Viņa atgriezās Rīgas dzīvoklī pēc 57 gadiem trimdā. Dzejnieces Astrīdes Ivaskas stāsts

Mārtiņa Hartmaņa dzimta bija piederīga kuršu ķoniņu pēctečiem, un dzimtā bija saglabājušies arī nostāsti par karavīru profesijas tradīciju dzimtā. Mārtiņam bija pavisam četri brāļi, pats viņš bija jaunākais un sūtīts dažādās skolās, arī Viļņas dzelzceļa skolā un kājnieku junkurskolā, kā arī Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Pēc gadu ilgām mācībām jau sākās Pirmais pasaules karš, akadēmija beidza darboties, un Mārtiņu atkomandēja uz kājnieku pulku Viļņā. Pēc diviem gadiem viņš nonāca vācu gūstā un Latvijā atgriezās tikai 1918. gada novembrī. No 18. novembra kā kapteinis dienēja Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, Aizsardzības ministrijas Ģenerālštābā. Gadu gaitā viņš kļuva par Latvijas armijas ģenerāli, prata krievu, vācu, franču, angļu un poļu valodu. 

Naktī dzīvoklī notika kratīšana, pa skapjiem un plauktiem rakājās sveši cilvēki, paņēma arī ģenerāļa ordeņus, kas bija salikti uz samta paliktņiem.

Ar savu nākamo sievu Irmu iepazinās Varšavā, kur 1919. gadā bija kļuvis par militāro pārstāvi un 1920. gadā gādāja arī par latviešu karavīru atgriešanos Latvijā, taču viņš palīdzēja ne tikai militārpersonām, bet arī civiliedzīvotājiem – tā tolaik rakstīja laikraksts Jaunākās Ziņas. Astrīdes vecmāmiņa Šarlote ar savām meitām Irmu un Helēnu bija devušās bēgļu gaitās, pavadot laiku visdažādākajās vietās, un tobrīd nonākušas Polijā. Lai tiktu atpakaļ uz Rīgu, vajadzēja doties uz konsulātu Varšavā – tur tad priekšā bijis atašejs Hartmanis. Uzreiz mājās tikšana neizdevās, jo Rīgā vēl notika cīņas, un Irma saslima ar tīfu.