonstrējot, ka tev nav lietussarga, līdzjūtība pret sevi drīzāk būtu salīdzināma ar laipnu un iejūtīgu attieksmi pret sevi situācijā, kurā gadījies salīt. Tas nozīmē atzīt, ka tev, tāpat kā citiem, kuri šobrīd ir salijuši, būtu vajadzīgs sauss apģērbs un silta tēja.
Līdzjūtība pret sevi ir pretējs stāvoklis sevis nosodīšanai un emociju dalīšanai labajās vai sliktajās.
Nomāktības gadījumā tas nozīmētu atzīt, ka dzīvē ir arī šādi posmi, nesteidzināt sevi par katru cenu kļūt priecīgai, bet ļaut sev pakāpeniski un nevardarbīgi pāriet no viena emocionālā stāvokļa citā.
Dot laiku sev un citiem
Kad esam ļoti nosaluši, ir vajadzīgs laiks, lai atkal sasildītos. Ieiešana siltā telpā uz īsu brīdi nepalīdz. Līdzīgi ir, kad nosalstam emocionāli. Lai grūtsirdības pārņemtais cilvēks nomainītu domāšanas fokusu un līdztekus ciešanām atkal iemācītos paskatīties uz savu dzīvi caur pateicības prizmu, arī ir vajadzīgs laiks.
«Būs jau labi! Turies! Neskumsti!» ir vārdi, kas nepalīdz mazināt grūtsirdību. Tā vietā daudz vairāk palīdzoši ir vārdi: «Es redzu, ka tev šobrīd nav viegli, es vēlos tevi atbalstīt; iespējams, tas nepāries tik ātri, kā gribētos, taču mēs to pārvarēsim kopā.» Reizēm jau tas vien, ka kāds ir fiziski līdzās un gatavs uzklausīt, dod sava veida atvieglojumu. Mums nav jāizdzēš skumjas, taču mēs varam turpināt dzīvot un virzīties uz priekšu kopā ar skumjām vai par spīti tām. Mēdz teikt, ka skumjas ir laimes ienākuma nodoklis. Un, iespējams, tikai pateicoties skumjām, mēs tā pa īstam varam novērtēt mirkļus, kad valda emocionāls pacēlums. Pirmās sniegpulkstenītes un saules pielietie pavasara rīti diez vai sniegtu tādu prieku, ja mēs nebūtu piedzīvojuši tumsu un ziemas spelgoni.
Darīt, negaidot iedvesmu
Kad esam nomāktas, ir grūti atrast motivāciju, lai kaut ko uzsāktu, un pat ierastās ikdienas aktivitātes šķiet grūti paveicamas. Taču labākās zāles pret grūtsirdību ir meklējamas tieši darbībā. Ir palīdzoša jebkura aktivitāte, kas ļauj uz brīdi apstādināt uzmācīgo domu karuseli un sniegt citu pieredzi. Nav jāgaida, kad radīsies vēlme iziet pastaigā, ir jāuzvelk kurpes un jādodas. Un gan jau ar laiku mainīsies ne tikai dabas ainava, bet arī emocionālais fons. Viens no veidiem, kā sev palīdzēt, ir mainīt vidi, kurā uzturamies, un satikties ar cilvēkiem, ar kuriem nesaskrienamies ikdienā. Reizēm palīdz izrunāšanās ar citām bēdu māsām, kas apliecina, ka neesi viena savās ciešanās, bet dažkārt nepieciešamo grūdienu dod tikšanās ar pozitīviem cilvēkiem, kas ļauj ieraudzīt, ka līdztekus bēdām šajā pasaulē ir atrodams arī vieglums un prieks. Mēs nevaram aizdzīt uzmācīgas domas, cenšoties par tām nedomāt, taču mēs varam ielaist savā prātā arī citas domas, pieredzi un emocijas. Arī tad, ja neizdosies skumjas pārvērst priekā, skumju pašķaidīšana un nomāktā garastāvokļa neitralizēšana var būt nozīmīgs solis, lai izkļūtu no grūtsirdības. Šajā dzīvē viss plūst un mainās. Arī emocijas.
