Vēstures skolotājs atklāj, cik latviska mācīšanās notiekot bijušajā krievu skolā Rīgā

Vēsturnieks un digitālā satura veidotājs Edvarts Krusts šajā rudenī skolotāja pienākumus uzņēmies jau otro reizi, taču pēc četru gadu pauzes, un šī pieredze bijusi pavisam atšķirīga. Viņš piekritis mācīt vēsturi Rīgas 13. vidusskolā, kura nupat tikusi pie jaunas direktores – Saeimas deputāta Oļega Burova meitas Innas Burovas. Lai gan pastāvēja bažas, ka konkursa rezultāts varētu būt negodprātīgs, tika veikta pārbaude un Burovas kandidatūra tomēr tika atzīta par atbilstošu.

Vēsturnieks neesot apzinājies, cik lielas problēmas radīsies, mācot jauniešus skolā, kurā savā dzimtajā valodā iepriekš izglītojušies krievvalodīgie, bet tagad apmācības notiek valsts valodā.

«Tā sagadījās, ka nonācu «bijušajā» krievu skolā – nu jau skandalozajā Rīgas 13. vidusskolā. Šī pieredze diemžēl apliecināja manas bažas par tā saucamo «vienoto skolu» jeb izglītību tikai latviešu valodā. Nākas atzīt, ka pakāpeniskā pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā nav izdevusies sekmīgi, jo absolūti visās klasēs, ar kurām strādāju, vairumā gadījumu skolēnu latviešu valodas zināšanas ir nepietiekamas mācību procesa nodrošināšanai,» savā vēstījumā sociālajā tīklā Facebook atzīmē Krusts.

«Jāatgādina, ka pāreja uz latviešu valodu tika uzsākta jau 2023. gadā. Un neba tā, ka pirms tam šajās skolās latviešu valoda netiktu mācīta. Tātad iespējams novērot, vai nu sistēmiskas problēmas pārejā, piemēram, mazspējīgus un netalantīgus skolotājus, vai arī apzinātas attieksmes veidotu uztveri, kas izpaužas «kam man to valodu vajag?» jautājumā kā no šo skolu pedagogu, tā arī no pašu bērnu un viņu vecāku puses. Diemžēl šādas atziņas dzirdamas no pašiem skolēniem. Un tas var pārsteigt tikai naivos, jo

šie cilvēki nav auguši vakuumā, bet gan savu vecāku un «ģedušku» vērtību, un attieksmju mantojumā.

Jāatzīst, ka Latvijas valsts 35 gadus pēc neatkarības turpinājusi okupācijas seku uzturēšanu, pagarinot sabiedrības saspīlējuma izaicinājumus vismaz vēl vienai paaudzei. Šīs skolas ir kā laika kapsulas, kurās var izjust to atmosfēru, kas Latvijā pastāvēja pirms 4. maija. Tāpēc nebrīnieties, ja virsrakstos lasāt, ka Latvijas skolās strādā daži simti skolotāju, Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi, vai arī Valsts valodas centrs rīko pārbaudes šajās skolās, pārbaudot skolotājus, nevis skolēnus… Dažas no šīm atziņām uzrakstīju savā darba uzteikumā.

Tālāk vēstures skolotājs uzskaitījis iemeslus, kādēļ pamet darbu minētajā izglītības iestādē. Viens no pirmajiem – viņš apšauba, jaunās direktores – Innas Burovas – iecelšana šajā amatā godīgumu. Edvarts Krusts atzīmējis arī to, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā nenotiek pilnvērtīgi. ««Bijušās krievu skolas» nekļūs latviskas, ja skolas arī turpmāk veidos pēc etniskā principa. Vairums skolēnu nāk no krievu un/vai krievvalodīgo ģimenēm,

attiecīgi skolā izveidots tāds skolēnu sastāvs, kurā neatliek vietas latviešu valodai.

Diemžēl šīs vietas nav arī dzirdētās pedagogu un skolēnu sarunās. Lai arī nacionālajam faktoram pedagoģiskās attiecībās nevajadzētu atvēlēt pārāk lielu vietu, atzīstu, ka man kā latvietim darba atmosfēra šķiet pārāk apgrūtinoša, to iespējams salīdzināt ar donkihotisku cīņu pret vējdzirnavām. Šie cilvēki, kurus Latvijas izglītības sistēma cenšas veidot par Latvijas patriotiem, nav auguši tukšā vidē, vakuumā, un ir savu senču vērtību atspoguļojums, kur, kā

šķiet, viena no vērtībām ir necieņa pret Latvijas valsts valodu,» uzsver viņš.

Būtisks iemesls ir arī skolēnu vājās valodas zināšanas, kuras apdraud izglītības kvaitāti.  «Diemžēl skolēnu valodas barjera ir pārāk liela, līdz ar to nav iespējams ītenot kvalitatīvu un pilnvērtīgu mācību procesu. Šis jautājums ir jāaktualizē augstākas vadības līmeņos, jo patiesās skolēnu zināšanas mācāmā priekšmeta ietvaros ir ārpus kritikas robežām.

Paši skolēni atzinuši, ka neuztver stāstīto.

Tāpēc retorisks jautājums, kādēļ skolēns, kurš deviņus gadus apgūst latviešu valodu, bet jau divus gadus mācās tikai latviešu valodā, uzstāj uz krievu valodas lietošanu mācību stundās?»