Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨ 
Rīga +5°C 
Spriežot par satraucošo situāciju valstī, kad pret bērniem tiek vērsta vardarbība un šis fakts gadiem ilgi tiek noklusēts, Inguna Ebela ierosina sekojošo: «Te ir runa par sistēmisko pusi, par to, ka tie cilvēki, kuri, kā kādreiz teica: strādā uz vietām – policisti, bāriņtiesas un sociālie darbinieki – viņi visi ir atalgoti no pašvaldības. Bet, ja viņi būtu valsts maizē, tas viņiem dotu brīvākas rokas.»
Savukārt, lai uzlabotu un darītu efektīvāku ziņošanu par kādu vardarbības gadījumu, viņa kā piemēru min Pediatru asociācijas ārstu pieredzi. Proti, Ebela stāsta, ka daudzi nevēlas ziņot, jo pēc tam saņem negatīvu attieksmi ne tikai no vecākiem, turklāt, prominentām personām, bet arī tērē daudz sava laika, apmeklējot tiesas sēdes.
«Un šie cilvēki pēc visa tā saka, ka nekad vairs neziņos…» Rezumējot viņa uzsver – lai šo situāciju risinātu un uzlabotu, ir jāmaina finansējuma modelis – atalgojumam jābūt neatkarīgam no vietējās varas, jāsakārto likumi par ziņošanu, to uzraudzību un jābūt dienestam, kuram var ziņot. Patlaban esošais valsts bērnu uzticības telefons, viņasprāt, ir liekais fragments.
«Tas ir fantastisks telefons, bet, kad tu viņiem stāsti, viņi saka – mēs noziņosim inspekcijai. Bet tas nav tas! Tas ir liekais fragments. Ir jānogriež tas ceļs, kur tā informācija un atbildība var pazust.»
