«Tik garu distanci skrēju pirmo reizi dzīvē,» atzīst aktieris Rihards Lepers. «Agrāk biju skrējis trīs līdz piecus kilometrus garus gabalus, lai iesildītos pirms fiziskajiem treniņiem. Šķita, ka garāki gabali nav domāti man, bet dzīve pierādīja pretējo.»
Piedāvājums iesaistīties Mans pirmais maratons programmā nācis īstajā brīdī. «Sapratu, ka gribu noskriet 21 kilometru tieši 2021. gadā, jo šogad pasaulē nāca mana meita. Savu pusmaratona skrējienu veltīju viņai,» saka Rihards. Sieva Krista Paula viņam 23. aprīlī dāvāja meitiņu Odriju.
«Agrāk man šķita – kāpēc skriet tādus gabalus, ja ir izdomāti velosipēdi un automašīnas? Taču, sākot skriet, sapratu, cik ļoti maldījos,» saka Lepers. Viņš garos skrējienus sācis uztvert kā lieliskas ekskursijas, lai iepazītu apkārtni.
Citi lasa
«Regulāri trenējoties un palielinot noskrieto kilometru daudzumu, sapratu – mans ķermenis var paveikt vairāk, nekā domāju. Es dzīvoju Jūrmalā, tādēļ skrēju gan pa jūrmalas smiltīm, gan asfaltu. Reizēm lūdzu sievai, lai viņa aizved mani ar auto labu gabalu prom no mājām, un atpakaļceļu mēroju skrienot. Dažkārt piedzīvoju vilšanos, jo attālums izrādījās daudz īsāks, nekā man šķita pirms tam. Pateicoties šādām situācijām, sāku apzināties, cik Latvijas pilsētas patiesībā ir mazas. Brīžiem bija liels izaicinājums pieveikt 10 kilometrus, neskrienot uz riņķi,» saka Rihards.
Stāvot uz maratona starta līnijas, aktieris izjutis pamatīgu stresu.
«Sākumā uztraukums mijās ar adrenalīnu, jo nezināju, kā skrējienā jutīsies manas kājas. Paklausīju treneri, kas piekodināja – sākumā turi savu ātrumu un neskrien līdzi tiem, kas pirmajos kilometros aizlido garām kā bulta. Pēc desmitā kilometra es viņiem sāku iet garām.
Skrienot gudri, man izdevās sataupīt enerģiju līdz pat 19. kilometram, un tad es jūtami palielināju skriešanas tempu. Visātrāk noskrēju pēdējos divus kilometrus. Beigās izrādījās, ka esmu uzlabojis savu treniņu rezultātu un ieguvis vislabāko laiku, kādā jebkad esmu noskrējis šo distanci,» palepojas Lepers.
Pēc skrējiena viņš juties labi.
«Pateicoties regulāriem treniņiem, kājas bija pieradinātas pie nopietnas slodzes. Liela nozīme bija arī profesionālajiem skriešanas apaviem, kas man tika piešķirti. Skrienot ar savām vecajām botām, man bieži sāpēja ceļi,» stāsta Rihards.
Viņš jau apsver domu piedalīties maratonā arī nākamgad.
«Būtu interesanti skriet ātrāk, lai uzlabotu šā gada rezultātu. Ja sapratīšu, ka varu to izdarīt, iespējams mēģināšu pieveikt arī 42 kilometrus. Maratons ir ne tikai fizisks izaicinājums, bet arī nopietnas prāta spēles pašam ar sevi.»