Pirtnieces Ingūnas Raudas likteņstāsts: Dievs mani vairākas reizes ir iznesis uz rokām

Mēs sēžam lielās šūpolēs pakalnā starp miljoniem apaļu, gaisīgu pieneņpūku burbuļu un visu sarunu viegli šūpojamies – šurpu turpu, šurpu turpu. Kaut kur lejā ganās Ingūnas poniji, kas pa gabalu izskatās pēc maziem vienradžiem, un auļo Ingūnas raibais suņu pulks. Ingūna ir četru bērnu mamma, bet tagad dzīvo divatā ar jaunāko meitu Māru. 

– Pirms pieciem gadiem tu gandrīz neticamā kārtā pārcēlies uz šīm pierobežas mājām, kur gadiem neviens nebija dzīvojis, bet tagad tu te esi pirtniece, rīko saulgriežu rituālus un daudz ko citu. Ko tu šeit esi izveidojusi? 
– Es nedomāju, ka to izveidoju. Mēs mijiedarbojamies, un Gaitiņi ļoti mainījuši arī mani. Mēs te mēģinām dzīvot tādu patiesu, īstu dzīvi, kurai ir vērtība.

Pirtī es cilvēku tiešām auklēju. Tā laikam tāda iedota dāvana – spēja otru sajust ļoti dziļi.

Man dzīvē ir nācies būt augstos amatos, uzvilkt smuku kostīmu un runāt konferencēs, bet bieži bija tukšuma sajūta un jautājums – kāpēc es to daru? Te es varu būt patiesa un arī šai vietai ļauju būt tādai, kāda tā ir, – rūpējos, bet neprasu, lai tā pazaudē savu būtību. Vēl jautājums – ko nozīmē tā patiesā dzīve. Šogad biju izdomājusi, kā stādīšu bietes un burkānus, bet līst ārprātīgi, un es sapratu, ka nebūs! Tas arī ir īstums. Nevis pierunāt un pārveidot tā, kā man vajag, bet ļauties. 

Es priecājos, ka cilvēks te atbrauc un piedzīvo laiku ar sevi. Melnā pirts nav nekāda smalkā padarīšana, tā ir melna, ar sodrējiem, ož pēc dūmiem un brīžam kož acīs, bet tāda tā ir. Un tā ir tās vērtība.