Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aptaujā noskaidrots, ka, sasniedzot pensijas vecumu, 31% Latvijas iedzīvotāju plāno turpināt strādāt pilnas vai nepilnas slodzes darbu, un tas ir otrais augstākais rādītājs starp Baltijas valstīm. Sociālantropoloģi un Latvijas Universitātes asociēto profesori Aivitu Putniņu aptaujas rezultāti nepārsteidz.
«Ja skatāmies uz statistikas datiem, tad teju puse no pensionāriem dzīvo zem nabadzības riska robežas, līdz ar to pensijas apmērs ne vienmēr atļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tāpēc strādāšana bieži nav izvēles jautājums, bet arī nepieciešamība. Brīdis, kad cilvēks dodas pensijā, nav atkarīgs tikai no vecuma, bet arī no iepriekšējās darba dzīves. Ja cilvēks strādājis intelektuālu darbu, tad iespējams, ka šie 65 gadi objektīvi nav tā robeža, kad cilvēks izsmēlis visas savas iespējas un gribētu darbu pamest. Un arī sabiedrībai tas nebūtu lietderīgi.
Ja cilvēks vairāk strādājis fizisku darbu, kas tomēr ir mazāks atalgots, tad viņa problēma nākotnē ir daudz lielāka.
Veselīgi nodzīvoto gadu skaits līdz pensijas vecumam mums Latvijā ir ļoti zems, līdz ar to ir diezgan liela starpība starp pensijas vecumu un to vecumu, kurā cilvēkam jau ir kādas nopietnas veselības problēmas, kas traucē nodarbinātībai. Kad zināms laiks ar hroniskām veselības problēmām ir nodzīvots, arī iespēja pensijas vecumā piestrādāt, darot darbu, kas būtu atbilstošs veselībai, ir mazāka.»
Aivita Putniņa atzīst, ka vissliktākajā situācijā atrodas cilvēki, kas nodarbojušies lauksaimniecībā, visbiežāk nelielajās naturālajās saimniecībās, un nav maksājuši nodokļus: «Tad ir valsts pensija, kas ir ārkārtīgi maza un ar kuru izdzīvošanai nepietiek, bet, šo smago darbu strādājot, veselība ir sabeigta. Un, ja vēl bijušas kādas atkarības, tad situācija ir cilvēkiem vistraģiskākā.»
Bet vai tiem, kas vēlas palikt darba tirgū, būs arī šādas iespējas? «Mums pietrūkst darbaspēka, un visā Eiropas Savienībā pensionāri tiek uzlūkoti kā darba rezerve. Pēdējos desmit gadus lielā Eiropas Savienības politika ir – cilvēkiem novecojot jābūt aktīviem, bet, protams, tam apakšā ir vēlme, lai pensionāri sniegtu savu ieguldījumu ekonomikā. Daļā gadījumu cilvēku vēlme strādāt sakrīt ar iespējām, bet ir objektīvi faktori, kas liek domāt ne tikai par to, lai pensionāri varētu strādāt, bet arī par to, lai viņi vispār spētu patstāvīgi dzīvot.»
Bet vai ir pieļaujams, ka, pensijas vecumam tuvojoties, cilvēks pat nedomā par šo savu nākamo dzīves posmu?
«Latvijā cilvēki cenšas domāt īstermiņā. Ne tikai ikdienas cilvēki, bet arī politiķi. Dzīvot šodien – tas ir viens no izdzīvošanas veidiem, jo īpaši situācijā, kad nākotne nav paredzama. Piemēram, pēdējo gadu inflācija ļoti skaidri samazināja nākotnes pensijas, līdz ar to situācija kļūst arvien neparedzamāka. Redzam, ka veco ļaužu īpatsvars palielinās, kas nozīmē – dzīves līmenis, par spīti pensiju iemaksām, pensijas vecumā būs zemāks. Tie ir gana sarežģīti jautājumi, un cilvēki izvēlas par to nedomāt.
Pētījumos redzam, ka īpaši par to izvairās domāt vīrieši, arī pirmspensijas vecumā. Ja jāizvēlas – saņemt naudu aploksnē vai maksāt nodokļus, kas nodrošina pensiju, viņi izvēlas pirmo variantu. Īstermiņa domāšana lielā mērā ir saistīta ar neuzticēšanos valstij un sistēmai kopumā. Nespējot prognozēt ne darba tirgu, ne izmaksas, cilvēki izvēlas neuztraukties un paļauties drīzāk uz ģimeni un savstarpējiem sadarbības tīkliem.»
Projektu «Ziņas senioriem» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Ziņas senioriem» saturu atbild Žurnāls Santa.
