Sandra Krastiņa par mākslu un dzīvi: «Patiesais ne vienmēr ir skaists»

Īsumā

• Kas māksliniekam ir pats svētākais? Kādi aizkaltuši instrumenti un personīgās skices atklāj gleznotājas dvēseli? Kā satikšanās ar Džemmas Skulmes otām var kļūt par emocionālu satricinājumu un spēcīgāko impulsu izstādes veidošanai?
• Kā sasniegt burtisku klātesamību glezniecībā? Kā mākslinieki panāk to īpašo saslēgšanos ar audeklu, kad ķermenis kļūst par instrumentu? Kā otas triepienam piešķirt jēgu, lai tā nebūtu tukša vicināšanās?
• Vai mākslai jābūt skaistai? Kāpēc māksliniece uzskata, ka glezniecībai jābūt patiesai, raupjai un uztraucošai, nevis tikai daiļai? Kā caur zilo skolēnu tērpu gleznojumiem tiek pausts nemiers par kontroli un atgādināts par to, ko nozīmē baidīties būt citādam?
• Kā divi egoisti veido tandēmu? Kā ģimenē, kurā ir divi ambiciozi mākslinieki, sadzīvot ar konkurenci un sabiedrības spiedienu par sievietes karjeru? Sandra Krastiņa atklāt stāsta arī par to, kā uzticība un Edgara Vērpes spēja menedžēt glābj gan no vulkāna pelniem, gan no radošās izdegšanas.

Satikšanās ar Džemmu

«Esmu laimīga, ka varēju iekārtot Džemmas simtgadei veltīto izstādi. Es tiešām iespēju skatīties viņas skices, pieskarties viņas otām uzskatu par izredzētību. Paldies Džemmas mazdēlam Arturam Dimiteram, ka to varēju. Vairākkārt braucu uz Mālpili, kur dzimtas mājās Ģērķēnos tagad ir Džemmas darbi. Kad Arturs pirmajā reizē nolika man Džemmas otas, paletes un vēl citas viņas glezniecības lietas, man raudāt gribējās. Citiem tās ir tikai aizkaltušas pindzeles, bet es zinu to svaru un nozīmi. Māksliniekam viņa glezniecības lietas ir vissvētākais, vispersonīgākais. Tas man bija emocionāls satricinājums,» arī tagad Sandras balsī ievibrē emocijas. 

Mums, kultūras darbiniekiem, visu laiku liek manīt, ka valsts vara uz mums skatās kā uz liekēžiem.

«Tā man bija kā satikšanās ar Džemmu, kā turpinājums sarunai, kas mums bija, satiekoties izstāžu zālē Arsenāls manas personālizstādes Civilisti atklāšanā 2016. gadā. Viņa pienāca man klāt, un saruna, kas toreiz bija ar Džemmu, man ir viena no būtiskākajām, kas bijusi kā profesionālei ar profesionāli. Mani lielformāta gleznojumi, kuros bija buļļi, Džemmu bija uzrunājuši, un mēs parunājām par veidu, kā top šāda žesta glezniecība, kas ir lieli formāti. Teicu Džemmai, ka gleznas esmu gleznojusi uz grīdas, un viņa iesaucās: «Es taču redzu!» Arī Džemma tā gleznoja, stundām ar noliektu galvu uz leju. Piecas, sešas, pat desmit stundas, jo tad nedrīkst atkāpties no audekla, visu laiku esi ar viņu savienots.