Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
No Pētera parka līdz Uzvaras laukumam
Ja paraugāmies pagātnē, iekopt šo vietu sāka 20. gadsimta sākumā, bet agrāk tur bija pļavas un kokzāģētava. 1909. gadā te sāka ierīkot parku, ko nodēvēja par Pētera parku, tā godinot cara Pētera I piemiņu. Saskaņā ar pilsētas attīstības plānu šo apkaimi bija iecerēts veidot līdzīgu Mežaparkam – ar savrupmājām un atpūtas zonu. Skaistie plāni aprāvās jau pavisam drīz, reizē ar Pirmā pasaules kara sākumu. Uz gandrīz divdesmit gadiem jebkādi šīs teritorijas attīstības plāni tika aizmirsti, un situācija mainījās tikai 30. gadu sākumā.
Jau 20. gados par godu uzvarai pār bermontiešiem šī teritorija bija tikusi pie jauna nosaukuma – Uzvaras laukums. Te rīkoja armijas parādes, bet 1938. gadā norisinājās vēl kāds vērienīgs notikums – IX Vispārējie Dziesmu svētki, tad uzbūvēja īpašu estrādi. Bet laikā, kad plauka Kārļa Ulmaņa vadonības kults, tika izstrādāts vērienīgs projekts Uzvaras laukuma apbūvei – te vajadzēja uzbūvēt stadionu ar 25 000 skatītāju vietām (tas būtu lielāks par Berlīnes stadionu, kurā norisinājās 1936. gada olimpiskās spēles), svētku laukumu parādēm un dziesmu svētkiem, kurā satilptu 200 000 cilvēku, būtu sporta laukumi, peldbaseins un šautuve. Savu projekta versiju līdz ar daudziem citiem pretendentiem piedāvāja arī tēlnieks Kārlis Zāle. Viņa vīzija bija šāda – pie laukuma ieejas uzstādīt tautas vadītāju (tātad Ulmaņa un viņa tuvāko līdzgaitnieku) tēlus, bet tālāk salikt figūras, kas atveidotu strādniekus un zemniekus,
«latviskā gara nesēju – tautas audzinātāju ar gaismas lāpu rokās, gudrības meklētāju zinātnieku un sava laikmeta paudēju – dailinieku ar kokli».
Tomēr žūrija priekšroku deva arhitektiem Frīdriham Skujiņam un Georgam Daugem (mazliet vēlāk, 1939. gadā, viņi reizē ar vācbaltiešiem repatriēsies uz Vāciju), kuri par laukuma centrālo asi piedāvāja padarīt Uzvaras aleju, kas stieptos līdz Pontonu tiltam un tālāk otrā krastā līdz Brīvības piemineklim.
Alejas galā bija iecerēts 60 metru augsts Uzvaras tornis, ko no ārpuses apvītu kāpnes, bet pašā augšā būtu uzvaras uguns trauks, ko iedegtu svētkos.
Visu šo grandiozo pasākumu bija iecerēts daļēji finansēt ar tautas ziedojumu palīdzību. Četrdesmit gadu vēlāk šo ideju piesavināsies komunisti, lai uzceltu pieminekli Rīgas atbrīvotājiem, taču bija viena būtiska atšķirība. Komunistu režīma apstākļos ziedojumi tika vākti brīvprātīgi piespiedu kārtā, bet ulmaņlaikos tie patiešām bija brīvprātīgi ziedojumi – ziedoja gan strādnieki, gan pedagogi, gan sabiedriskas organizācijas, gan mazpulcēni. Līdz 1939. gada beigām bija saziedoti 4,7 miljoni latu, vēl 5,5 miljonus ienesa īpaši organizēta loterija, bet 30 miljonus bija paredzēts piešķirt no valsts budžeta. Tomēr viss apstājās, kad sākās Otrais pasaules karš un tādu objektu būvniecība vairs nebija aktuāla.
Parks par godu partijas kongresam
Turpmākie gadi Uzvaras laukumam bija drūmi – ienākot padomju tankiem, te notika tautas manifestācijas, bet pēc kara 1946. gada ziemā laukumā publiski pakāra vairākus vācu armijas un SS virsniekus.
Pēc tam padomju vara kādu laiku parku lika mierā.
Jaunas vēsmas sāka vējot 1962. gadā, kad parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku (šajā kongresā Ņikita Hruščovs paziņoja par kursu uz komunistiskas sabiedrības celšanu un apsolīja, ka 1980. gadā padomju ļaudis dzīvos komunismā). Tolaik nevienam ne prātā nenāca te būvēt milzīgu memoriālu, un arī pompozas armijas parādes par godu Uzvaras dienai sešdesmitajos gados nerīkoja.
Tā nu līdz pat 80. gadiem kongresam par godu nosauktajā parkā pastaigājās cilvēki, rotaļājās bērni, notika jauniešu sacīkstes riteņbraukšanā vai motobraukšanā. Vienīgie strīdi, kas te gadījās, bija par to, vai drīkst parka zālienā sauļoties.
Dižmemoriālam ziedo gan stjuartes, gan skolēni
Parka rāmajai ikdienai beigas pienāca, kad tuvojās 40. gadadiena Rīgas atbrīvošanai no fašistiskajiem iebrucējiem. Kompartijas vadoņi nosprieda, ka par godu tai pilsētai vajadzētu tikt pie kārtīga memoriāla karavīriem atbrīvotājiem, un piemērota vieta tam būtu kongresam veltītais parks. Ignorēts tika fakts, ka patiesībā jau nekādas kaujas par Rīgas atbrīvošanu 1944. gadā nenotika, jo vācieši, lai nenonāktu aplenkumā, pilsētu atstāja bez cīņas.
Taču 80. gadu sākumā pamazām nāca modē kara heroizēšana, masveidā tika slietas atceres vietas un iekārtoti brāļu kapi, tādēļ arī Rīgai pienācās savs dižmemoriāls.
Lai tas taptu, vispirms bija jāizstrādā projekts un jāatrod finansējums. Projektu meklēja, izsludinot atklātu konkursu, kura rezultātā atlasīja divus projektus, un tos abus tad arī nolēma izmantot memoriāla galīgajā risinājumā. Skaidrs, ka padomju Latvijas galvenajam atbrīvošanas piemineklim bija jābūt iespaidīgam, tādēļ par galveno figūru kļuva 78 metrus augstais (tātad par 18 metriem iekabināja ulmaņlaiku torņa projektam) monuments, ko veidoja piecas stēlas, kas simbolizēja piecus kara gadus. Patiesībā gan Otrais pasaules karš ilga septiņus gadus, taču Padomju Savienībā bija pieņemts skaitīt no Vācijas iebrukuma PSRS, ignorējot pirmos divus gadus, kuros Staļins bija Hitlera sabiedrotais. Pieminekļa augšā redzamās zvaigznes simbolizēja uzvaras salūtu. Apakšā tika novietotas atbrīvotāju un atbrīvotās tautas figūras, veidojot kopumā diezgan salasītu ansambli – tā izpaudās divu projektu apvienošana vienā.
Ar finansējumu bija vienkāršāk – to noorganizēja ar brīvprātīgu ziedojumu palīdzību. Sākās tā dēvētās komunistiskās sestdienas talkas, kurās nopelnītais tika ieskaitīts pieminekļa celtniecības fondā. Tās nebija talkas šā vārda ierastajā nozīmē, bet uzņēmumi ikdienas režīmā nostrādāja vienu lieku dienu – sestdienu, peļņu pārskaitot pieminekļa būvei. Brīžam tas ieguva absurdas formas, piemēram, avioreisu stjuartēm sava vienas dienas peļņa bija jāziedo piemineklim, bet skolēni, kuriem bija jāvāc makulatūra, kapeikas, kas teorētiski pienācās par tās nodošanu, automātiski atdeva memoriāla fondam. Līdzekļus vāca arī pa tiešo, piemēram, arodbiedrības biedri 5 vai 10 rubļus katrs ziedoja fondam.
Pienācis laiks nojaukšanai
Lai memoriāls varētu tapt, tā pamatos iedzina dziļus pāļus, jo zeme šajā vietā ir diezgan purvaina. Celtniecībā izmantoja 1200 kubikmetrus betona, ko nācās atņemt citām būvēm. Tomēr termiņā tā īsti iekļauties tik un tā neizdevās, celtniecība ievilkās, tādēļ atklāšanu nācās pārcelt, beigu beigās to pieskaņojot Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas nebūt ne apaļajai 68. gadadienai 1985. gadā.
Tobrīd gan nevienam ne prātā nenāca, ka pēc gadiem šī vieta kļūs par galveno pulcēšanās vietu visiem tiem, kuri piemin karu, padomju ideālus vai vienkārši impēriskas ambīcijas. Kara pieminēšanas sistēma padomju valstī bija atstrādāta perfekti, un vietu, kur to darīt, bija pārpārēm. Katrā apdzīvotā vietā bija padomju karavīru brāļu kapi vai vismaz piemiņas akmens, veltīts uzvarai karā, un pie tiem tad komunistiem sakrālajās dienās no laba prāta vai biežāk ne pārāk brīvprātīgi pulcējās skolēni, darbaļaudis un inteliģence. Kad Latvija atguva neatkarību, liela daļa veco piemiņas vietu kaut kā apbrīnojami ātri zaudēja popularitāti, toties monuments Rīgas atbrīvotājiem kļuva par ikgadēju 9. maija saietu vietu.
1997. gada vasarā daži nacionāli noskaņoti vīri to mēģināja uzspridzināt, taču beidzās viss ne tā, kā plānots – divi no spridzinātājiem eksplozijā gāja bojā, bet piemineklis guva tikai vieglus bojājumus. Toreiz padomju betons izrādījās stiprāks par trotilu, taču 2022. gada 25. augustā pienāca laiks tā izturību pārbaudīt ar 21. gadsimta nojaukšanas metodēm.
