Savai Skaidrītei uzdāvināja leģendāru dziesmu. Čikāgas piecīša Alberta Legzdiņa likteņstāsts

Elegants, šarmants, asprātīgs, ar lielisku humora izjūtu, možs, jautrs un organizēts, ar izcilu prasmi saprasties ar cilvēkiem. Tāds bija leģendāro Čikāgas piecīšu dibinātājs, vilcējspēks, sirds un dvēsele Alberts Legzdiņš.

Sandra Eglīte

15. jūlijs

Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Jānis Deinats)

Karjeras zenītā

«Vecāmāte vienmēr teica – dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Un tāda ir arī mana dzīves filozofija,» kādā no daudzajām sniegtajām intervijām teicis Alberts Legzdiņš. Dzimis Rīgā, mūžībā aizgājis Čikāgas priekšpilsētā Lombardā. Cauri dzīvei viņš gāja smiedamies, jokodamies un dziedādams. Izceldams labās lietas, kas ar viņu notikušas, bet ar savām skumjām publiski nedalījās, tās paturēja pie sevis.

Latvijā ir dzimtene, bet mājas ir Amerikā.

Ar apbrīnojami piesātinātu, daudzveidīgu mūžu, kurā izdzīvoja savas trīs lielās mīlestības – ģimeni, futbolu un Čikāgas piecīšus. Būdams neprofesionāls mūziķis, muzikālās karjeras – kā pats teica – zenītu sasniedza 1989. gada vasarā Mežaparka estrādē.

Tiem, kuri to nepiedzīvoja, tagad grūti izskaidrot, cik nozīmīgs un emocionāls notikums bija 1989. gada divpadsmit dienas ap vasaras saulgriežiem, kad Čikāgas piecīši ieradās un uzstājās Latvijā.