Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ukrainā nesekmīgās karadarbības dēļ lielāko daļu uzmanības iekšpolitikas jomā režīms bija spiests veltīt risku un draudu vadībai, kā arī visu līmeņu resursu mobilizācijai. Rezultātā jau tā plašie ierobežojumi un represijas pret neapmierinātajiem sasniedza teju totalitāru līmeni. Savukārt elite, pretēji atsevišķām gaidām, vēl ciešāk konsolidējās ap Putinu kā pastāvošās sistēmas un līdz ar to arī tās pārstāvju ietekmes un labklājības garantu.
Ne tik sekmīga no režīma interešu viedokļa izvērtās karam nepieciešamo resursu mobilizācija – vismaz pagaidām panāktā cilvēkresursu un finanšu līdzekļu pietiekamība kontrastēja ar arvien pieaugošo bruņojuma un ekipējuma trūkumu karavīriem. Kopumā aizvadītā gada norises un rezultāti liecina, ka vismaz tuvākā gada laikā Krievijai pietiks resursu karadarbības turpināšanai, secinājis SAB.
Tāpat, neskatoties uz kara radītajiem izaicinājumiem, Putina režīms ir stabils, un tā pastāvēšana vismaz tuvā termiņā nav apdraudēta. Putina un režīma elites prioritāte numur viens vairāk nekā jebkad agrāk ir varas saglabāšana. Šī mērķa īstenošanai netiek un arī nākotnē netiks pieļauti kompromisi.
Pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā gan Latvijas, gan arī citu valstu publiskajā vidē nereti sastopami viedokļi par Krievijas decentralizāciju un Putina varas norietu. SAB vērtējumā faktiskā situācija ir drīzāk pretēja: iekšpolitiski vismaz šobrīd Putina režīms ir spēcīgāks nekā jebkad iepriekš. Jau ilgstošas un aizvadītajā gadā strauji intensificētas represīvās politikas rezultātā režīms ir nodrošinājis gandrīz pilnīgu kontroli un dominanci Krievijas informatīvajā telpā.
Režīma interesēm neatbilstošu viedokļu paušana tiek stingri kontrolēta un bargi sodīta. Politiskā opozīcija ir iznīcināta. Propagandas un represiju rezultātā sabiedrības vairākums ir iebiedēts un apātisks, un no politiski jutīgām tēmām distancējas.
Elites kodols lielākoties ir vienisprātis ar Putinu un kontrolē visus nozīmīgākos varas instrumentus no likumdošanas un tiesu varas institūcijām līdz pat tādām izpildvaras struktūrām kā armija un drošības un izlūkošanas dienesti. Ar karu un tā sekām neapmierinātie elites pārstāvji ir spiesti samierināties vai pamest Krieviju un labākajā gadījumā zaudēt statusu un labklājību, teikts pārskatā.
Putina varas saglabāšanas centieni un darbības reizēm varēja izskatīties kā režīma vājums. Tā tas, piemēram, bija Krievijas Aizsardzības ministrijas un ultranacionāli orientētā Jevgēnija Prigožina publiskajā konfliktā. Tomēr notikušais drīzāk kārtējo reizi izgaismoja Putina režīma dabu – Putinam ir jāsabalansē un jāsalāgo dažādo elites locekļu un grupu intereses, nedodot kādai no tām pārliecinošu pārsvaru.
Prigožins ir pilnībā atkarīgs no režīma nodrošinātajiem resursiem un darbojas Putina nospraustajās robežās, turklāt ir loģiski, ka, pieaugot Prigožina lomai, tajā skaitā Putinam īpaši svarīgajā Ukrainas kara jomā, šo «robežu ietvars» paplašinās.
Tajā pašā laikā Prigožins pat pēc Krievijas standartiem ir pretrunīga persona, un pastāv ļoti zema iespējamība viņa nokļūšanai oficiālā federāla vai pat reģionāla līmeņa amatā. Elites pārstāvju vai to grupu savstarpēja konkurence ir neatņemama Putina režīma iezīme un neapdraud viņa pozīciju, teikts SAB pārskatā.
Gandrīz droši, ka 70 gadus vecais Putins saskaras ar dažādām veselības problēmām, tomēr kopumā viņš uzskatāms par nosacīti veselu – gan fiziski, gan garīgi. Ņemot vērā Putina uzskatus un pārliecību, viņa rīcība ir racionāla un likumsakarīga. SAB vērtējumā šo uzskatu pamatā ir revanšistiska nostaļģijā pēc padomju impērijas, izteikts un joprojām pieaugošs konservatīvisms, kā arī dogmatiska pārliecība, ka Krievija pēc PSRS sabrukuma ir apkrāpta un nemitīgi tiek apdraudēta.
Putina vērtību hierarhijas augšgalā ir fizisks spēks, pārākums, lojalitāte un vienprātība. Viņam raksturīgs izteikts empātijas trūkums. Kopumā Putins ir salīdzinoši tipisks autokrāts ar viduvējām spējām, kura galvenais mērķis ir pēc iespējas ilgāka varas noturēšana, norāda SAB.
Plaisa starp Krievijas propagandas uzburto un reālo Putina personību aizvadītajā gadā turpināja strauji paplašināties. Aizvien skaidrāk kļuva redzams, ka Krievijas līderim ir bail no sabiedrības un viņš ir gatavs piedalīties tikai sterilā un iepriekš iestudētā mijiedarbībā ar to.
Putinam trūka harismas un drosmes, lai vērstos pie Krievijas iedzīvotājiem ar sliktām ziņām vai nepopulāriem lēmumiem. Tie lielākoties bija uzticēti padotajiem, Putinam atstājot tikai labās ziņas. Arvien spilgtāk nostiprinājās varas modelis, kurā no ārpasaules gan fiziski, gan idejiski norobežots mākslīgs līderis mākslīgā vēlēšanu procesā saņem mākslīgu sabiedrības atbalstu.
Pretēji Putina sākotnējam plānam, viņa sāktais karš Ukrainā kļuva arī par Krievijas iekšpolitisku problēmu un pārbaudījumu. Sprādzieni un kara radītā iznīcība sasniedza ne tikai Krievijas reģionus Ukrainas pierobežā, bet arī attālākus apgabalus un jau iepriekš nelikumīgi anektēto Krimu.
Turklāt fakts, ka Ukraina spēj uzbrukt Krievijai tās teritorijā, radīja un turpinās radīt papildu slogu Krievijas drošības struktūrām, it īpaši Federālajam drošības dienestam. Tāpat kara klātesamību vairoja arī paaugstinātu drošības režīmu ieviešana visā Krievijas teritorijā un plašā karavīru mobilizācija – sākotnēji slēptā, bet pēc pagājušā gada 23.septembra arī atklātā veidā.
Neskatoties uz haosu un netradicionālām metodēm, piemēram, mobilizācijas pavēstu izdalīšanā iesaistot sētniekus vai plašā apjomā mobilizējot ieslodzītos, režīms karam Ukrainā spēja mobilizēt vairākus simtus tūkstošus personu. Tomēr tas izgaismoja kopumā zemu Krievijas iedzīvotāju motivāciju brīvprātīgi mirt par šaura elites loka neprātīgām ambīcijām.
Nabadzības nomocītiem cilvēkiem par galveno motivāciju kalpoja Putina piedāvātā asinsnauda, savukārt tādiem avantūristiem kā «Vagner» algotņi – vienkārši iespēja kādu nogalināt.
Tāpat mobilizācija izgaismoja pārsteidzoši sliktu formāli pasaulē otras spēcīgākās armijas materiālo nodrošinājumu – ne vienam vien mobilizētajam bija pašam par saviem līdzekļiem jāiegādājas ne tikai militārā forma, bet arī ieroči un cits bruņojums.
Rietumvalstu sankcijas sākotnēji radīja šoku Krievijas ekonomikā. Tomēr kopumā primāri augstās energoresursu cenas un Centrālās bankas izlēmīgās politikas rezultātā Krievijas ekonomika vismaz īstermiņā saglabāja nosacītu stabilitāti un garantēja karadarbībai nepieciešamā finansējuma pietiekamību.
Pretēji atsevišķām gaidām, galvenokārt uz dabas resursu eksportu vērstā Krievijas ekonomika ir pārāk liela, globālajā ekonomikā integrēta un valstiski kontrolēta, lai totūlītēji sagrautu ārēja spiediena rezultātā, pausts SAB pārskatā.
Kopumā sagaidāms, ka lejupslīde Krievijas ekonomikā turpināsies vēl aptuveni pusgadu, kam sekos ilgstoša stagnācija, pakāpeniska degradācija un atkarības pieaugums no Āzijas valstīm, īpaši Ķīnas.
Galvenie faktori, kas vismaz šogad nodrošinās finanšu resursu pietiekamību, būs nodokļu paaugstināšana, rezervju izmantošana un aizņemšanās iekšējā finanšu tirgū, kas pēc būtības paredz tā dēvēto naudas drukāšanu.
Sagaidāms, ka kara un mobilizācijas dēļ Krievijā arvien vairāk saasināsies darbaspēka problēmas un tā kļūs arvien atkarīgāka no kaimiņvalstu viesstrādniekiem, prognozēts SAB pārskatā.
Gandrīz droši, ka Putins kandidēs 2024.gadā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās un līdz tām centīsies nodrošināt kaut vai minimālas uzvaras kaujas laukā, lai sabiedrībai un elitei tās prezentētu kā savu panākumu. Par dalību vēlēšanās viņš, ļoti iespējams, paziņos šī gada nogalē.
Pastāv arī zema iespējamība, ka kara un ar to saistīto ierobežojumu dēļ prezidenta vēlēšanas varētu tikt pārceltas uz vēlāku laiku. Arī nākamajā gadā Krievijai būs jārēķinās ar Ukrainas īstenotiem triecieniem Krievijas teritorijā, ļoti iespējams, ka to skaits pat pieaugs.
Tāpat Putins, iespējams, īstenos jaunu karavīru mobilizāciju, lai drošā nāvē nosūtītu desmitiem tūkstošu Krievijas iedzīvotāju, kamēr pats turpinās vadīt valsti ar video tiešraides starpniecību, teikts SAB pārskatā.
