Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pali līdz vasarai
Teika vēstī, ka Lubāns esot senākais Kangaru ezers, ko milzis aizsērsis jeb aizdambējis. Ezers sadusmojies, trakodams gribējis Kangaru kalnus izpostīt, bet, kad tas neizdevies – pacēlies gaisā un devies citur sev vietu meklēt. Gājis, gājis un nonācis taisni pie Aiviekstes upes.
Savukārt zinātnieki liecina, ka Lubāna ezers veidojies, kūstot ledus laikmeta ledājam. Kādreiz tas bijis vēl lielāks, aptverot lielu daļu Lubāna līdzenuma. Ezera ūdeņi notecējuši pa Aiviekstes un Daugavas senlejām gar Pļaviņām tagadējās Aizkraukles virzienā. Tā rezultātā ezera platība krietni samazinājās, taču tas bija un joprojām ir lielākais ezers Latvijā ar aptuveni 82 km2 platību. Tas atrodas uz Madonas un Rēzeknes novadu robežas.
Tur vienmēr skanējušas putnu dziesmas un kūsājusi visāda dzīvība – gan ūdenī, gan gaisā, gan grīšļu biezoknī.
Pagājušā gadsimta sākumā vasarās ezers bija tik sekls, ka to varēja pārbrist «bez krekla samērcēšanas», bet pavasara palos tas nespēja sevī ietilpināt ietekošo upju un apkārtnes sniegu ūdeņus, tāpēc izpletās vairāk nekā sešas reizes – līdz pat 650 km2. Palu ūdeņi saturēja Lubāna ezera dūņas, kas nogulsnējās klānos jeb applūstošajās pļavās, un padarīja tās īpaši auglīgas. Pēc palu ūdeņu nokrišanās zāle tur auga griezdamās. Klāni kļuva par milzīgu siena pļavu, kas apkārtnes zemniekus nodrošināja ar lieliem lopbarības krājumiem.
Taču pavasaros ūdens līmenis Lubānā pacēlās par diviem metriem un atsevišķos gados plūdi turpinājās pat vairākus mēnešus. Pa toreizējo Lubānas miestu vietām varēja pārvietoties vai nu tikai laivās, vai zirga mugurā, dažviet – gumijas zābakos pa laipām. Apkārtnes zemniekiem kavējās sējas darbi un siena pļaušana klānos, tika izskaloti ziemas rudzi, aizskaloti kartupeļu un lopbarības krājumi, bojāti ceļi un tilti. Arī Lubāna apkārtnes meži daļēji atradās ūdenī, nodarot koku audzēm bojājumus.
Par šo plūdu vaininieci uzskatīja Lubāna ezera vienīgo izteku Aivieksti – upi ar mazo kritumu, lēzenajiem krastiem, šauro, līkumaino un vietām ļoti seklo gultni. Upes gultnē sastopamais dolomīts veido slieksni, kas vienmēr traucējis gultnes padziļināšanos. Palu ūdeņu pieplūdums Aiviekstē bija trīs reizes lielāks, nekā tā spēja uzņemt, līdz ar to upe nevarēja savlaicīgi aizvadīt bagātīgos palu ūdeņus uz Daugavu bez izkāpšanas no krastiem.
Cīņa ar ūdeni
Lai novērstu plūdus, jau no 19. gs. vidus tika veikti daži nelieli meliorācijas pasākumi. Pēc toreizējā Lubānas zemju īpašnieka Cesvaines barona Jūliusa fon Vulfa rīkojuma līdz Aiviekstes vidustecei izraka veco Meirānu kanālu, kas tomēr īsti nekādu ieguldījumu palu ūdeņu aizvadīšanā nesniedza. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas valdība sāka plānot un organizēt meliorācijas darbus. Šim nolūkam izveidoja Lubāna ezera regulēšanas darbu pārvaldi, ko izmitināja izremontētajā vecās pils ēkā Lubānas centrā. Vērienīgākie meliorācijas darbi sākās 1926. gadā.
Darbu vadību uzticēja ceļu satiksmes inženierim Antonam Kursītim (1883–1968). Viņš bija beidzis Ceļu satiksmes inženieru institūtu Pēterburgā un līdz Pirmā pasaules kara sākumam septiņus gadus vadījis Bada stepes apūdeņošanas darbus Uzbekistānā, kur ieguvis lielu pieredzi. Par veikumu Lubāna ezera regulēšanā viņu 1930. gadā apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni un Marģera Skujenieka valdībā viņš bija satiksmes ministrs, vēstī Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītājas Ilzes Kraukles apkopotie materiāli.
Pārvalde kādreizējās Lubānas muižas lopu kūtīs pakāpeniski ierīkoja plašas mehāniskās un kokapstrādes darbnīcas ar 30 – 35 strādniekiem, iekārtoja materiālu noliktavas un iegādājas četras bagarmašīnas, divas spēcīgas urbjmašīnas klinšu drupināšanai, nepieciešamos peldošos līdzekļus, ceļamos krānus, uzbūvēja sauso doku bagaru un liellaivu remontēšanai un veica daudzus citus palīgdarbus, lai pēc iespējas netraucēti varētu veikt visus projektētos Lubāna un Aiviekstes ūdens līmeņa pazemināšanas darbus.
Lai bagarēšanas darbu laikā uzturētu satiksmi pa Aivieksti – pārvadātu strādniekus, degvielu, dažādus materiālus un mašīnu daļas uz darba vietām, kā arī tehnikas pārvilkšanai – iegādājās velkoni Kultūrtehniķis.
Leģendārais Spēkonis
Efektīvākai bagarēšanas darbu veikšanai Anotons Kursītis par tolaik iespaidīgu summu – 283 tūkstošiem latu – no ASV pasūtīja milzīgu un jaudīgu bagarmašīnu, kurai deva vārdu Spēkonis. Nesamontētā veidā pāri okeānam to transportēja ar kuģi līdz Rīgas ostai, tad pa dzelzceļu piegādāja līdz Jaunkalsnavai. No turienes pa Aivieksti to aizvilka līdz Lubānai, kur ierīkotajās darbnīcās notika Spēkoņa montāža, kā arī 80 tonnu celtspējas liellaivu izgatavošana.
Lai apkalpotu milzīgo bagaru, no Bolderājas kuģu būvētavā ražotām detaļām sakniedēja speciālu pontonu.
Aiviekstes bagarēšanu Spēkonis sāka 1927. gada maijā. Spēkoni apkalpoja viens mašīnists, viens palīgs, viens kurinātājs, viens eļļotājs un seši strādnieki pie malkas sagādes 130 zirgspēku tvaika katlam. Stundas laikā Spēkoņa kauss no upes gultnes izsmēla 40 – 60 kausus grunts. Līdzās Spēkonim pa Aivieksti gāja vēl divi bagari: «Kamēr Daudzkauss no upes gultnes smēla tikai dubļus un mīksto zemi, bet Dzērve raka mazliet cietāko mālu, tikmēr Spēkonis savā kubikmetru lielajā kausā grāba plienakmeni un izspridzinātos prāvos klinšu klučus.»
Katrs bagars strādāja cauru diennakti – trīs maiņas pa astoņām stundām – astoņus mēnešus gadā un desmit gadus no vietas. Mīkstās grunts rakšanai bija iegādāts vēl ceturtais – peldošais bagars Sūcējs, taču nepiemērotās grunts un citu apstākļu dēļ tas darbu beidza jau pēc trīs gadiem. Bagarēšanas rezultātā Aivieksti iztaisnoja par astoņiem kilometriem un tās gultni padziļināja 70 kilometru garumā no Lubāna līdz Kujas upei. No Aiviekstes gultnes izcēla gandrīz 3,5 miljonus kubikmetru grunts.
«Spēkonim, tāpat kā cilvēkam, ir savs liktenis. 1939. gadā, pēc toreiz paredzēto darbu pabeigšanas, lielo mašīnu demontēja un nogādāja Rīgā. Sākās karš. Lai Spēkoņa bronzas detaļas neaizvestu uz Vāciju bruņojuma ražošanai, tā pēdējais mašīnists Mārtiņš Čīka ar draugiem, riskējot ar dzīvību, tās rūpīgi noslēpa. Pēc kara ar Spēkoņa palīdzību dzina pāļus, būvējot tiltu pār Daugavu. Tad Spēkoni atjaunoja un aizvilka uz Belomorkanālu tā ietekas padziļināšanai. Piecdesmito gadu sākumā Spēkonis padziļināja Tallinas ostu, un tad, nonācis Bolderājas kuģu būvētavā, tas tika sagriezts metāllūžņos. No Spēkoņa palicis vien apaļais misiņa ietvarā iestiprinātais laikrādis, kas tagad apskatāms Talsos – Latvijas Lauksaimniecības muzejā,» raksta Ilze Kraukle.
Dzīvē kā romānā
Aiviekstes bagarēšanas sezonā ik gadu kopumā bija nodarbināti aptuveni 200 strādnieki. No Madonas apkārtnes nākušais inženieris un rakstnieks, trimdinieks Dimitrijs Rubenis romānā Nepārraujamās saites apraksta pavisam reālas ainas no Aiviekstes bagarētāju dzīves: «Pārvaldes tehnisko darbinieku pulku vasarās papildināja praktikanti, Rīgas tehnikuma audzēkņi. To vidū jau pēc sava pirmā skolas gada nonāca arī Arkādijs Rudzons. Kā vienīgajam mehāniķim, būv un kultūrtehniķu praktikantu vidū viņam piekrita bagara vadītāja palīga darbs uz viena no trijiem padziļinātājiem. Viņa bagars, dūņu smēlējs Daudzkauss, tajā vasarā tīrīja Aiviekstes izteku no Lubānas ezera. Tur Arkādijs iepazina un iemīlēja ezera un klānu vientuļo, bet tajā pašā laikā dzīvības pilno plašumu. [..] Sestdienas pēcpusdienās vai nu kapteiņa Podnieka vadītais tvaikonītis Kultūrtehniķis vai Mežsargu Konča motorlaivā bagarniekus nogādāja civilizācijā – Lubānā, kur vīrus gaidīja ģimenes, pirts, mājās gatavots ēdiens un silta gulta pie dzīves biedrenes sāniem.»
Īsos, bet precīzos vārdos rakstnieks ataino arī bagara mašīnistu smago darbu. «Tā drebēšana izkrata visas locītavas tā, ka vakarā tās ir stīvas un sāpīgas. Gan jau redzēsi, kad būsi dažus gadus vecāks.
Nevarēsi vien sestdienu sagaidīt, lai sāpošos locekļus varētu izsutināt pirts tvaika karstumā,»
šādus vārdus saka vecais bagarmeistars Līcis savam palīgam – praktikantam Rudzonam, kurš vēlāk kļūst par Spēkoņa mašīnistu, bet pēc tam – par bagaru uzraugu. Interesanti, ka daudzus tēlus grāmatas autors pārcēlis uz romānu gluži no dzīves, pat nenomainot uzvārdus.
Latvijā par Dimitrija Rubeņa personību zināms maz, taču neilgi pēc viņa pirmā romāna iznākšanas laikrakstā Laiks atrodams raksts, kur viņš pats īsumā izstāstījis savu neparasto dzīves gājumu. Inženieris un rakstnieks uzauga Madonas apriņķa Patkules pagasta Krūmiņos pie vecvecākiem, jo agri zaudēja māti. Mācījās Sarkaņu pamatskolā un Madonas ģimnāzijā. Pēc tam, sekodams trīs vecāko brāļu piemēram (mehāniķis, ķīmiķis un būvinženieris) iestājās Rīgas Valsts tehnikumā un kļuva par mehāniķi. Strādāja par rasētāju velosipēdu rūpnīcā Sarkanā Zvaigzne (bijušajā Gustava Ērenpreisa uzņēmumā). Šajā laikā apprecējās ar tieslietu studenti Ēriku Beitiku.
Otrā pasaules kara beigās izvēlējās pārcelties uz darbu Vāciju, lai netiktu iesaukts armijā un paliktu kopā ar dzīvesbiedri. Pēc trīs gadiem pārvietoto personu jeb dīpīšu nometnē Rubeņu pāris pārcēlās uz Kanādu. Tur Dimitrijs strādāja par zīmētāju un konstruktoru papīra ražošanas uzņēmumā, kā arī varēja pabeigt Latvijā aizsāktās studijas un iegūt inženiera grādu un tiesības. Pēc tam pārcēlās uz ASV, kur strādāja par galveno projektu inženieri un Sinsinati universitātē ieguva maģistra grādu mehānikas inženierzinātnēs. Vecumdienās pievērsās rakstniecībai.
Muzikālais inženieris
Runājot par Aiviekstes bagarētāju sabiedrisko dzīvi un laika pavadīšanu vaļas brīžos, liela loma bija Lubānā strādājošajam inženierim un kordiriģentam Eduardam Kļaviņam (1882–1956). Viņa sieva Anna atbildēja par pārvaldes darbinieku kopēdināšanu. Kļaviņš 1929. gadā izveidoja Lubāna ezera regulēšanas darbu pārvaldes vīru kori, kas vēlāk pārtapa par jaukto kori. Tas uzstājās gan dažādos sarīkojumos, tostarp sava novadnieka, Meirānos dzimušā pulkveža Oskara Kalpaka piemiņai veltītajos pasākumos, gan dievkalpojumos Lazdonas luterāņu baznīcā.
Tomēr kora izcilākais sniegums noteikti bija IX Latviešu vispārējos Dziesmusvētkos Rīgā 1938. gada vasarā, kur lauku koru grupā tas ieguva otro godalgu – sudraba šķīvi ar dzintara rotājumiem, piekāpjoties tikai citiem saviem novadniekiem – Lazdonas draudzes korim diriģenta Haralda Medņa vadībā. Trešo vietu ieguva Trikātas draudzes koris.
Komponists Emilis Melngailis Lubānas kora uzstāšanos ar nelielo misēkli pēdējā dziesmā bija raksturojis šādi: «.. lubāniešiem ansamblis bija visgludākais. Milzīgi sadziedājušies. Vērīgi veidodami sava vadoņa E. Kļaviņa smalko uztvērumu, viņi ļoti jūtīgi izcēla Vītola Gaismas pili. Bet taisni šai dziesmā lubāniešu alti mazliet apgrēkojās, pielaizdami sīku svārstību tai uzņēmienā, kur alti dzied vieni paši. Ar to tad pirmā godalga bija zaudēta.» Lai nu kā, bet pēc balvas saņemšanas koristi savu diriģentu Kļaviņu esot uz rokām iznesuši no zāles.
Zudusī romantika
Inženiera Kursīša izplānotais mūža darbs – Lubāna ezera līmeņa pazeminājums – noslēdzās 1938. gadā. Kopumā 12 gadus ilgušajiem vērienīgajiem un ārkārtīgi smagajiem meliorācijas darbiem Latvijas valsts bija iztērējusi 7 miljonus latu. Akmeņtacī un Saikavā tika iegūts milzīgs apjoms upes gultnes dolomīta šķembu, kas pēc tam noderēja ceļu bruģēšanai.
Protams, šiem darbiem bija arī daudz kritizētāju un kurnētāju, ka nekādu labumu tie īsti nedeva.
Un tomēr – lai gan bagarēšanas darbi pilnībā neatrisināja Lubāna un Aiviekstes pārplūšanu palos, tomēr katastrofālie plūdi bija novērsti.
To apliecina arī raksts Mājas Viesī 1938. gadā: «Inženieris Kursītis pie regulēšanas darbu projekta sastādīšanas nekad nav teicis, ka pavasara plūdu nebūs. Viņš noteikti solījis tikai lielo plūdu līmeņu samazināšanu par 30 cm un ātru plūdu ūdeņu nokrišanu. Šie abi solījumi ar dubultu uzviju izpildīti.»
Tiesa gan, Aiviekstes ainava izmainījās uz visiem laikiem. Senlaiku romantika piekāpās zinātnes un tehnikas priekšā. Izteiksmīgi to raksturojis P. Akmens-Asmens 1936. gadā: «Bija laiki, kad šīs upes ūdens kā zaļu nāru mati ietecēja brūnajā Daugavā, bet tagad, kopš vairāk gadiem Aiviekstes ūdens ir dzelteni – duļķains. Tas sakarā ar Lubānas ezera un pašas Aiviekstes upes bagarēšanu, šī skaistā, bet vismazāk mūsu dzejnieku apdziedātā Latvijas upe ir pagalam sabojāta. Es nerunāju no praktiskā viedokļa, varbūt tā ir labi. Bet nav vairs Aiviekstes līču loču; skaistie krasti ir izrakņāti līdz nepazīšanai. Duļķainā māla ūdenī negrib dzīvot skaistās zivis, tās iznīkst, bet peldēšanās arī cilvēkam neliekas patīkama. Varbūt pēc desmit gadiem uz stāvajiem kanālveidīgajiem krastiem zaļos iestādītie koki, bet vecās, romantiskās Aiviekstes vairs nav. No Meirāniem sākot, uz Lubānu netālu no krasta iet arī dzelzceļš, kas traucē kluso, idillisko Malienas lauku mieru. Viss te mainījies uz nepazīšanu.»
Grāvera foto liecības
Plūdus Lubānā un Aiviekstē, to postošās sekas, ainavas un ēkas, plostniekus, vienkoču veidošanu, Aiviekstes gultnes bagarēšanas darbus, bagarus, strādniekus un daudzus citus vēsturisku mirkļus iemūžinājis un ievērojamu kultūras un vēstures mantojumu – fotogrāfiju kolekciju par šo laikmetu atstājis Lubānas fotogrāfs Alfreds Kārlis Grāvers (1877–1954).
Viņš dzimis Lubānas Brantos Reča un Alvīnes Anetes Grāveru astoņu bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Mācījās Cepurītes pamatskolā un Lubānas ministrijas skolā. 19.-20. gs. mijā Jūlijs Čonka, ko uzskata par Grāvera apmācītāju fotogrāfa arodā, saņēma atļauju iekārtot fotodarbnīcu. Šajā laikā Alfreds Grāvers devās uz Sibīriju, kur būvēja Transsibīrijas dzelzceļu. Taču, kā noprotams pēc atstātajiem pierakstiem, viņš tur strādāja nevis fizisku darbu, bet gan par fotogrāfu. Atgriezdamies mājās, daļu no negatīviem viņš pārveda uz Lubānu, kur apmetās 1904. gadā un ierīkoja savu fotodarbnīcu. Tur viņš aizvadīja visu atlikušo mūžu, fotografēdams Lubānā, Meirānos, Balvos un to apkārtnē.
Grāvera nams atradās Lubānas centrā. Fotosalons bija iekārtots 2. stāvā, bet 1. stāvā pēc pieciem gadiem viņš atvēra grāmatu veikalu, kur piedāvāja dažādu veidu literatūru, jo arī pats ļoti mīlēja grāmatas, kā arī kancelejas preces un paša izgatavotās pastkartes. Fotogrāfs bijis ļoti rūpīgs, visu reģistrējis, pierakstījis un atstājis foto negatīvu uzskaites grāmatas. Šodien pētniekiem tas ievērojami palīdz atšifrēt viņa attēlos redzamos cilvēkus un vietas.
Tajos laikos, kad attēlu uzņemšanai izmantoja stikla plates ar plānu emulsijas kārtu, ko ar īpašu kaseti ievietoja fotokamerā, vēlāk tumsā apstrādāja ar ķīmiju un ieguva negatīvu, fotografēšana bija laikietilpīgs un gana piņķerīgs process. Sevišķi fotografējot ārā, liela nozīme bija gaidāmajiem laikapstākļiem. Tāpēc interesanti, bet arī visai pašsaprotami, ka Grāvers katru dienu vērojis un aprakstījis laiku, kā stāstījusi viņa mazmeita: «Kāda temperatūra, kāds vējš, nokrišņi? Kad zied ābeles, ceriņi, ievas? Kāds ūdens Aiviekstē, Liedē? Kad dzirdēta pirmā dzeguzīte? Kāds pirmais tauriņš redzēts?»
Toreiz un tagad
Cīņā ar Lubāna ūdens savaldīšanu turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Lai pilnībā atrisinātu palu problēmas, LPSR vadība kopš 1955. gada īstenoja Lubāna zemienes nosusināšanas un kompleksās izmantošanas plānu. Četros posmos sadalītie meliorācijas darbi ietvēra vairāku apvadkanālu (Meirānu, Zvidzes, Īdeņu) izrakšanu un dambju uzbūvēšanu. Pārveidotais desmit metrus dziļais un 80 metrus platais Meirānu kanāls ir lielākais Baltijas valstīs. Pa Meirānu kanālu liela daļa ezerā ieplūstošo upju, apejot Lubānu, tiek ievadītas tieši Aiviekstē.
Dambji stiepjas 36 kilometru garumā, padarot Lubānu par lielāko dabīgo iedambēto ezeru Eiropā.
Aiviekstes iztekā ūdens pieplūdums tiek regulēts ar slūžām.
Arī dabas vērtību saglabāšanas ziņā laiks visu vairāk vai mazāk ir salicis pa vietām. Apvienojot 12 dabas liegumus ap Lubāna ezeru, kopš 2009. gada ir izveidota viena no lielākajām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām Latvijā – Lubāna mitrāja dabas liegums. Lai gan dabisko ūdenstilpju pārveidošanas rezultātā Lubānā un tā apkārtnē ir samazinājusies biotopu daudzveidība, tas joprojām ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā ļoti nozīmīga ligzdošanas un migrācijas vieta daudzām, tostarp 29 aizsargājamām putnu sugām. Ezerā mīt 17 dažādas zivju sugas. Tas iekļauts Natura 2000 aizsargājamo dabas teritoriju tīklā un Rāmsaras konvencijas vietu sarakstā.
Par Lubāna ezera regulēšanu ir uzņemtas filmas, mūsdienās tapusi Elmāra Saukas dokumentālā filma Lubāns Latvijai: toreiz un tagad (2019). Šie darbi pieminēti vairākās grāmatās, kā arī saglabājusies unikāla Alfreda Grāvera uzņemto fotogrāfiju kolekcija. Latvijas Fotogrāfijas muzeja mājaslapā aplūkojama šo fotogrāfiju virtuālā izstāde Alfreda Grāvera mantojums I.
Lubānā pēc Elmāra Saukas iniciatīvas 2005. gadā tika uzstādīts piemineklis Lubāna ezera regulēšanas darbu celmlaužiem, kura autors ir Andris Briezis. Piemiņas akmenī iestrādāts arī viens no leģendārā bagara Spēkonis kausa zobiem.
***
Raksta tapšanā izmantoti Lubānas tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja un Latvijas Fotogrāfijas muzeja materiāli, raksti periodikā.
