Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Konsultē kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste, zinātņu doktore klīniskajā psiholoģijā Diāna Zande
Domājot par vecāku novecošanu, nereti iztēlojamies sirmgalvjus, kas vairs nespēj par sevi pienācīgi parūpēties. Taču pastāv arī cita, nereti mazāk pamanīta situācija – vecāki, kas joprojām ir pie labas veselības, gaida, ka pieaugušie bērni pārņems viņu atbildību. Kāpēc tā notiek, un ar ko, šādā modelī dzīvojot, maksā abas puses?
Visi sadzirdēti
Pieaugušo bērnu un viņu vecāku attiecības, protams, ir loģisks turpinājums līdzšinējam savstarpējo saikņu musturam, uzsver kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Diāna Zande. Vēl vairāk – nereti tas ir mantots paaudzēs un to nosaka neapzinātas vienošanās un priekšstati, kādām jābūt attiecībām starp ģimenes locekļiem un paaudzēm. «Ja man ir jādefinē, kādas ir veselīgas attiecības, es teiktu, ka to galvenā iezīme ir izjūta, ka visi iesaistītie jūtas savstarpēji pietiekami pieņemti. Tās ir attiecības, kurās nav kāds vienīgais svarīgais vai vienīgais situācijas noteicējs, kurās katrs par kaut ko ir atbildīgs un katram ir sava teikšana – visa vara nav vienās rokās. Otrais kritērijs: mainoties dažādām ārējām vai iekšējām situācijām, ģimene spēj mainīt attiecību modeli, lai tas būtu optimāls visiem – bez uzspiestas ziedošanās vai otra izmantošanas. Protams, nesaskaņas ir visās ģimenēs, nevienas attiecības nav ideālas, bet būtiski, lai to kopējā noskaņa ir reālistiski optimistiska. Lai mēs apzināmies savus resursus un izmantojam tos problēmu risināšanai, nevis noliegšanai,» uzsver Diāna Zande. Vēl viena veselīgu attiecību pazīme ir spēja pieaugušiem bērniem un vecākiem mijiedarboties no līdzvērtīgām pozīcijām.
Kā pagātnes modeļi ienāk pieaugušo attiecībās
Ne visiem ir paveicies uzaugt ģimenēs, kurās esam varējuši justies paši un pieņemti. Ja bērnībā un agrā jaunībā šo savu mantojumu neesam izvērtējuši, lai saprastu, ko no tā savā turpmākajā dzīvē vēlamies turpināt un no kā atteikties, labi pazīstamais attiecību scenārijs nereti tiek atkārtots automātiski. Tas nemanāmi tiek īstenots ar nākamo paaudzi un turpinās arī attiecībās ar jau novecojošiem vecākiem. Paanalizēsim, kādi priekšstati nereti rada problemātiskas savstarpējās attiecības starp pieaugušajiem bērniem un viņu vecākiem!
- Tie, kam šobrīd ir piecdesmit un vairāk gadu, ir uzauguši laikā, kad vecāki bija neapstrīdama autoritāte.Taču, ja bērni ir mācīti pakļauties, klausīt uz vārda, viņiem nav bijis ļauts pieaugušajiem teikt nē un dota iespēja domāt ar savu galvu, izaugot viņi reizēm nekritiski nes tālāk ģimenes paustās patiesības. Un tic, ka citu cilvēku, tostarp vecāku, vajadzības ir svarīgākas par paša.
- Gana daudzi cilvēki no bērnības ir dzirdējuši vecākus sakām: «Kad būsim veci, tu par mums parūpēsies.» Šie vārdi bērnā rada sajūtu, ka viņš ir atbildīgs par savu vecāku dzīvi.
- Ja starp vecākiem nav veselīgu partnerattiecību, piemēram, tēvs bijis atkarīgs un māte līdzatkarīga, bērns nereti kļūst par savas mammas funkcionālo partneri. Turpmākajā dzīvē viņam ir liels risks uzņemties pārmērīgas rūpes – tiklīdz māte pasauks, pieaugušais dēls vai meita skries palīgā, jo tā ir pierasts rīkoties. Pieaugušo bērnu vada sajūta: mammai bez manis neviena cita nav, esmu atbildīgs, lai viņa justos labi.
- Dažkārt nozīmīga loma ir arī šauriem sadzīves apstākļiem, kad vecāki arvien ir bijuši blakus un bērnam nav brīvas telpas, lai saprastu,kas ir viņš pats – ko domā, ko jūt. Ja pie pieaugšanas sliekšņa nav bijusi iespēja izveidot savu dzīves ritmu, noteikt robežas, identitātes veidošanās var kļūt sarežģīta. Šādos apstākļos bērns var iemācīties pielāgoties citu vajadzībām tik ļoti, ka rodas iekšēja pārliecība: «Mana pasaule sākas tur, kur beidzas citu vēlmes.»
- Pieaugot bērni mēdz atkārtot arī agrāk noskatīto modeli, kad vecāki infantilizējuši savu māti un tēvu, rīkojoties viņu vietā:
«Mammu, tu taču neko vairs nevari un nesaproti, es izdarīšu!»
Šādi tiek īstenota tieši tāda pati pāraprūpe, kādu vecāki dažkārt realizē pār saviem bērniem. Rezultātā neapmierināti ir visi. Jo veselīgās attiecībās neviens nerīkojas otra vietā. Pieaugušie bērni rūpējas tik daudz, cik vecākiem patiesi nepieciešams, savukārt vecāki lūdz palīdzību tikai tad, kad objektīvi paši nespēj atrisināt kādus jautājumus vai pilnvērtīgi parūpēties par sevi.
Visam sava cena
Ar ko mēs maksājam, ja par kādu pārmēru rūpējamies? «Cilvēki – manā pieredzē tās visbiežāk ir sievietes –, kuri visu dzīvi uzņēmušies atbildību par saviem vecākiem un vēlāk tai pievienojuši arī gādību par bērniem, nereti ir izlaiduši svarīgu prasmju apguvi: rūpes un atbildību par sevi, savu dzīvi un saviem lēmumiem. Sākotnēji viņi dzīvo simbiozē ar vecākiem, bet vēlāk – ar bērniem. Diemžēl šādas rūpes mūsu sabiedrībā nereti tiek godinātas, lai gan patiesībā liecina par nespēju būt pašiem. Jo būt pašiem nozīmē rūpēties par to, lai esmu sveiks un vesels, normāli paēdis, vingrotu, aizietu pie ārsta, atpūstos un nepārstrādātos. Ja visu mūžu ir skriets, lai rūpētos par citiem, netiek attīstīta prasme pajautāt sev: kas man ir vajadzīgs?» situāciju iezīmē Diāna Zande. Nereti tas nes līdzi arī stabilas pašapziņas trūkumu, kad šķiet – esmu vērtīgs tikai tad, ja varu būt citiem noderīgs. Šāds iekšējs uzstādījums var likt cilvēkam sistemātiski upurēt savas vajadzības, kas noved pie emocionāla izsīkuma, vainas izjūtas atpūšoties un pastāvīgas spriedzes, ko rada sajūta, ka neesmu gana labs. Rūpju nomākts vecāks, protams, atstāj savu nospiedumu nākamajā paaudzē: bērniem var būt sajūta, ka viņiem ir jākompensē vecāka upuri vai ka mīlestība vienmēr ir saistīta ar pašatteikšanos. Un jūtas vainīgi, ja izvēlas īstenot savas vēlmes.
Dažkārt vecāki ir manipulējoši un pieprasoši. Šādas uzvedības pamatā ir vairāki psiholoģiski faktori. Viens no tiem ir nerealizētās vajadzības agrīnajā dzīves posmā. Ja paši vecāki bērnībā nav saņēmuši pietiekami daudz uzmanības, drošības vai atbalsta, viņi neapzināti gaida, ka to kompensēs viņu bērni. Nākamā paaudze tiek uztverta nevis kā autonomas personības, bet kā emocionāls un praktisks atbalsts. Tā pamatā – bailes no vienatnes un nespēja paļauties uz sevi.
Mēdz būt arī tā, ka tie, kas ziedojušies saviem vecākiem, bērniem pieaugot, vēlas atgūt pazaudēto: beidzot pienācis mans iznāciens, kad es noteikšu, cik daudz un kādas rūpes vēlos saņemt. Visbiežāk vecāki panāk vēlamo, pieaugušajos bērnos radot vainas izjūtu. «Ja bērnībā esam vērtēti pēc tā, vai bijām gana ērti vecākiem, arī vēlākajos gados mūsos saglabājas vēlme būt labiem un pareiziem. Ja notiekošo neanalizējam, pastāv liels risks automātiski reaģēt uz vecāku manipulācijām,» uzsver Diāna Zande.
Atlaist varas grožus
Kad esam mazu bērnu vecāki, mums pieder ļoti liela vara un tikpat liela atbildība. Viņiem pieaugot, vara samazinās, bet tas pats notiek ar atbildību. Šis ir posms, kuru varētu izbaudīt, ja vien pieaugušie ir gatavi atteikties no līdzšinējās varas. Novecojot pievienojas vēl kāds izaicinājums: mums ir jāspēj atlaist arī savas varēšanas grožus, ļaujoties dabiskām izmaiņām. Piemēram, pusmūžā atskārsti, ka vairs ne spēj, ne vēlies naktīs ballēties. Veselīga reakcija ir to pieņemt nevis kā zaudējumu, bet faktu, ka laiks koriģē dzīves prioritātes. «Taču ir cilvēki, kas to nespēj, tādēļ noliedz savu spēku mazināšanos. Ķeza ir tāda, ka ilūziju par savu varēšanu viņi nereti realizē tieši uz bērnu rēķina,» stāsta terapeite.
Pārbaudi ar varu gan mēdz neizturēt arī pieaugušie bērni, kļūstot pārmēru kontrolējoši pret vecākiem: «Vai tu zāles iedzēri? Vai pie ārsta biji? Vai šalli, laukā ejot, apliki?»
«Mums būtu jāatbalsta vecāku varēšana, tas, ka viņi paši spēj tikt galā ar savu dzīvi.
Jā, vecāku ķermenis noveco, bet tas nepadara viņus stulbus un nespējīgus pieņemt lēmumus,» uzsver Diāna Zande. Arī šajā gadījumā kontrolēšanu izraisa bailes: vēlos, lai esat veseli, jo tad varēšu dzīvot mierīgi. Taču, īstenojot vecāku pāraprūpi, pastāv risks abām iesaistītajām pusēm neuzņemties atbildību par savu dzīvi un vajadzībām. Rūpējoties par saviem vēl spējīgajiem vecākiem, mēs riskējam par maz nodoties arī attiecībām ar partneri un bērniem. Vēl vairāk – iespējams, savu neapmierinātību izgāzīsim tieši uz viņiem.
Kā noteikt un noturēt robežas?
Robežjautājums ir viens no svarīgākajiem aspektiem: veselīgās attiecībās katrs skaidri zina, kur sākas un beidzas viņa atbildība, un neviens neizjūt hronisku spriedzi savstarpējo saikņu dēļ. Ja tevī ir neapmierinātība ar notiekošo tavās un vecāku attiecībās, ir jāsaprot, kas tieši tevi uztrauc un ko šajās attiecībās vēlies mainīt.
Ir svarīgi sākt nevis ar lielāko problēmu, bet kaut ko mazu. Piemēram, ar klasisko jautājumu: cik bieži mēs vēlamies apciemot vecākus? Ko vēlas vecāki, ko es, un kādas ir manas reālās iespējas? Kādi ir mani piedāvājumi? «Nosakot jaunas robežas, ir svarīgi pastāstīt, kāds ieguvums no tā būs abām pusēm. Piemēram: «Mīļie vecāki, es nevaru pie jums doties katru svētdienu, bet piedāvāju atbraukt reizi mēnesī un palikt pa nakti. Par šo vienojamies uz dažiem turpmākajiem mēnešiem, un tad skatīsimies, kā būs tālāk!»
Ja mamma ir pieradusi sazināties piecreiz dienā, vari piedāvāt sazvanīties reizi dienā, bet aprunāties 15 minūtes. Vari sacīt: «Zinu, ka tu gribētu parunāties biežāk, bet man ir darbs un savi pienākumi. Taču 15 minūtes es parunāšos ar prieku.» Respektīvi, tu nevis taisnojies vai kaut ko izlūdzies, bet nāc ar konkrētu priekšlikumu,» iesaka Diāna Zande. Pieaugušajiem, kuru attiecību robežas ar vecākiem līdz šim bijušas izplūdušas, ir jāpaveic arī liels iekšējs darbs. Attiecības nevar mainīties, ja abas puses neizrunā grūtus jautājumus, taču to jāspēj izdarīt bez emocionālas spriedzes. Lai tad, kad tev tiek doti nelūgti padomi, mierīgā balsī varētu pateikties par visu, ko vecāki tavā labā ir darījuši, vienlaikus pasakot, ka esi pieaugusi un lēmumus pieņemsi pati. Lai brīdī, kad tevī atdzīvojas pazīstamā vainas izjūta, spētu apzināties: tas, ka mani vaino, nenozīmē, ka esmu vainīga. Jūtas nav fakti. Tikai skaidri apzinoties notiekošo, spēsi izturēt spiedienu, kas nāks no vecākiem, kad vēlēsies jūsu attiecību modelī ieviest savas korekcijas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
