Rīga +7°C 
«Man pašai jau ir tuvu 50 gadiem, ir ģimene un studējoša meita. Attiecības ar mammu nekad nav bijušas saulainas, jo ne vienmēr spēju nolasīt viņas domas. Ja neesmu uzminējusi, ko viņa ir gribējusi, mamma sapūšas un mēs sastrīdamies. Esmu centusies mammu pārliecināt, ka savas vēlmes vajag izteikt vārdos, bet viņa iebilst: ja es viņu patiesi mīlētu, tad uzreiz saprastu, ko viņa vēlas.
Pašlaik situāciju vēl vairāk ir sarežģījusi mammas slimība. Jau gadus 30 mammai ir osteoartrīts ar kaulu deformāciju, bet tagad viņai ir grūtības pārvietoties, kuras it kā ir radušās pēkšņi. Kad tēvs man zvanīja un to teica, biju izbrīnīta, jo pārvietošanās grūtības mammai ir vismaz pēdējos 20 gadus.
Kad beidzot izdevās parunāt ar pašu mammu, izrādījās, ka viņa vēlas, lai tieši es viņu aprūpēju (pašlaik to dara mans tētis).
It kā dabiska un normāla vēlme, ja vien man nebūtu pašai sava ģimene un rūpes. Kā jau lielākajai daļai ģimeņu Latvijā, mūsu ienākumi ir stipri limitēti. Kad ieminējos vīram par mammas aprūpēšanu un līdz ar to aiziešanu no darba, viņš bija patiesi sašutis. Diemžēl viņam ir taisnība – ar viņa algu vien būtu grūti samaksāt bankas kredītu par dzīvokli, uzpūstos komunālos maksājumus, meitas studijas un visus citus ikdienai nepieciešamos tēriņus. Arī meita, kas pašlaik studē, man teica: «Mammīt, vai tad vectēvs netiktu galā? Lūdzu, paliec darbā, jo man ļoti vajag pabeigt studijas!»
Protams, par sevi tobrīd nemaz nedomāju, kaut gan jāteic, ka pati nesen biju ļoti sarežģītā situācijā, gandrīz zaudēju darbu. Diemžēl Latvijā cilvēkam ap 50 atrast darbu tiešām nav viegli – jau paguvu izmēģināt pieteikties darbā citur un diemžēl sapratu, ka esmu second hand prece.
Pēdējā telefonsarunā mamma pateica, ka mēs esot par viņu ņirgājušies, jo neesam pienācīgi apsveikuši (dāvana nav bijusi gana dārga) lielajā jubilejā. Viņa to ļoti pārdzīvojusi, tāpēc viņai esot kļuvis sliktāk ar veselību. Rezumējums: mēs esam vainīgi, tāpēc man viņa tagad jāaprūpē. Ar prātu saprotu, ka mamma cenšas ar mani manipulēt, bet nezinu, kā rīkoties. Ja izlemju aprūpēt mammu, tad nodaru pāri savai ģimenei, kam ļoti vajadzīgi mani ienākumi. Esmu mēģinājusi runāt arī par mammas pārvešanu pie mums, mani ģimenes locekļi iebilst. Mammai ir raksturiņš, un, protams, tirānu neviens sev blakus nevēlas.
Vēl interesanta nianse – man ir izjūta, ka mamma mani apskauž.
Viņa nepārtraukti atkārto: «Tev ir tik labs vīrs, tik laba ģimene un tik viegla dzīve! Man nekad nekā tāda nav bijis!» Varbūt tā šķiet, jo mums ar vīru ir nerakstīts likums – lai cik liela būtu problēma, mēs to paturam ģimenes lokā, atšķirībā no mammas, kam patika visu savu vešiņu mazgāt publiski. Saprotu arī vīra nepatiku pret manu mammu – ne vienu reizi vien viņa centās mani kūdīt pret pašas vīru un izjaukt manu ģimeni. Varbūt šis ir kārtējais mēģinājums?
Esmu centusies saprast, kāpēc mamma tā dara. Viņa daudz runā par savu neizdevušos dzīvi, par to, ka manu tēvu viņa nevar ciest un savējo ienīst. Bet kā es to visu varu labot? Ko iesākt, ja cilvēks 80 gadu vecumā vēl aizvien dusmojas uz savu tēvu? Kā reaģēt uz mammas manipulācijas centieniem?» savu stāstu uzticējusi kāda lasītāja.
Konsultē Tija Vanaga, ārste psihoterapeite
Kāda ir situācija
Vēstulē aprakstītā situācija ir gana klasiska. Paplašinātajā ģimenē starp tās locekļiem valda diezgan manipulatīvas attiecības. Lai būtu saprotams, par kuru ģimenes locekli runāju, vēstules autori dēvēšu par meitu, viņas mammu – par omi, bet studējošo meitu par mazmeitu. Vēl pieminēti vēstules autores (meitas) vīrs un arī tēvs, kuru saukšu par opi.
Ome ir smagi slima. Bet slimības cēlonis, iespējams, ir arī psihosomatisks, jo, pēc vēstules spriežot, viņas domām un rīcībai nav īstas saķeres emocionālo situāciju. Omei ļoti trūkst uzmanības un apmierinājuma par dzīvi. Tas, kā viņa rīkojas, –
slimošana un manipulēšana – pašlaik ir veids, kā viņa izkaro uzmanību un rūpes.
Ome saslima vecumā, kad meita mēģināja sākt patstāvīgu dzīvi. Varētu domāt, ka saslimšana bija arī izmisīgs veids, kā noturēt meitu pie sevis.
Bet meita apprecējās un aizgāja savā dzīvē. Tomēr, manuprāt, kaut kādu iemeslu dēļ viņa arī savā ģimenē ir pieņēmusi upura lomu. Vēstules autore no visām pusēm izjūt milzīgu spiedienu: viņas meita saka, ka mammai jāturpina strādāt, jo vajag naudu viņas studijām; vīrs pat sašutis par domu vien, ka viņa varētu pamest darbu, jo viens nevarēs samaksāt rēķinus; ome un opis prasa, lai viņa kļūst par aprūpētāju uz pilnu slodzi. Meita pakļaujas spiedienam, izjūtot lielas dusmas un bezspēcību, patiesībā – bezspēcīgas dusmas. Tās jaušamas pat vēstulē, kurā gribas vainot visu pasauli, pat komunālos maksājumus.
Kā šajā ģimenē izpaužas manipulēšana? Visi cenšas runāt caur trešo personu. Aprūpēt omi savu meitu sauc opis, nevis viņa pati. Par to, vai tad opis netiks galā tāpat kā līdz šim, mazmeita jautā savai mammai (meitai), nevis opim pašam. Vēstulē minēts, ka 80 gadu vecumā ome vēl aizvien dusmojas uz savu tēvu, arī uz savu vīru – opi, kurš viņu aprūpē. Nespēja atklāti izrunāties par sāpīgām lietām ceļo no paaudzes uz paaudzi.
Kāda ir ome
Gan apzināti, gan neapzināti omei ir kādi ieguvumi no slimības. Parasti diezgan apzināti mēdz būt tas, ka caur savu somatisko slimību kāds mēģina manipulēt ar ģimenes locekļiem vai draugiem, lai viņi darītu to, ko slimais cilvēks grib, gaidot, ka visi viņu aptekalēs, aprūpēs un nepametīs. Neapzinātais ieguvums parasti ir tāds, ka slimība cilvēku pasargā no ļoti neērtiem jautājumiem, dodot iespēju iekšējas problēmas risināt ķermeniski.
Bet kā ar omi ir tagad, pēc 30 slimošanas gadiem, kad jācieš hroniskas sāpes? Jā, sāpes bojā raksturu.
Ar cilvēkiem, kam pastāvīgi sāp, komunikācija ir ļoti grūta.
Ja īgnums ir tāpēc, ka sāp, to jācenšas saprast un jāmēģina neko neuztvert personīgi. Turklāt, ja omei jau 20 gadu ir pārvietošanās grūtības, viņai, visticamāk, trūkst sociālo kontaktu, tāpēc arī garastāvoklis nav un nevar būt labs. Jāņem vērā arī aterosklerotiskie procesi galvas smadzeņu asinsvados, kas arī maina cilvēka dabu. Vecumdienās daudzi kļūst niķīgāki, kaprīzāki. Ja arī pirms tam, kā vēstulē minēts, raksturs nav bijis labs, tad ir pavisam traki. Mīļa mamma ome laikam nekad nav bijusi. Ome pret meitu izjūt skaudību, jo viņa joprojām ir jauna (no 80 gadu pozīcijas raugoties), viņai ar vīru ir pietiekami labas attiecības, arī meitai ar mazmeitu ir labākas attiecības, nekā omei jebkad bijušas ar savu meitu.
Ko darīt?
Lai neturpinātu ķēdīti: «Ome grib, lai meita risina viņas problēmas, meita grib, lai…» – vienīgais risinājums pasīvas dusmošanās vietā ir aktīva rīcība. Jārunā tieša valoda ar visiem ģimenes locekļiem. Jāmēģina atrast vidusceļu, kā atvieglot omes situāciju, bet tā, lai vēstules autore pati neizdegtu.
Saruna ar omi nebūs viegla. To var sākt, sakot: «Mamma, es saprotu, kā tu jūties, es arī saprotu, ko tu vēlies, bet pašlaik nevaru tev to sniegt – es tevi nevaru aprūpēt. Varbūt varu atnākt biežāk, bet nevaru uzņemties pilnu aprūpi. Mēs varētu padomāt par citiem variantiem. Ja opis vairs netiek galā, iespējams, jālūdz sociālā palīdzība no pašvaldības. Varbūt ir vēl kāds pazīstams cilvēks, kas var palīdzēt. Bet tas, ka nevēlos dzīvot pie tevis un visu laiku tevi aprūpēt, nenozīmē, ka tevi nemīlu. Palīdzēšu, cik spēšu, bet ne tā, kā tu esi iedomājusies.»
Jārunā kā jau ar vecu, slimu cilvēku. Mierīgā tonī, bet gana noteikti un skaidri. Ome droši vien dusmosies, taču tas nenozīmē, ka viņa vispār nemīl savu meitu. Omes dusmas būs dabiska reakcija uz meitas noliedzošo atbildi.
Cilvēki mēdz dusmoties, ja viņi nedabū to, ko vēlas. Tā dara divgadīgs bērns, bet tādas pašas emocijas ir arī 50 un 80 gadu vecumā.
Jautājums ir, kā dusmas tiek paustas.
Ja vēstules autore meklētu psihoterapeita palīdzību, visirms būtu jāstrādā ar nespēju tikt galā ar savām dusmām, kuras, kā jau minēju, ir diezgan pasīvas, izpaužas tikai rūgtos dzēlienos. Jūtams, ka vēstules autorei ir milzīgs sarūgtinājums par dzīvi, kas pašai nešķiet apskaužama. Dusmas vajadzētu iemācīties izteikt īstajā brīdī, jātrenē arī spēja un prasme runāt atklāti. Vēstules autore nav izmantojusi iespēju lūgt atbalstu savai ģimenei. Vismaz ideju līmenī: kā mēs varētu rīkoties, lai situācija kļūtu labāka? Kādi ir jūsu risinājumi, kurus saredzat? Kā jūs man varat palīdzēt? Ja viens sāk runāt tiešu valodu, ir diezgan liela iespēja, ka pievienosies arī citi. Tas ir treniņa jautājums.
Pēc tam psihoterapijā būtu risināmas sarežģītās mātes un meitas attiecības. Omei joprojām ir milzīga ietekme uz pieaugušās meitas dzīvi, turklāt savstarpējā atkarība šķiet diezgan naidpilna. Meitas izjūtas varētu būt: vairs nespēju izturēt, bet nespēju arī atdalīties. Ar atdalīšanos es nedomāju mātes pamešanu bez palīdzības, bet emocionālu atdalīšanos.
Laiks, kamēr bērni vēl nav patstāvīgi, bet vecāki jau ir aprūpējumi, nevienam nav viegls. Vajadzīga pieaugušam cilvēkam piemītoša spēja pieņemt lēmumus un aktīvi rīkoties; ja nepieciešams – lūgt palīdzību. Vēstules autorei ir, kur pieķerties: ir vīrs, ar kuru, spriežot pēc vēstules, viņa spēj būt pietiekami atklāta. Ir meita, ir darbs. Tas ir daudz, tās ir pamata vērtības.
