Saruna ar jauno arhibīskapu Rinaldu Grantu – daudzbērnu tēvs, kurš strādājis Interpolā

– Sestdien jūs pacelsiet arhibīskapa zizli, bet šovasar veselu mēnesi pavadījāt rekolekcijās. Kādas ir izjūtas pirms stāšanās arhibīskapa amatā?
– Jūlija mēnesi pavadīju rekolekcijās, prom no ikdienas un komunikācijas līdzekļiem, ar lūgšanām, garīgiem uzdevumiem un vingrinājumiem. Tos sauc par Ignācija vingrinājumiem, un tā ir prakse, kas nāk no 16. gadsimta. Esmu priecīgs, ka pirms gada biju to ieplānojis, jo posms līdz arhibīskapa vēlēšanām papildus visai manai draudzes mācītāja, bīskapa un Lutera akadēmijas mācībspēka ikdienai bija manu personību saraustījis visos virzienos. Tagad varēju vairāk laika pavadīt ar Viņu, kam primāri kalpoju es un mans amats.

Kad man pašam jau bija ap četrdesmit, es savu tēvu uzmeklēju un satiku.

Kopš tā laika sajūta ir mainījusies. Pirms tam es aptvēru, kas ir noticis, bet man par to bija iekšējs nemiers. Tagad ir atnākusi paļāvība. Arī tāda brīvība, miers un varbūt pat nedaudz ziņkāre – kā tas būs? 

– Kad piekritāt kandidēt uz arhibīskapa amatu, par ko jums vajadzēja aprunāties pašam ar sevi?
– Bija arī šaubas – vai es tam atbilstu? Viena lieta, par ko man vajadzēja aprunāties ar sevi un Dievu, bija – uzticēties šim procesam. Mēs baznīcā ticam, ka ir iekšējais aicinājums, par kuru es biju drošs, un ārējais aicinājums – šajā gadījumā no baznīcas. To es saņēmu divos veidos – vispirms, kad tiku izvirzīts, pēc tam ar sinodes balsojumu. Taču balsojums par abiem kandidātiem bija diezgan līdzīgs. Tāpēc rekolekcijās man bija vērtīgi iegūt sirdsmieru par to, ka Dievs nekļūdās.