Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Tajā viss sakņojas – piedzimu Rēzeknē, uzaugu laukos kā parasts bērns ar sapņiem par lielu nākotni, sākumā gribēju būt aktrise. Klusuma un vienkāršības sajūta man nozīmē lepoties, ka nāku no mazas, bet tradīciju, skaistuma un talantu zemes. Tā ir arī māju sajūta, lai kur es atrastos. Man svarīgi zināt, ka līdzās triumfa brīžiem uz ārzemju skatuvēm man ir sava svētā vieta, kur atgūt spēkus un vienkārši dzīvot dzīvi. Tas ietver arī garas pastaigas gar jūru, saulrietu dažādību, ko īsti piedzīvoju tikai kopš pandēmijas, jo pirms tam izbaudīt Latviju pat nebija laika. Tagad tas ir mans rituāls. Bet vissvarīgākais Latvijā ir tuvie cilvēki – mamma un meitiņa, kuras vienmēr ir laimīgas mani satikt, cilvēki, kuri mani mīl neatkarīgi no panākumiem.
Tā ir svarīga sajūta – manas mājas ir šeit.
Vienmēr cīnos ar to, lai man pietiktu pašapziņas, jo parasti vairāk ir šaubu. Tāpēc ļoti svarīgi, lai valsts un tauta, no kuras talantīgais cilvēks nāk, būtu lojāla, atbalstoša un lepna par viņa panākumiem. Citādi iznāk, ka vispirms kaut kas nozīmīgs jāsasniedz ārzemēs, lai tevi pamanītu dzimtenē. Biju izlutināta un atbalstīta, pateicoties Andrejam Žagaram. Esmu aizkustināta par mūsu operas teātra māju sajūtu, ko viņš radīja. Pateicīga arī par diviem gadiem operas korī – viss nāca par labu, attīstīja, mācīja līdz ar smagu darbu, arī uzstājoties ārzemēs, ticēt saviem spēkiem un uztvert profesiju kā vislielāko misiju. Nedaudz arī noticēt brīnumam, jo veiksmei tiešām ir liela teikšana.
Profesijā man ļoti palīdz, ka arī tad, ja apkārt ir troksnis un skatuve liela, spēju palikt patiesa un nepazaudēt sevi. Kā toreiz kādā no Metropoles operas starptautiskajām translācijām, kurā dziedāju galveno lomu. Toreiz starp izrādes cēlieniem, kā allaž, intervēja dziedātājus. Mūs pabrīdināja, ka ir maz laika, – lai nesūtām sveicienus mājiniekiem, kā allaž pieņemts, bet šoreiz atbildam tikai uz jautājumiem par lomu un konkrēto cēlienu. Taču man toreiz bija tāds kā huligānisks noskaņojums, manī kliedza patriotisms, un es nolēmu nepaklausīt. Tik un tā teicu: «Sveicieni Latvijai un visiem latviešiem, kas šajā brīdī skatās izrādi un mani atbalsta!» Vajadzēja redzēt intervētāja un operatora skābās sejas… Pēc tam man stāstīja, ka kinozālē Latvijā skatītāji tobrīd uzbangojuši aurojošās ovācijās. Tas ir silts manā sirdī palicis mirklis. Tas, ka rīkojos pretēji noteiktajam, varbūt nenāca man gluži par labu, bet lepojos, ka izdevās nodot sveicienus tautiešiem.
Īpašu saviļņojumu, ka esmu latviete, piedzīvoju pēc tam, kad biju sasniegusi vēsturisko rekordu Ņujorkas Metropoles operā, debitējot galvenajā lomā divos iestudējumos vienas diennakts laikā. Toreiz nodziedāju Madama Butterfly vakara izrādi, triumfālajai debijai sekoja ballīte ar aģentiem un draugiem. Nākamajā rītā septiņos mani sazvanīja Metropoles operas direktors un lūdza uzstāties arī Mīmī lomā Bohēmā, kuru nebiju dziedājusi veselu gadu. Nespēju noticēt tam, ko dzirdu, šķita, ka tas ir neprāts, biju gulējusi tikai pāris stundu, bet runa bija par svarīgu HD translāciju visā pasaulē. Turklāt izrādei jāsākas 12.30, tātad teātrī jāierodas, vēlākais, 10.00. Bet es to izdarīju! Nepilnu 20 stundu laikā nodziedāju divas dažādas izrādes. Tas bija vēsturiski un izskanēja visās Amerikas ziņās:
«Latviešu operzvaigznei Kristīnei Opolais izdevies ierakstīt jaunu lappusi Ņujorkas Metropoles operas 131 gada ilgajā vēsturē.»
Sākumā savu sasniegumu pat neaptvēru, tikai vēlāk sāku apzināties: es, latviešu dziedātāja, Metropoles operā esmu izdarījusi kaut ko vēl nebijušu. Metropoles opera taču ir leģendāra, bet tās vēsturē līdz šim nevienam nebija izdevies debitēt divās galvenajās lomās tik īsā laikā. To paveica soprāns no Latvijas!
