Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Trīs ceturtdaļas latviešu uzvārdu ir visai tipiski – vai nu deminutīvu uzvārdi, vai vāciskas izcelsmes. Kurzemē un Zemgalē latviešu zemniekiem bieži raksturīgi vāciskas cilmes uzvārdi – Freibergi, Goldbergi, Švāni… Diez vai tā bijusi muižnieku iegriba, vēloties pārvācot savus baurus. Drīzāk tā izpaudās vēlme dzīvē izsisties un sacensties ar kungiem – kā filmā Rūdolfa mantojums. Starp citu, arī uzvārdi ar izskaņu -sons – Jansoni, Pētersoni, Jēkabsoni – nav saistīti ar zviedru laikiem, bet atvasināti no tēva vārda ar vācisko sohn – dēls. Tā izgaismojas arī sen izzuduši personvārdi, piemēram, Lapiņsoni un Sietiņsoni stāsta par to, ka latviešiem bija personvārdi Sietiņš un Lapiņš… Bet vācisko uzvārdu likšanai bija noteikums – tie nedrīkstēja būt saistīti ar cienījamām muižnieku dzimtām.
Vislielākā superlatvisko uzvārdu koncentrācija ir Vidzemē – Eglīši, Zariņi, Liepiņi, Bērziņi, Kalniņi, Apsīši, Auziņi… Bet Latgalē tādu deminutīvu uzvārdu tikpat kā nav.
Gandrīz visur latviešu zemnieki savus uzvārdus izvēlējās paši. Latviešu Avīzēs bija publicēti Padomi pie uzvārdu pieņemšanas: jāizvēlas tāds uzvārds, kuru godātu un cienītu, kuru gribētu sev un saviem bērniem, un to izvēlēties var no cienījamām īpašībām, no cienījamiem darba veidiem vai rīkiem. Tika izvēlēti arī tiešām brīnišķīgi uzvārdi, kā Godīgs, Bezbailis, Gudrītis, Smukausis, Brīnums, Brīvība, Dziesma, Žēlastība. Starp citu, arī Nāve.
Daļa tagad nežēlastībā kritušo uzvārdu to pieņemšanas laikā bija gluži nevainīgi jēdzieni. Piemēram, pauti vai zilpauti nebija nekas rupjš, jo daudzviet Latvijā olām vēl ilgi cita nosaukuma nemaz nebija. Un kurš gan apvainotos par uzvārdu Oliņš? Arī vārds stulbs Kurzemē ilgi nozīmēja tikai neskaidru redzamību, un ne upīte Stulbe, ne Stulbezers nebija nosaukti lamuvārdos. Savukārt uzvārds Mauceklis nāca no vārda maukt, lai arī 20. gadsimta sākumā Jūle Maucekle Rīgā vairs nevarēja mierīgi rādīties un divdesmitajos gados šo uzvārdu nomainīja, lai varētu godīgi iziet pie vīra. Savukārt uzvārds Muļķis, visticamāk, radās no vārda mulks, kas apzīmēja neauglīgu zemi. Tikai vēlāk Rīgas ierēdņi to mīkstināja, un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados uzvārda valkātāji saprata, ka citi par viņiem smejas, jo uzvārds ārpus Krāslavas novada ieguvis citu nozīmi. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā uzvārds Mulkis vai Muļķis bijis aptuveni simtam cilvēku, bet mūsdienās reģistrā atzīmēti tikai pēdējie trīs cilvēki, un nu jau arī tie ir miruši.
Muļķu Latvijā vairs nav.
Bet daļa tiešām bijuši tā sauktie novērojumu uzvārdi – ja kāds ir melis vai pļāpa, tad lai ir Melis un Pļāpa!
Jānis Bija, Jānis Nebija
Praulienas muiža pārsteigusi ar veseliem astoņiem itāliskiem uzvārdiem – Portini, Bulotti, Barlotti, Finarti, Torjani, Anschulini, Sermoni un Schwaggini… Ticamākais skaidrojums, ka Praulienas muižas īpašnieks barons Ernsts Gideons Klebeks ne sevišķi ieredzējis toreizējo Vidzemes ģenerālgubernatoru marķīzu Pauluči, itāli, kurš atļāvies pārāk aizstāvēt dzimtcilvēkus.
Un izsmalcināti pazobojies, saliekot saviem bauriem itāļu uzvārdus.
Varbūt barons būtu jokojis ar paša Pauluči uzvārdu, taču likums aizliedza zemniekiem dot ievērojamu ļaužu uzvārdus.
Rakstveža personību var just kādā muižā, kur tas jaunām meitām koķetējot salicis mīlīgos Neļķe, Puķīte, Roze un Vizbulīte, bet vecākai kundzei iešķiebis Nātri. Vēl spilgtāk skrīveris izpaudies citā muižā – pie Kuldīgas –, kur pēc uzvārdiem var iztēloties dialogus. «Vai tev jau bija uzvārds?» «Bija.» Vai – «Nebija.» Vai – «Nezinu».
Tā uzradās Jānis Bija, Jānis Nebija, Ansis Manjaubija un Jānis Nezinis.
Bija gadījumi, kad latviešu uzvārdiem pielika vācisku vai polisku galotni, un Zušu mājās visi kļuva par Zuševiciem, bet Teteru mājās par Teterovskiem.
Toties Dikļos zemnieku uzvārdus bija iedvesmojis pats Frīdrihs Šillers. Dažus gadus pirms uzvārdu došanas Dikļu muižā tika uzvesti Šillera Laupītāji, un lugā spēlēja zemnieki. Kad pienāca laiks ņemt uzvārdus, kādreizējie aktieri izvēlējās savu varoņu uzvārdus – Grimms, Kozinskis, Špīgelbergs… Savukārt Saulīšu mājās, kur bija divi saimnieki, abi godīgi sadalīja ietekmes sfēras – viens kļuva par Saulīti, otrs par Mēnesi.
Senākais dokuments – no 1320. gada!
Krievijas impērijā līdz zemnieku uzvārdiem nonāca pēc dzimtbūšanas atcelšanas, un 1822. gadā tos sāka dalīt Vidzemē, bet 1834. un 1835. gadā Kurzemē un Zemgalē. Tomēr maldīgi domāt, ka latviešiem uzvārdu nebija jau agrāk! Daļai tie bija gan.
Pirmkārt, senāki ir Latgales uzvārdi. 16. gadsimtā Vatikānā nosprieda – lai izvairītos no sajukuma un viss būtu skaidrs pie laulībām un mantojuma, jāizdod rīkojums visās katoļu draudzēs salikt uzvārdus. Gadsimta laikā to arī izdarīja. Tā kā tas notika tik sen, nav viegli saprast visus uzvārdu došanas principus. Daļai izmantots tēva vārds – piemēram, Antona dēli kļuva par Antāniem vai Ancāniem. Tādi uzvārdi kā Baltačs, Melnačs, Platpīrs vai Taukuļs acīmredzot bija saistīti ar fiziskajām iezīmēm. Gadījās gan, ka laika gaitā sen doto uzvārdu aizmirsa un vēlāk nācās dot no jauna citu.
Starp citu, lielākoties senākie uzvārdi bija bez dzimtes piederības un nelokāmā formā – Kalve, Pāže, Medņa, Putņa, Dyura, Vedļa, Kaire.
Bet vissenākais ar dokumentu pierādāmais uzvārds nāk no otras Latvijas malas, no Kurzemes – neticamā kārtā cauri juku, karu un mēru laikiem 700 gadu senu dokumentu ir saglabājusi kuršu ķoniņu dzimta – Tontegodes. Tas ir 1320. gada dokuments par lēņa piešķiršanu, un tā oriģināls pavisam nesen nodots Kuldīgas muzejam. (Ķoniņiem zemi piešķīra brīvā dzimtvaldījumā, bet viņi par to pildīja dažādus pienākumus.) Šajā laikā latviešiem varēja būt jau desmitiem vai pat simtiem uzvārdu, lai arī liela daļa no tiem ir aizmirsti vai izzuduši. Uzvārdus deva tiem, kas strādāja ostās vai Rīgas ģildēs, tos deva gandrīz visiem pilsētniekiem un visiem, kas bija daudzmaz skoloti un nonākuši kādās ģildēs vai brālībās, un deva nedaudzajiem brīvajiem zemniekiem.
Lāčplēsis pirms Lāčplēša
Lielākoties pēc uzvārda, ja vien tas nav no visbiežāk sastopamajiem Bērziņiem, Liepiņiem un Kalniņiem, var aptuveni pateikt tā izcelsmes apriņķi, daļai uzvārdu – arī pagastu vai muižu, kur tas dots.
Visvieglāk atpazīstamie ir kuršu ķoniņu uzvārdi – Tontegodes, Peniķi, Šmiti vai Kalēji, Dragūni, kas vēlāk kļuva par Vidiņiem, Šmēdiņi, Bartolti, kas vēlāk kļuva par Bergholciem, Sirkanti, kas saplūda ar Peniķu dzimtu. Arī citur Latvijā bija dzimtas, tā sauktie leimaņi, kas bija ieguvuši lēņa tiesības un uzvārdus.
Vai saglabājušies tipiski lībiešu uzvārdi?
Par īsti lībiskiem varētu uzskatīt uzvārdu Geige, Lāže, Lepste, Ruika, Teibe un vēl dažus.
Bet vairums šodienas lībiešu dzimtām raksturīgie – kā Princis, Dambergs, Ernštreits vai Ērenštreits, Ermanbriks, Stalte – ir uzvārdi ar latvisku vai vācisku izcelsmi, jo uzvārdu došanas laikā skrīveri jau lībiski parasti nerunāja.
Vēl miglaināk ir ar kuršu uzvārdiem, jo valoda nav saglabājusies un arī 19. gadsimta sākumā, kad deva uzvārdus, visticamāk, kursiski neviens jau sen vairs nerunāja. Kaut ko var spriest tikai pēc tiem Lejaskurzemes pagastiem, kur kurši agrāk dzīvojuši. Rucavas pagastā – Lākutis, Roga, Tapiņš, Zeļģis, Dejus, Kauls, Ate, Sležis, Laugalis, Trumpiks, Tesa, Skābarnieks, Šīmis, Buks, Šēperis, Graudužis, Temperis, Liparts, Svilis, Dūrējs, Trankals, Božis, Kukuks… Nīcas pagastā – Kupšis, Pelnēns, Šķila, Silts, Klucis, Novads… Puse no tiem varētu būt kuršu uzvārdi. Lielākoties tie ir vārdi ar aizmirstām nozīmēm, jo bez nozīmes jau tos uzvārdā nelika.
Igaunijas pierobežā saglabājies daudz uzvārdu, kas stāsta par igauņu vecvectēviem – Sārs, Teders, Ilvess, Kristamets, Kiverjaks, Kangro, Harjo, Kivilans, Kehris, Keivameģis, Loits… Nereti tie jau latviskoti.
Ir arī pavisam savādi uzvārdi – kā Vēžukēniņš, Vilkurāvējs, Vilkatrīceklis, Audzespiedurs… Kas tie bijuši par cilvēkiem? Visticamāk, daļa šo uzvārdu nākuši no iesaukām, daļa no pirmā īpašnieka dzīves notikumiem. Starp citu, arī Lāčplēsis ir oficiāls uzvārds, kas Ilūkstes apkārtnē lietots vēl ilgi pirms Andreja Pumpura dzimšanas.
Atā Neziņam un Pautiņam
1920. gada 15. septembrī jaunās Latvijas Republikas Satversme pieņēma likumu, ka nedaiļskanīgus un nelatviskus uzvārdus drīkst nomainīt. Nomainīti tika daži simti nievājošo uzvārdu – kā Caurvēders, Maucinieks, Duksis, Mēsls, Līķe, Nāve, Lupata, Ubags, Pautiņš, Mauceklis, Kuilis, Pūslis, Dibens, Čure, Slakters, Bizdens, Govjgans, Cūkadziesma, Duraks, Pods… Nebūtībā aizgāja arī daļa jokaino uzvārdu – Espats, Neziņš, Negribs, Gatavs…
Bieži tika latviskoti vāciskie uzvārdi, piemēram, Freibergs pārsaucās par Brīvkalnu.
Veco vietā tika pieņemti arī dzejiski uzvārdi – Dzelme, Daugavietis, Vilnis… Visbiežāk sastopamais iemesls uzvārda maiņai tomēr bija garie saliktie uzvārdi no vairākiem vārdiem, kas radās dokumentu un ortogrāfiju maiņas laikā. Rekordists ar pieciem uzvārdiem bijis Vanags-Vaganovs-Vogonovs-Vanogs-Vonogs. 19 gadu laikā pēc šā likuma pieņemšanas tika nomainīti ap 6000–7000 uzvārdu, tātad daži simti mainītu uzvārdu gadā, bet 1940. gada pirmajā pusē vēl 13 000. Mūsdienās dažādu iemeslu dēļ katru gadu uzvārdu maina apmēram 1000 cilvēku.
Latviešu uzvārdu skaits svārstās ap 30 000 līdz 50 000 atkarībā no tā, ko uzskata par uzvārdu, bet ko par pieraksta variantu.
Vidēji katru latviešu uzvārdu nēsā 10 cilvēki. Tiesa, Kalniņu un Ozoliņu pulkā ir tūkstoši, un Bērziņu pat 10 tūkstoši, turpretī daudziem retiem uzvārdiem vairs ir tikai pa vienam valkātājam.
