Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas īsti bija mans tētis?
«Mans dzīves stāsts ir sarežģīts. No bērna, kas daudzreiz bija pamests un viens, izauga cilvēks, kurš spēja kļūt par Valsts prezidentu. Piekrītot sarunai ar IEVAS Stāstiem, domāju par notikumiem un cilvēkiem, kas veidojuši mani tādu, kāds esmu. Par garo dzīves ceļu, kurā, likteņa svaidīts, esmu izgājis cauri ārkārtīgi daudzām pārmaiņām,» saka Guntis Ulmanis.
«Man īsti nav bijis bērnības, nav bērnības ģimenes, es neesmu izjutis mājas siltumu un mātes glāstus.»
«Visspilgtākā atmiņā man ir vecmāmiņa, un tā laikam ir bijis daudziem. Ja ģimene karu vai laikmetu pārmaiņu laikos izšķīst vai iet bojā, vecmāmiņas ir glābējas, pie kā turēties. Un tāda bija mana vecmāmiņa no mammas puses – Marija Goldmane. Otra vecmāmiņa bija no Ulmaņu dzimtas, un tie cilvēki ļoti ātri tika izsvītroti no manas dzīves.
Pēc padomju okupācijas un izsūtījuma gadiem Sibīrijā vairāk dzīvo palika no mammas puses, bet dramatiski, ka mans tēvs Eduards Ulmanis un vectēvs Kārlis Goldmanis, kuri labi satika, bet nekad nebija dzīvojuši kopā, jo tēvs – zars no Ulmaņu dzimtas celma – dzīvoja Rīgā, bet opaps, būdams zemnieks, – Padures Strēļos, kopā nonāca izsūtījumā Vjatlagā.
Mans tēvs tika izsūtīts jau 1940. gadā, opaps – nepilnu gadu vēlāk, un tur viņi abi satikās un 1942. gadā ar dažu mēnešu atstarpi mira bada nāvē. Es viņus, protams, neatceros. Kārlis Goldmanis Pirmā pasaules kara laikā bija cīnījies latviešu strēlniekos, ticis ievainots. Latvijas valdība viņam kā kara dalībniekam Padurē piešķīra zemi, kur viņš izveidoja jaunsaimniecību.
No mammas stāstiem zinu, ka opaps ļoti priecājies par mani, savu pirmo mazdēlu.
No lielceļa uz Strēļiem vedusi skaista liepu aleja, un vectēvs, pajūgā atbraucis līdz gatves galam, arvien pieturējis zirgu un gaidījis, kamēr mani līdz viņam aiznes vai es pats aiztipinu. Tur mani iesēdinājuši ratos līdzās opapam, un mēs lepni braukuši pa aleju iekšā sētā.
Sirsnīgākās sarunas man bijušas ar vecmammu. Viņa stāstīja, ka mans tēvs Eduards bijis krietns cilvēks – labsirdīgs, izpalīdzīgs un dzīvespriecīgs. Kad, lielāks būdams, omai jautāju: «Bet kas tad īsti mans tētis bija?» – viņa atbildēja: «Liels kungs bija…» Pāri visai manai bērnībai gūlās milzīga neziņa par manu izcelšanos. Katrai sarunai, ko aizsāku par tēvu, atbilde bija klusēšana.»
Intervijas turpinājums:
