Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nopircis par sākumcenu
«Mana stacija ir maziņa un mīļa, tikai 100 kvadrātmetrus liela,» atklāj Taurupes dzelzceļa stacijas īpašnieks Andris Pētersons. Viņš to pirms diviem gadiem iegādājās izsolē no Latvijas dzelzceļa kā vienīgais interesents – par 3503,50 eiro. Ilgus gadus Pētersons bija biznesa augstskolas Turība Komunikācijas fakultātes dekāns un strādājis par pasniedzēju, bet tagad saka – atklājis sev jaunu pasauli.
«Ir divi veidi, kā cilvēki precas – mīlestības un aprēķina dēļ. Es nopirku šo staciju mīlestības dēļ. Lai iegādātos staciju, iespējams, nepieciešams kāds pārliecinošāks iemesls, nekā bija man – mīlestība no pirmā acu skatiena.
«Patiesībā viss sākās ar skriešanu, jo staciju pamanīju pirms trijiem gadiem, skrienot tai garām,» atceras Andris. Kopā ar domubiedriem viņš katru gadu organizē labdarības dubultmaratonu Taisnais, un tā laikā arī notika liktenīgā sastapšanās.
«Stacija izskatījās tik vientuļa, ka man vienkārši palika tās žēl un es to nopirku, pat ne reizi neieejot iekšā un neizpētot tuvāk.»
85 kilometrus garais skrējiens sākas Sauriešu dzelzceļa stacijā un noslēdzas Ērgļu dzelzceļa stacijā. Nonākot galā, viņš par noskatīto ēku pastāstīja dabas mīļotājam Mārim Oltem, kurš saimnieko Ērgļu dzelzceļa stacijā. «Viņš teica, ka šo vietu iespējams nopirkt. Biju vienīgais interesents un samaksāju Latvijas dzelzceļa izsolē piedāvāto sākuma cenu,» stāsta Andris.
Stacija palīdz atkopties pēc traumas
«Šīs man bija liels pirkums, jo pedagogi jau nepelna daudz. Taču jutu, ka man šī ēka jāpasargā no sabrukšanas,» atzīst viņš, un Taurupes stacija jau viņam ir atdarījusi par labo sirdi. «Šīs ēkas atjaunošana mani ir motivējusi atgriezties dzīvē pēc traumas,» saka Andris. 2018. gadā viņš neveiksmīgi krīta no divriteņa – bija nopietna plaušu kontūzija un lauztas desmit ribas.
«Turpmākais gads no manas dzīves tika izsvītrots. Šobrīd, pateicoties savai stacijai, palēnām atgriežos dzīvē. Joprojām daudz ko fiziski smagu izdarīt nevaru, un tad kādā brīdī saprotu – nē, es tomēr kaut ko varu! Paņemu mazo špakteles lāpstiņu un kasu no stacijas sienām veco krāsu. Ēka liek man kustēties,» teic Pētersons.
Aicina palīgus
Viņš neslēpj – šobrīd neesot naudas, lai staciju pienācīgi atjaunotu. «Bet man ir lieliski draugi, kas palīdz gan atjaunošanas darbos, gan stāsta par to sociālajos tīklos. Liels paldies katram, es centīšos visiem atdarīt! Ikviens, kas gatavs palīdzēt, var uzmeklēt feisbukā mani vai Taurupes dzelzceļa stacijas lapu. Ja gribat savā dzīvē izdarīt kaut ko labu, te to iespējams realizēt,» saka Andris.
Stacijai ir nomainīts jumts, nostiprināti pamati, atjaunota sapuvusī grīda un šobrīd notiek darbošanās pie ēkas sienām. «Ja es būtu miljonārs Oļegs Fiļs, šo staciju atjaunotu jau līdz mēneša beigām, taču esmu vienkāršs cilvēks un visu daru pamazām.»
Tiem, kas apdomā iespēju iegādāties kādu novārtā atstātu Latvijas staciju, Andris iesaka: «Pirms pērciet, aizbrauciet turp kopā ar zinošiem cilvēkiem un tomēr kārtīgi apskatiet arī no iekšpuses. To, ka šai ēkai vispār nav grīdas, es uzzināju tikai tad, kad jau biju staciju nopircis. Koka grīdu, kurai pa virsu bija linolejs, pilnībā bija saēduši ķirmji.»
Skapis ar Skrastiņa autogrāfu
«Šai vietai ir īpaša aura un smeķis. Uz rietumu pusi ir skaista veranda ar kolonām. No tās skatam paveras mūsu skriešanas trase, kuru ieskauj liepu aleja. Tiem, kas mēģina atrast sevi, saku – brauciet uz šejieni, jo nākotne te ir skaidri paredzama abos virzienos. Uz abām pusēm redzams trīs kilometrus garš ceļš,» saka Andris. Viņš atklāj arī kādu interesantu faktu.
«Taurupes dzelzceļa stacijas priekšnieks ilgu laiku bija aktieru Imanta un Gunta Skrastiņu tēvs. Man par lielu nožēlu bija jāsadedzina skapis, kuram aizmugurē ar krītu uzrakstīts: «Es esmu Guntis Skrastiņš.» Nezinu, to bērnībā bija izdarījis viņš pats vai kāds cits,» pasmaida Pētersons.
Pētersons uzsver – šo vietu nav iegādājies, lai pelnītu naudu.
«Man ir nevis biznesa, bet nodomu plāns – nākotnē šī stacija varētu būt vienmēr atvērta un pieejama ikvienam. Katrs varēs ienākt, uz mirkli apsēsties un sagaidīt pienākam savu vilcienu. Kā baznīca bez reliģijas. Pie sienas būs izlasāmi noteikumi, kas jāievēro, viesojoties stacijā, bet uz galda kanniņa ar siltu tēju. Cik būs manos spēkos, centīšos ēku izremontēt,» sola Andris. «Par spīti visām grūtībām, piekrītu manas meitas sacītajam – tā tomēr ir unikāla sajūta, ka tev pieder dzelzceļa stacija!»
