Vestards Šimkus: Man nepatīk sajūsmināšanās par tiem, kas dodas strādāt uz ārzemēm

Mēs tiekamies Vestarda ģimenes mājās Kurzemē, runājamies pie lielā galda meža malā, un mans diktofons ir pilns ar stipro Kurzemes vēju. Te ir Vestarda miera osta un spēka centrs, lai kas notiktu ārpusē. Mūsu sarunā ir tēma, kurai Vestards lūdz nepieskarties, jo no tās ir noguris un gribētu tai pielikt punktu. Es viņa vēlmi respektēju, un mēs runājam par daudz ko citu.

– Kad tevi intervēju pagājušo reizi, tavam dēlam Bernardam bija divi gadi, un tu teici – nevaru iedomāties sev laimīgāku dzīvi. Kā ir tagad – vai tu esi laimīgs?

– Varu arvien apgalvot, ka esmu laimīgs, jo to dzīvi, kādu esmu iztēlojies kā sev patiesi laimīgu, man līdz šim ir izdevies nosargāt. Manā uztverē laime nav nemitīgi jauni aizraujoši impulsi, bet pilnības sajūta katru dienu. Un, lai katra diena būtu pilnīga, tai jāietver konkrētas lietas.

Lielāko daļu mūža esmu pavadījis pie klavierēm, līdz ar to esmu atstājis novārtā daudz ko citu, ko jebkurš normāls vīrietis sen būtu apguvis.

Tas ir laiks pastaigās dabā un ar ģimeni; laiks ar mūziku, gatavojoties jauniem koncertiem un komponējot; laiks, ko veltu savai veselībai, sekojot tam, ko ēdu, cik svaigu gaisu elpoju, vingrošana, skriešana, peldēšanās ezerā. Tas notiek ar mani katru dienu. Ir, protams, arī ārzemju koncertbraucieni, kad mana ikdiena pēkšņi kļūst citāda. Bet pamatā mana ikdiena ir te – vietā, kur mēs sēžam, mežā, kas aiz muguras, kopā ar man mīļajiem cilvēkiem, kas pašlaik guļ diendusu.