Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Vēl septembris nav galā, taču skolotājs Edvards publiski paziņojis, ka aiziet no kādas Rīgas centra vidusskolas, kurā vēl pirms diviem gadiem visas mācības noritēja krievu valodā. Darbā piedzīvotais pamatīgi šokējis skolotāju – pat pēc oficiālas pārejas uz mācībām latviešu valodā, krievu tautības jaunieši valsts valodu prot ļoti zemā līmenī, turklāt attieksme pret vietējo valodu ir biedējoši aroganta.
«Iespējams, ka esmu nedaudz aizspriedumains pret jauno paaudzi, taču tai neizdevās radīt labi domājošu cilvēku iespaidu. Gluži pretēji. Nav ne jausmas, kā pusaudzim piecpadsmit gadu vecumā izdevies izspraukties caur visiem izglītības kvalitātes filtriem, ja viņš acīmredzami mācāms lasīt vai uzrakstīt savu vārdu bez kļūdām arī šādā vecumā. Pirms gadiem piecdesmit populārākās profesijas, uz kurām tiecās (vai vēlējās tiekties) zēni, bija kosmonauts, ārsts, arhitekts, mākslinieks, pilots, uzņēmējs, bet šodien visi kā viens sauc «būšu influenceris!»,» raksta Edvarts. Viņš stāsta, ka tagad pedagogu izkonkurējis telefons un skolotājs mūsdienu pasaulē ir kļuvis par absolūti beztiesīgu radījumu, kuram atņemti visi ietekmes līdzekļi. Taču lielāko šoku skolotājam atstājusi skolā valdošā atmosfēra un skolēnu spējas komunicēt valsts valodā.
«Tā sagadījās, ka nonācu «bijušajā» krievu skolā. Šī pieredze diemžēl apliecināja manas bažas par t.s. «vienoto skolu» jeb izglītību tikai latviešu valodā. Nākas atzīt, ka pakāpeniskā pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā nav izdevusies sekmīgi, jo absolūti visās klasēs, ar kurām strādāju, vairumā gadījumu skolēnu latviešu valodas zināšanas ir nepietiekamas mācību procesa nodrošināšanai,» saka Edvarts. Viņš atgādina, ka pāreja uz latviešu valodu notika 2023. gadā, taču arī pirms tam skolās tika pasniegta latviešu valoda.
«Patiesās skolēnu zināšanas mācāmā priekšmeta ietvaros ir ārpus kritikas robežām.
Paši skolēni atzinuši, ka neuztver stāstīto. Tāpēc retorisks jautājums, kādēļ skolēns, kurš deviņus gadus apgūst latviešu valodu, bet jau divus gadus mācās tikai latviešu valodā, uzstāj uz krievu valodas lietošanu mācību stundās?» norāda Edvarts.
«Tātad iespējams novērot, vai nu sistēmiskas problēmas pārejā, piemēram, mazspējīgus un netalantīgus skolotājus, vai arī apzinātas attieksmes veidotu uztveri, kas izpaužas
«kam man to valodu vajag?»
jautājumā kā no šo skolu pedagogu, tā arī no pašu bērnu un viņu vecāku puses. Diemžēl šādas atziņas dzirdamas no pašiem skolēniem. Un tas var pārsteigt tikai naivos, jo šie cilvēki nav auguši vakuumā, bet gan savu vecāku un «ģedušku» vērtību, un attieksmju mantojumā,» turpina skolotājs.
Viņš norāda, ka tik novēlota pāreja uz mācībām latviešu valodā ir pēc 35 gadiem veiksmīgi uzturējusi okupācijas sekas un valdības vilcināšanās dēļ tagad vēl vienai paaudzei turpināsies saspīlējums starp divām nometnēm. ««Bijušās krievu skolas» nekļūs latviskas, ja skolas arī turpmāk veidos pēc etniskā principa. Vairums skolēnu nāk no krievu un/vai krievvalodīgo ģimenēm, attiecīgi skolā izveidots tāds skolēnu sastāvs, kurā neatliek vietas latviešu valodai,» raksta Edvarts. «Diemžēl šīs vietas nav arī dzirdētās pedagogu un skolēnu sarunās. Lai arī nacionālajam faktoram pedagoģiskās attiecībās nevajadzētu atvēlēt pārāk lielu vietu, atzīstu, ka man kā latvietim darba atmosfēra šķiet pārāk apgrūtinoša, to iespējams salīdzināt ar donkihotisku cīņu pret vējdzirnavām. Šie cilvēki, kurus Latvijas izglītības sistēma cenšas veidot par Latvijas patriotiem, nav auguši tukšā vidē, vakuumā, un ir savu senču vērtību atspoguļojums, kur, kā šķiet, viena no vērtībām ir necieņa pret Latvijas valsts valodu,» uzsver skolotājs.
