Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stundām ilgas telefonsarunas
«Pagājušajā gadā jubileju atzīmēju kopā ar savām meitenēm basketbolistēm. Sanācām kopā kādi septiņi cilvēki un pacēlām glāzes par manu veselību. Trīs dienas vēlāk – 12. martā – Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija. Vēl pēc dažām dienām Latvijas Olimpiešu sociālajā fondā tika pieņemts lēmums strādāt attālināti. Kopš tā laika nekur lieki no mājas neesmu izgājusi,» saka basketboliste.
«Esmu ļoti piesardzīga. Nedodos pat uz veikalu, to manā vietā dara radiniece vai kolēģi. Iedodu sarakstiņu ar nepieciešamajiem produktiem, viss tiek sapirkts un pievests klāt. Cik tad daudz man vienai vajag? Ja nepieciešams parakstīt kādus dokumentus, šoferis uz pāris minūtēm aizved mani uz darbu. Pārējo laiku strādāju no mājām. Arī pie sevis nevienam neļauju nākt,» stāsta Uļjana.
«Regulāri piezvanu sporta veterāniem un atgādinu, lai viņi arī sēž mājās un apkārt lieki nestaigā. Viņi man ir paklausīgi. Ja kādam vajag zāles vai pārtiku, to aizved mani kolēģi. Tpu, tpu, tpu, bet neviens no maniem sporta veterāniem ar koronavīrusu šo zemīti vēl nav atstājis. Mēs turamies!»
Uz jautājumu, vai par īpašiem nopelniem Latvijas labā nav tikusi kādā no vakcinācijas prioritārajām grupām, Semjonova atbild: «Mēs visi esam pieteikušies vakcīnai, bet, kad saņemsim, nav ne jausmas.
Man vēl nav 70 gadu, un prioritārā grupā neesmu.
Nevienam arī nezvanu un neko nejautāju. Ko es bāzīšos citiem pa priekšu? Pacietīgi gaidu rindā kopā ar visiem.»
Izcilā basketboliste neslēpj – šajā laikā visvairāk pietrūkst satikšanās ar cilvēkiem: «Visa saziņa tagad notiek ar telefonu. Reiz ilgu laiku neizdevās sazvanīt kādu draudzeni, kad beidzot sazvanīju, viņa teica:« Bet, Uļa, telefons tagad ir vienīgā iespēja aprunāties!» Tad nu daudzi to tagad dara stundām ilgi. Arī es regulāri zvanu sporta veterāniem – apjautājos, kā iet. Viņi ir priecīgi, ja kāds par viņiem piedomā, un arī man ir, ko darīt.»
No rītiem mīļi modina Lords
Uļjanas prieks un acuraugs ir viņas četrkājainais draudziņš. «Dzīvoju kopā ar divarpus gadu vecu kaķīti Lorģiku. Viņš man ļoti mīl! Katru rītu nāk modināt, pieliek deguntiņu manam vaigam,» stāsta Uļjana.
«Grūti pateikt, šobrīd vairāk dzīvojam vai eksistējam, bet dzīve lēnām rit uz priekšu. No vienas puses, šis ir drūms laiks – nevar aiziet uz teātri un kino, nevar tikties klātienē, un dzīve notiek tikai televizorā vai datorā. Skatos dažādas sporta pārraides – basketbolu, biatlonu, slēpošanu.
Man ir problēmas ar kājām, un, pat ja būtu ļauts, nekur daudz apkārt tāpat nestaigātu. Taču, cik gadījies iziet no mājas, esmu pamanījusi cilvēkus ar ļoti nogurušām acīm. Vairākumam šāda dzīve jau sen apnikusi. Cilvēki nezina, kur sevi likt. Žēl to, kas zaudējuši savu darbiņu un nesaņem pabalstu. Pensionāri, es to skaitā, savā ziņā šobrīd ir laimētāji. Kāda dzīve mums bija līdz šim, tāda arī tagad. Katram kāds pabalstiņš, turklāt aprīlī valdība sola izmaksāt 200 eiro. Latvieši vienmēr bijusi spēcīga un stipra tauta. Ticu, ka šo visu pārdzīvosim un viss būs labi. Nedrīkst nolaist rokas,» uzsver viņa.
Lutina sevi ar labām olīvām
Vaicāta, par kādām dāvanām dzimšanas dienā priecātos, basketbola leģenda saka: «Kādas vēl dāvanas! Es priecātos par vienkāršu, cilvēcisku uzmanību. Kad varēja satikties klātienē, sporta veterāni nāca pie manis ar bezgala skaistiem ziediem. Sadāvināja tik daudz, ka mājās nebija, kur likt. Šogad jāsamierinās ar to, kā ir. Visiem saku – paldies Dievam, ka vēl varu skatīties uz debesīm un sauli, ka varu pakustēties pa māju. Nedod Dievs, šajā laikā nonākt slimnīcā!
Tagad jāpriecājas par sīkumiem un galvenais ir laba veselība.»
Uļjana saka – iespējams, savā dzimšanas dienā palūgs šoferi aizvest viņu uz darbu, lai uz dažām minūtēm satiktu kolēģus. «To man ir tikai trīs, turklāt visi pie labas veselības. Aizvedīšu salātiņus un kliņģeri. Tas arī viss,» saka viņa. Uļjana priecāsies, ja būs kāds ziediņš.
«Man patīk ziedi, īpaši tulpes visās iespējamās krāsās. Tās parasti zied ap manu dzimšanas dienu un atgādina par pavasari. Kas attiecas uz saldumiem – tie man ir absolūti vienaldzīgi. Uz to pusi, kur ir tortes un dažādas kūciņas, pat neskatos, šokolādes neēdu, jo tās man negaršo. Toties nespēju paiet garām skābētiem gurķīšiem, olīvām un marinētai siļķītei. Olīvas sev pērku īpašas – no kāda cilvēka, kas tās ved no pašas Grieķijas,» tā gaviļniece.
